Kas bija aizsargi un kāda bija viņu loma? (6)

Savdabīgs sinonīms Šāda pašaizsardzības dienesta radīšanu noteica vēsturiskā situācija, jo drīz pēc Latvijas valsts proklamēšanas izveidotās nacionālās armijas vienības bija nepieciešamas militāriem mērķiem, bet valsts policijas vienības bija nelielas un laukos bija ļoti nelabvēlīga kriminogēnā situācija. Ar šiem valdības noteikumiem tika likts pamats lielākajai pirmskara Latvijas masu organizācijai – Latvijas Aizsargu organizācijai (LAO). Valsts pastāvēšanas sākumā veidota administratīvi, 20. gs. 20. gadu sākumā kļūdama par brīvprātīgu organizāciju, tā apvienoja tos patriotiski noskaņotos ļaudis, kas gribēja aktīvi līdzdarboties savas valsts veidošanā. 30. gados šai organizācijai bija svarīga loma nacionālas valsts ideoloģijas, kā arī autoritāras un nedemokrātiskas ideoloģijas radīšanā. Aizsarga vārds 30. gadu beigās kļuva par sava veida sinonīmu nacionāli noskaņotam un valstiski domājošam pilsonim. Taču vācu okupācijas gados "aizsarga mundieris tika aptraipīts". Nievājošu nokrāsu ieguva vārds "šucmanis" (no vācu val. – aizsargs), lai gan ar LAO tam nebija nekāda sakara, jo organizācija beidza pastāvēt 1940. gada 10. jūlijā, bet šucmaņus kā palīgpolicijas vienības izveidoja vācu okupācijas iestādes 1941. gada jūlijā un augustā. Arī padomju okupanti, izvēloties apzīmējumu bijušajiem aizsargiem, nebija izdomas bagātāki – visi viņi tika apzīmēti ar politisko lamuvārdu "fašisti". Tomēr, zinot LAO vēsturi, aizsargu darbība atklājas ļoti daudzšķautņaina un tajā ir daudz īpaši izceļamu un pozitīvu aspektu. Brīvprātīgā valsts un sabiedrības dienestā Aizsargi Latvijas valstī brīvprātīgi pildīja policijas palīgfunkcijas. Latvija bija viena no tām nedaudzajām valstīm Eiropā, kur 30. gadu beigās fiksēts vismazākais policistu skaits (procentuāli pret iedzīvotāju skaitu). Laukos faktiski bija izskausta noziedzība. To var apliecināt jebkurš vecākās paaudzes cilvēks, kas, atceroties savu bērnību un jaunību, stāstīs, ka, ejot, piemēram, svētdienās uz dievkalpojumu, mājai durvis varēja neslēgt. Svarīgus uzdevumus aizsargi veica iedzīvotāju izglītošanā civilās aizsardzības jomā. Paliekošu nozīmi tautas patriotiskajā audzināšanā atstāja aizsargu un aizsardžu dramatiskie un tautisko deju kolektīvi, kori u. tml. Kaut arī 30. gados aizsargu darbībai bija ideoloģisks raksturs, tomēr ieaudzinātais nacionālā patriotisma gars bija tas, kas pēcāk ļāva latviešiem, saglabājot latviskumu, pārdzīvot garos okupācijas gadus, izsūtījumu, bēgļu gaitas un trimdu. Daudzviet laukos aizsargu nodaļas pirms kara bija vienīgās tautas sporta aktivitāšu organizatores. Nodaļu veidošana Bauskas apriņķī 1919. gada martā Bauskas apriņķa teritorija bija karadarbības josla. 1919. gada 23. martā, kad pilsētā ienāca vācu karaspēka vienības, darbību atjaunoja Latvijas Pagaidu valdības ieceltā apriņķa pārvalde. Tai bija jāpilda 20. marta noteikumi par aizsargu nodaļām, taču reāli tas nebija izdarāms. Martā, aprīlī un arī maijā turpinājās kaujas visā apriņķa teritorijā. Tikai maija otrajā pusē Sarkanās armijas vienības un lielinieki tika padzīti no šejienes. 21. jūlijā iekšlietu ministrs ar apkārtrakstu atgādināja par aizsargu dienesta veidošanas nepieciešamību. Bauskas apriņķa priekšnieka sarakstē ar ministru ir teikts, ka pēc minētā datuma dažos pagastos darbību sākušas pirmās aizsargu nodaļas. Vēlāk, 1923. gada 8. jūnijā, Bauskas apriņķa aizsargu komandējošā sastāva apspriedē tika nolemts, ka jūlijs uzskatāms par Bauskas apriņķa aizsargu vienību dibināšanas mēnesi un tāpēc turpmāk katru gadu jūlija pirmajā svētdienā svinami aizsargu svētki. Visos Bauskas apriņķa pagastos aizsargu nodaļas izveidojās 1919. gada augustā un septembrī. Dažos lielajos pagastos darbu sāka pat divas aizsargu nodaļas. Piemēram, Ceraukstes pagastā tika izveidotas Mūsas labā un kreisā krasta nodaļas. Līdzīgi bija arī Lieliecavas pagastā, kur bija Iecavas upes labā un kreisā krasta nodaļa. Nelielas domstarpības bija radušās Svitenē, kur vācu komandantūras pārstāvis iebilda pret ieroču došanu civilpersonām, taču pēc apstākļu noskaidrošanas aizsargu nodaļa tika izveidota 22. septembrī. Aizsargu nodaļas dibināšanas sapulces parasti sasauca pagasta vecākais un aizsargu dienestam pakļautie zemes īpašnieki, māju un muižu rentnieki, rūpnieki un tirgotāji no sava vidus izraudzījās nodaļas priekšnieku un izveidoto apsardzības iecirkņu priekšniekus. Pēc tam tika organizēts aizsargu posteņu un patruļdienesta darbs. Palīgspēks posteņu un patruļdienestā Bermontiāde radīja jaunus apstākļus. 1919. gada septembrī Bauskas apriņķī tika apturēta Pagaidu valdības administratīvo iestāžu un institūciju darbība. Ministru prezidents K. Ulmanis 8. oktobrī parakstīja rīkojumu, ar kuru Bauskas apriņķī tika noteikta ārkārtas situācija. Latvijas nacionālā armija bermontiešus no mūsu apriņķa padzina novembra otrajā pusē, un gada nogalē darbību atjaunoja pagastu aizsargu nodaļas. Par aizsargu darbību pagastā bija atbildīgs aizsargu nodaļas priekšnieks. Šie aizsargu komandieri savas darbības dēļ iemantoja vietējās sabiedrības cieņu. Kā lai te nepiemin visu bārbeliešu cienīto un ar vairākiem valsts apbalvojumiem apbalvoto Mārtiņu Resni, kurš pagasta aizsargus vadīja no 1921. līdz 1937. gadam, bet bojā gāja izsūtījumā 1942. gadā. Instrukcijas noteica aizsargu darbību. Tā nebija policijas dublēšana, bet gan policijas palīgfunkciju veikšana. Tā, piemēram, 1919. gada nogalē Svitenes pagasta vecākais saņēma apriņķa priekšnieka aizrādījumu, ka pagasta aizsargu nodaļa darbu sākusi nepareizi, jo par nodaļas priekšnieku iecelts pagasta policijas kārtībnieks, kas nav pieļaujams, jo aizsargu dienests nav policijas dienesta dublēšana. Kriminogēnās situācijas kontrolei bija paredzēti diennakts aizsargu posteņi un patruļas divu trīs aizsargu sastāvā uz ceļiem, pie tiltiem (Iecavā, Skaistkalnē), pie dzelzceļa posmiem un stacijās (Īslīcē, Iecavā, Vecmuižā). Tās bija paredzētas pie mežiem, kur bija iespējamo kriminālo elementu pulcēšanās vietas, pie noliktavām un citur. Pēc gadījuma Baldonē, kad 1920. gadā naktī no 6. uz 7. maiju tika nogriezti telefona vadi, Bauskas apriņķa priekšnieks Fridrihs Rutenbergs uzdeva pagasta aizsargu nodaļas priekšniekam organizēt telefona līnijas diennakts apsardzi. Tas nozīmē, ka aizsargu posteņus izvietoja visur, kur bija apsardzības nepieciešamība. Aizsargu posteņi un patruļas kā viena no aizsargu policejiskās darbības izpausmēm saglabājās arī pēc aizsargu dienesta pārkārtošanas uz brīvprātības principiem 1921. gadā. Problēma: ieroči un bruņojums Veidojoties par policejisku funkciju pildošu formējumu, aizsargiem trūka ieroču. Piemēram, 1919. gada nogalē Mežotnes aizsargu pirmais bruņojums bija tikai viens atrasts ložmetējs un dažas šautenes, Codes 80 aizsargu rīcībā bija tikai trīs šautenes, Bārbelē 209 aizsargi izmantoja sešas šautenes u. tml. Tikai 20. gadu sākumā Iekšlietu ministrija iespēju robežās sāka izsniegt aizsargiem ieročus. Bauskas apriņķa aizsargi pirmos ieročus no Iekšlietu ministrijas saņēma 1920. gada 20. janvārī. Taču to joprojām trūka, un 1920. gada decembrī, piemēram, Bauskas pagasta aizsargu nodaļas 368 aizsargu rīcībā bija tikai 18 dažādu sistēmu šautenes. Kopumā 1920. gada beigās vairākiem tūkstošiem Bauskas apriņķa aizsargu bija 278 šautenes. Aizsargu bruņojuma problēma sāka atrisināties tikai pēc tam, kad šis dienests bija kļuvis brīvprātīgs un samazinājās aizsargu skaits. Jau 1923. gadā visās Bauskas apriņķa aizsargu nodaļās pavisam bija 765 šautenes (salīdzinājumam – apriņķa policistiem bija tikai 27 šautenes). Operatīvi aiztur noziedzniekus Aizsargu dienests valsts pastāvēšanas sākumā netika uztverts kā apgrūtinājums, gluži otrādi – kā dienests pašu drošībai. Bauskas pilsētas galva Juris Varenais 1921. gadā pat ziņoja iekšlietu ministram, ka Bauskas pagasta aizsargi izrāda pārlieku iniciatīvu un vēlas patrulēt pilsētā, kur nebija aizsargu nodaļas. Aizsargu dienests arī turpmākajos gados bija sekmīgs valsts policijas palīgspēks. Par aizsargu augsto operativitāti liecina gadījums Stelpē. 1929. gada 26. aprīlī kādam zemniekam tika nozagts nodošanai pienotavā paredzētais piens. Cietušais par to nekavējoties ziņoja vietējam aizsargu priekšniekam Rūdolfam Leitnantam. Priekšnieks kopā ar pāris aizsargiem izsecināja aizdomās turamo personu un atrada zagto mantu, bet vainīgo personu nodeva pagasta policijas kārtībniekam. Avīze "Bauskas Vēstnesis" atzīmējusi aizsargu operativitāti, rakstot, ka ļaundarim no taisnīga soda izdevies slēpties tikai pāris stundu. "Bauskas Vēstnesis" regulāri ziņojis par aizsargu aktivitātēm un panākumiem noziedzības apkarošanā. Aizsargi bieži saņēmuši priekšniecības pateicības, uzslavas, apbalvojumus un naudas prēmijas. Piemēram, Vecmuižas aizsargu nodaļa 20. gadu pirmajā pusē par visā Latvijā meklēta slepkavas apcietināšanu saņēma 3000 latu prēmiju.