Sievietes Eiropas parlamentā (5)

Plašāku Latvijas sabiedrības un Eiropas politiķu uzmanību L. Liepiņa izpelnījās ar rezolūciju par komunistiskā režīma nosodīšanu, kas tika akceptēts Eiroparlamenta lielākajā - Tautas partiju grupā. Tagad L. Liepiņa ar otro kārtas numuru Jaunā laika sarakstā ir deputāta kandidāte uz Eiropas parlamentu. Tomēr pārcelšanās uz Briseli neietilpst viņas plānos. Tur, ja ievēlēs, būs tikai darbs. Pamata dzīves vieta viņai ir un paliks Jāņmuiža. - Startējot Saeimas vēlēšanās, par Eiropas parlamentu es, protams, pat nedomāju, taču vajadzēja sūtīt uz Briseli novērotājus, un tur nokļuvu tāpēc, ka mazliet labāk nekā kolēģi zināju valodas un rietumeiropiešu domāšanas veidu. Ilgi domāju, kandidēt vai ne, jo darbs Eiropas parlamentā atšķiras no tā, kas ir Saeimā. Tur nav pozīcijas un opozīcijas tādā nozīmē kā pie mums. Tur katram jautājumam meklē vairākuma atbalstu. Pieļauju, ka, tur strādādama, varēšu ko vairāk izdarīt Latvijas labā, jo pazīstu to vidi, Rietumu eiropiešu uztveri un dzīves izpratni. - Kāpēc jums bija svarīgi panākt, lai Eiropas parlaments nosodītu komunistisko režīmu? Es domāju, ka komunistisko režīmu var salīdzināt ar nacionālsociālistisko, kas Vācijā bija pirms kara. Tas ir nosodīts, un aizvien tiek atkārtots, cik tas bija slikts, un tas ir pareizi. Taču arī komunistiskais bija tikpat necilvēcīgs, bet tam nav dots novērtējums un nosodījums. Tas ir svarīgi mums, kas no šī režīma cieta, un arī Rietumu eiropiešiem. Viņi ļoti daudz runā par cilvēku tiesībām, uzsverot, cik tas ir būtiski. Tad rodas loģisks jautājums – kāpēc viens režīms ir nosodīts, otrs nē, kāpēc vieni upuri tiek atzīti, bet citi nē! Daudz par šīm lietām esmu runājusi ar savu tēvu (deputātu Paulu Kļaviņu - A.V.). Viņš teica – ja mēs neatzīstam komunistiskā režīma upurus, tad fiziski iznīcinātus cilvēkus mēs vēl arī noliedzam garīgi. - Kāda bija citu valstu politiķu reakcija uz šo jūsu iniciatīvu? - Atklātu pretestību man neviens neizrādīja. Vienīgi Beļģijas pārstāvis teica, ka nevajadzētu vērsties pret komunistiem kā cilvēkiem. Beļģijā un arī Francijā komunistiskā ir atzīta partija, un tās cilvēki savulaik ir aktīvi pretojušies nacionālsociālistiskajam režīmam. Tā bija vienīgā skeptiskā reakcija, ko saņēmu. Pēc tam gan dzirdēju, ka daļa deputātu par šo rezolūciju nebija priecīga. - Kāpēc eiropieši tik vienprātīgi nosoda brūno fašismu, bet, kad runa ir par sarkano fašismu, kļūst izvairīgi? - Vācijas upuri ir apzināti, vēsturnieki tos ir dokumentējuši, neviens tos nevar noliegt. Visa pasaule un it sevišķi ebreji nepārtraukti atgādina par fašisma upuriem. Bet nav tādas organizācijas, kopienas vai tautas, kas visu laiku atgādinātu par komunistiskā režīma upuriem. Otrs iemesls ir tas, ka dažās valstīs komunistiskie režīmi joprojām ir pie varas, piemēram, Ķīnā. Eiropas parlamentāriešus šāda rezolūcija nostāda mazliet neērtā situācijā, jo viņi grib sadarboties ar Ķīnu. Tā ir Rietumu pasaules dilemma – no vienas puses viņi grib sadarboties, no otras nosoda cilvēktiesību pārkāpumus. - Vai ir jāsatraucas par to, ka vairums iedzīvotāju Eiropas parlamentu uztver kā tālu un viņus maz skarošu lietu? - Tā nav tikai Latvijas problēma. Tā ir visu ES valstu problēma. Pie mums interese pat ir lielāka, jo vēlēšanas notiks pirmo reizi. Jā, cilvēki tā jūtas – Brisele ir tālu, un tur notiekošais uz mums neattiecas. Bet bieži vien pat ļoti attiecas. - Pagaidām Eiropas tuvošanās vairo skepsi – aug cenas, no veikaliem pazūd sāls, zāles kļūs dārgākas… Vai tiem deviņiem Latvijas deputātiem lielajā Eiropas parlamentā nebūs visai dekoratīva loma? - Ja jau mēs piederam Eiropas Savienībai, tad vienalga, patīk tas vai ne, mums ir pēc iespējas aktīvāk jādarbojas. It sevišķi jau mazas valsts pārstāvjiem ir jābūt aktīviem, lai varētu tur ko ietekmēt. Un rezolūcija par komunistiskā režīma nosodīšanu ir piemērs, ka mēs spējam ietekmēt Eiroparlamenta lēmumus. - Un Briselē jūs spēsiet ietekmēt kādus lēmumus par labu sociāli neaizsargātiem iedzīvotāju slāņiem Latvijā? - Visai netieši. Es bieži esmu par to runājusi ar pensionāriem. Viņiem ir tādas cerības, ka Eiropas parlamentā varētu pieņemt nosacījumus, cik lielām jābūt pensijām ES valstīs. Bet tā tas nav, jo sociālā joma nav Briseles ziņā, tā ir nacionālo valdību atbildība. - Vai politiķu konflikti, prasta saukāšanās, neiecietība vienam pret otru ir tikai Latvijas Saeimas īpatnība vai normāla demokrātiskā prakse? - Šī prakse ir vērojama visos Eiropas nacionālajos parlamentos, un šajā ziņā mēs neatšķiramies no citiem. Eiropas parlaments ar to atšķiras, ka tur reti kad ir asas diskusijas. Deputāti neuzbrūk viens otram, jo tur nenotiek cīņa par varu. Līdz ar to darbs ir daudz lietišķāks. - Kad jūs sākāt darbu Saeimā, kas jūs visvairāk pārsteidza Latvijas politikas virtuvē? - Pirms iesaistīšanās politikā es nekad neklausījos plenārsēžu translācijas pa radio, tāpēc drusku mani tomēr pārsteidza demagoģija. Tas, ka var paņemt dažus faktus, izmanot tos diskusijā pret otru, bet citus, varbūt pat nozīmīgākus faktus, atstāt neievērotus. Ja mazās cilvēku kopienās notiek mazas intrigas, tad Saeimā tās notiek lielos apmēros un augstā līmenī. Un tajās nav runa par personībām, bet par varu. Darbu Saeimā es tā subjektīvi uztveru kā cīņu, nereti pat par elementārākajām lietām. Eiroparlamentā tā nav, tāpēc darbs tur ir krietni garlaicīgāks. - Vai piederība Jaunajam laikam paģēr personiskas antipātijas pret, piemēram, Tautas partijas deputātiem? - Tā nav. Mūsu partijas cilvēki ļoti bieži runā, pusdieno kopā ar citu partiju pārstāvjiem. Man, strādājot par novērotāju Eiropas parlamentā, nebija nekādas problēmas sadarboties ar Rihardu Pīku. Viņš ir ļoti zinošs cilvēks Krievijas jautājumos. Ar Inesi Šleseri es varu ļoti labi runāt par sociālajām problēmām. Bet ir lietas, par kurām mēs vienkārši nerunājam. Neviens no mums nav savas partijas rupors, un katram pašam ir jāspēj saprast, kas notiek politikā, pieņemt to un tad zināt, kā ar lietām apieties. Bet es gribētu saprast manus kolēģus no Pirmās partijas - kāpēc viņi izdarījās tā, kā viņi izdarījās. Tur ir arī tādi, kas nav ar mieru visu ko darīt naudas dēļ. Ja es to nesaprotu, es nezinu, kā lai ar viņiem apejos. Man nav pierādījumu, bet domāju, ka citās partijās cilvēki ir saistīti, iespējams, viņiem ir jāatstrādā iekļūšana Saeimā, tāpēc bieži viņi nerunā pēc pārliecības. Rietumeiropā arī ir korupcija, kukuļošanas gadījumi, bet ne tādā mērā, kā pie mums, kad ir trīs vai četri lieli grupējumi, kas nosaka visu saimniecisko un politisko dzīvi valstī. Tā tam nav jābūt. Agrāk man nebija ieskata, ka var tik lielā mērā izmantot valsti, amatu savtīgi. Nezinu, vai nekaunība ir pareizais apzīmējums šādai rīcībai. Pieļauju, ka cilvēki, kas apzog valsti, laikam domā, ka tas ir pareizi un attaisnojami, jo neviens jau nav tik ļauns, lai tīšuprāt darītu ko ļaunu. - Sieviete un politika, cik savietojamas ir šīs lietas? - Ļoti labi savietojamas. Latvijā tā nav problēma. Piemēram, Zviedrijā vai Vācijā sievietei ir daudz grūtāk nonākt partiju listes augšgalā, jo vācieši ir konservatīvāki. Pie mums vēlētāji kandidātus vairāk vērtē pēc spējām, nevis dzimuma piederības. Iespējams, tās ir vienas no retajām labajām padomju laiku sekām, jo tad sievietes, salīdzinājumā ar vīriešiem bija ļoti labi izglītotas. Viņas strādāja zemāk atalgotu darbu un bija ārstes vai skolotājas, bet vīrieši bija šoferi vai celtnieki. Tāpēc arī tagad sievietes ieņem nozīmīgus amatus, Saeimā ir daudz spējīgu sieviešu. Ja runājam par Eiropas parlamentu, tad būt sievietei tur ir priekšrocība. Jo tā ir vide, kurā dominē vīrieši, un dabiski, ka sievietēm tiek veltīta lielāka uzmanība, un viņām ir instrumenti, kurus var izmantot. - Vai ievēlēšanas gadījumā plānojat pārcelties ar ģimeni uz Briseli? - Nē, es nekur negrasos pārcelties. Arī kolēģiem esmu teikusi, ka ļoti svarīgi ir palikt šeit un uz Briseli braukt strādāt – pirmdienā turp, ceturtdienā atpakaļ. Ja tā nedara, var ātri zaudēt saikni ar vēlētājiem un spēju viņus pārstāvēt Eiroparlamentā. Lai arī cik idiotiski tas skan, bet es vienmēr esmu gribējusi izdarīt kaut ko priekš Latvijas. Tāpēc arī piekritu kandidēt Eiroparlamentā.