Mazāk runāt, vairāk darīt

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Pretestības kustība pret padomju un nacistu okupāciju vēl joprojām ir viens no mazāk zināmajiem un pretrunīgākajiem Latvijas Otrā pasaules kara vēstures aspektiem. Pēdējos gados sabiedrība īpašu uzmanību pievērsusi 1943. gada 13. augustā dibinātajai un profesora Konstantīna Čakstes vadītajai Latvijas Centrālajai padomei (LCP) un tās politiskajai darbībai.

Tajā pašā laikā par citas — 1946. gadā Detmoldā, Rietumvācijā izveidotās bijušo pretošanās kustības dalībnieku organizācijas — Latviešu pretestības kustības dalībnieku apvienības (LPKDA) aktivitātēm pat vēsturniekiem ir zināms diezgan maz. Izvērtējumu vēl gaida Okupācijas muzeja krājumā nesen nonākušie apvienības arhīva materiāli. Šajā rakstā sniegšu īsu pārskatu par LPKDA pēckara darbību latviešu sabiedriski politiskajā dzīvē trimdas apstākļos 40. gadu otrajā pusē. Izveide un darbība Latviešu pretestības kustības dalībnieku apvienību izveidoja 1946. gada 16. jūlijā Hidesenā pie Detmoldas pēc Britu militārās pārvaldes atļaujas saņemšanas. Dibināšanas sanāksmē, kurā piedalījās 37 dalībnieki, apvienība atzina, ka "par bijušo latviešu pretestības kustības dalībnieku uzskatāms ikviens, kurš Latvijas teritorijas okupācijas laikā cīnījies pret okupācijas varu par Latvijas valsts neatkarību un tautas brīvību Rietumu demokrātiju izpratnē". Par organizācijas priekšsēdi ievēlēja Džemu Raudziņu, bet par viņa vietnieku — Ēriku Pārupu. Apvienība pulcēja personas, kuras individuāli vai organizēti bija aktīvi līdzdarbojušās pretestības kustībā padomju un nacistu okupētajā Latvijā. LPKDA bija pārstāvētas šādas pretošanās kustības organizācijas: Latviešu nacionālistu savienība, Latvijas Atbrīvotāju savienība, Latviešu nacionālā partija, "Jaunlatvieši", "Brīvā Latvija", Virsnieku apvienība, "Tēvijas sargi", Latvijas Centrālā padome, Daugavpils Latviešu nacionālistu apvienība, "Auseklis", "Jaunpulki", "Latvija", "Daugavas vanagi", "Latvijas sargi" un ģenerāļa Kureļa grupa. Līdz 1949. gadam kopumā bija reģistrēti 347 pretošanās kustības dalībnieki. Par uzņemšanu apvienībā lēma speciāli izveidota pārbaudes komisija, kura arī izdeva apliecības par katras personas līdzdalību pretestības kustībā un atrašanos nacistu cietumos un koncentrācijas nometnēs (pēdējiem izsniedza apliecību dzeltenā krāsā, bet tiem, kuri nebija cietuši no represijām, — zaļā krāsā). Organizācijas statūti paredzēja "organizēt un izveidot latviešu pretestības kustības dalībnieku kopību, vākt un sistematizēt ziņas par pretestības kustības norisi dzimtenē un pretdarbību šai kustībai, sniegt morālu atbalstu un materiālu palīdzību saviem biedriem un bojā gājušo piederīgajiem". Apvienība panāca vairāku bijušo pretošanās kustības dalībnieku atbrīvošanu no Rietumu sabiedroto karagūstekņu nometnēm (piemēram, Itālijā un Ēģiptē), kur viņi bija nonākuši pēc iesaukšanas vācu militārajā dienestā. Tā centās arī mazināt Rietumu sabiedroto bieži kļūdaino priekšstatu par latviešu brīvprātīgo sadarbību ar Hitlera Vāciju, sniedzot materiālus un liecības par pretestības kustību nacistu okupētajā Latvijā. Līdz ar to nereti izdevās panākt labvēlīgāku attieksmi pret Rietumu gūstā nonākušajiem latviešu karavīriem, daudziem atvieglojot "pārvietoto personu" (DP) statusa iegūšanu un vēlāko izceļošanu no Vācijas. Apvienība uzturēja sakarus un atbalstīja arī latviešu trimdas centrālo organizāciju darbību. Tās vadības pārstāvis Arturs Neparts bija Latviešu centrālās padomes sekretariāta vadītājs, bet Arnolds Endziņš — Latviešu nacionālās padomes prezidija sekretārs. 1948. gada 8. oktobrī 3. pilnsapulcē apvienība nolēma, ka ikviens tautietis trimdā, kurš aktīvi piedalās cīņā pret boļševismu, tagad uzskatāms par latviešu pretestības dalībnieku, ja vien viņš nav iepriekš tieši sadarbojies ar kādu no Latvijas okupantiem un ar to kaitējis latviešu tautas vitālajām interesēm. Apvienība par galveno politisko mērķi uzskatīja darbošanos latviešu tautas nacionāli politisko interešu labā, kā arī cīņu pret komunismu. Tā mēģināja arī ietekmēt sabiedrisko domu Rietumos, izdodot un izplatot pretkomunistisko literatūru, vairākas pastkaršu sērijas, sistemātiski uzstājoties ar priekšlasījumiem anglosakšu zemēs, kā arī vēršoties ar vairākiem iesniegumiem pie rietumu valstu pārstāvniecībām. 1947. gada martā pēc apvienības iniciatīvas izdevās noorganizēt vairāku desmitu tūkstošu baltiešu parakstītā memoranda sastādīšanu un iesniegšanu rietumu valstu valdībām. Tas aicināja "spert steidzīgus soļus, lai trīs baltiešu tautas ar 4000 gadus vecu Rietumu kultūru tiktu glābtas no fiziskas un morālas iznīcināšanas un tiktu atjaunota Baltijas valstīm 1940. gadā ar neprovocētu agresiju laupītā suverenitāte, iedzīvinot pret agresoru Atlantijas hartu un viņa paša parakstīto ANO statūtu". Apvienība iespēju robežās vāca arī informāciju par notikumiem padomju okupētajā Latvijā un centās atmaskot atsevišķas personas, par kurām bija aizdomas, ka tās Rietumos darbojas padomju okupācijas varas interesēs. Organizācija piegādāja materiālus par padomju un nacistu okupācijas režīmu Latvijas sūtņiem Rietumos Kārlim Zariņam Londonā un Alfredam Bīlmanim Vašingtonā, kā arī publicēja virkni rakstu trimdas presē. No 1947. līdz 1956. gadam LPKDA izdeva informatīvo biļetenu, kas sākotnēji iznāca Vācijā, bet pēc tam ASV. Četrdesmito gadu beigās latviešu trimdinieki (to skaitā arī LPKDA dalībnieki) sāka masveidā izklīst no Vācijas uz citām rietumu valstu mītnes zemēm. Lai gan līdz ar to apvienības kā plašākas organizācijas aktivitāte kļuva mazāka, tās aktīvākie biedri turpināja sistemātisku darbību līdz pat piecdesmito gadu beigām. Nacisma upuru kartotēka Laikā no 1946. līdz 1948. gadam apvienības bojā gājušo apzināšanas nozare savāca ziņas par 2940 vācu koncentrācijas nometnēs ieslodzītajiem latviešiem, no kuriem 1793 bija miruši, 473 atbrīvoti pēc kapitulācijas, bet 674 cilvēku liktenis palicis nezināms. Kartotēkā atrodamas ziņas par katra cilvēka ieslodzījuma laiku un vietu, kā arī viņa turpmāko likteni — vai viņš atbrīvots, vai arī miris (nošauts, nogalināts gāzes kamerā), vai pazudis bez vēsts, norādot, no kurienes šīs ziņas iegūtas. Grūtības sagādāja tas, ka informācija par represētajiem latviešiem bija pieejama lielākoties tikai Rietumu sabiedroto Vācijas okupācijas zonās. Šīs ziņas vissarežģītāk bija iegūt padomju okupētajā Austrumvācijas un Polijas teritorijā, kur kara laikā nonāca lielākā nacistu represēto Latvijas iedzīvotāju daļa. Par problēmām kartotēkas tapšanā liecina arī tās sastādītāja Arnolda Bērziņa rakstītās rindas, kuras tapušas 1948. gadā Hohfeldas pārvietoto personu nometnē Augsburgā: "Tā kā apcietinātie latvieši bija izvietoti bezmaz visos lielākajos cietumos un koncentrācijas nometnēs Vācijā, Polijā un Austrijā, bet vācu kartotēkas daudzos gadījumos nesaturēja norādījumus par apcietināto tautību, tad nozarei materiālu "izsijāšanas" darbs nebija viegls. Šādos gadījumos vajadzēja vadīties vai nu pēc latviskā uzvārda jeb izcelsmes, vai pēdējās dzīves vietas." Kartotēkas sastādītājs arī uzsvēra, ka bijis grūti noskaidrot patiesos nāves cēloņus. Koncentrācijas nometņu ārstu diagnozes nereti ir bijušas pilnīgs viltojums, lai slēptu atklātībai izdarītās necilvēcīgo rīcību. Apvienībai izdevies panākt, ka meklējamo latviešu vārdus nolasīja vācu Frankfurtes raidītāja regulārajos raidījumos (šis raidītājs tolaik atradās amerikāņu militāro iestāžu pārziņā). Savukārt poļu Sarkanais Krusts Berlīnē un Varšavā savu noraidošo nostāju nemainījis un politisku iemeslu dēļ liedzies Rietumiem sniegt izziņas (izdevies saņemt informāciju vienīgi par piecu apcietināto latviešu likteni). Tajā pašā laikā tieši Austrumvācijas koncentrācijas nometnēs apcietināto latviešu skaits bijis vislielākais. 1995. gadā kartotēka nonāca Okupācijas muzeja krājumā un ir apskatāma tā ekspozīcijā. Tās dati ir izmantoti Latvijas Vēsturnieku komisijas projekta ietvaros uzsāktās datu bāzes veidošanā par nacistu okupācijas laikā represētajiem Latvijas iedzīvotājiem. Noslēdzot pārskatu par Latviešu pretestības kustības dalībnieku apvienības dalību latviešu sabiedriski politiskajā darbā trimdā, ieklausīsimies A. Neparta teiktajā: "LPKDA savā darbībā nevar lepoties, ka būtu gāzti lieli kalni un ka tas darīts ar lielu darītāju skaitu. Tas tā nav bijis, un LPKDA arī uz to nepretendē. Bet mēs esam savu iespēju robežās darījuši sistemātisku darbu, kad apstākļi mūs uz to aicināja un sevišķi kad nebija citu darītāju. Mēs neesam arī ārišķīgi lepojušies, bet gan esam centušies turēties pie okupācijas laikos gūtās atziņas — mazāk runāt, bet vairāk darīt!" Šodien joprojām vēl nav pienācīgi novērtēts apvienības veikums Latvijas okupācijas vēstures norišu dokumentēšanā un latviešu nācijas vēsturiskās apziņas izveidē, kā arī tās dalībnieku aktīvā līdzdalība pretestības kustībā padomju un nacistu okupētajā Latvijā. Latvijas valsts atzinību mūsdienās būtu pelnījuši vismaz vēl nedaudzie dzīvie LPKDA dalībnieki.

    Uz augšu