Kāda ir dzīve?… Tāda!

Helga Dancberga

Helga Dancberga – daudziem labi pazīstama un mīlēta aktrise jau no Liepājas teātra laikiem, kad viņa tik dziļi un patiesi notēloja mazo, spītīgo un cieņas pilno Antigoni, vēlāk kā īsta zvaigzne spīdēja par klasiku kļuvušajā Rīgas kinostudijas filmā «Ceplis» kā Cepļa kundze, tad daudzos uzvedumos Nacionālajā teātrī un tagad labi zināma kā labsirdīgā, drusku naivā un ārkārtīgi sievišķīgā Ženija TV seriālā «Dzīvoklis».

Latvijas iedzīvotājiem Helga Dancberga zināma arī kā triju skaistu, gudru bērnu mamma un klusībā vienmēr bijis jābrīnās, kā gan aktrise to visu spējusi apvienot, nezaudējot nenieka no savas sievišķības, sabiedriskuma un ziņkāres par visu, kas notiek. Tomēr mūsu sarunas beigās viņa izjusti izsaucas:«Bet, kad esmu tur, savā mājā Valteros, pilnīgi, pilnīgi viena, tad burtiski varu skaļi dziedāt aiz laimes! Protams, zinot gan, ka jebkurā mirklī varu atgriezties pilsētā un satikt savējos.» Jasmīns - Paskaties tur, uz to fotogrāfiju pie sienas, redzi? Tāda maza piķa būdiņa, nodarvota, ar salmu jumtu, vai ne? Jūra blakus, kā pagalms. Tur mēs dzīvojām, es un bērni, kādus desmit gadus. Es visu tur iekārtoju pati savām rokām. Būdiņas saimnieks bija zvejnieks, kurš, kad iedzēra, rokas izpletis, baltā kreklā un melnā uzvalkā gāja iekšā jūrā, laikam iztēlojās sevi par Zvejnieka dēlu. Šad un tad viņš mums izsita logus, bet otrā dienā šausmīgi atvainojās un stikloja atkal atpakaļ. Toreiz zvejniekiem bija diezgan dīvains paradums: viņi visus savus atkritumus ieraka smiltīs, vēlāk man stāstīja, ka tādā veidā viņi nostiprina krastus… tiešām nezinu. Bet es biju šausmās, jo visur bija stikli un apkārt skraidīja mazi bērni basām kājām! Mājiņa uz fotogrāfijas izskatās pavisam plika, vai ne? Un es ļoti gribēju iestādīt jasmīnu. Ļoti! Jasmīns ir mans mīļākais krūms un tagad manā dārzā ir trīs pamatīgi jasmīni, kas uzzied Jāņos, kad teātra sezona beigusies, «Silmači» nospēlēti, tad viņi mani sagaida pilnos ziedos! Viens – pildītais, otrs – vēlais, bet trešais ar tādiem maziem ziediņiem un smaržo pēc meža zemenēm… Tagad man beidzot ir īsta zeme, bet tur, Lapmežciemā, visapkārt bija tikai smiltis! Un tieši to jau man arī teica : kāpās nekas neaugs, nav nemaz ko sapņot! Bet es iekārtoju pie mājas vairākas bedrītes: viena bija dedzināmā bedrīte, kur viss nevajadzīgais tika sadedzināts, otra – «ēdamā» bedrīte, kur tika noglabāti pārtikas atlikumi, tad drusku zeme virsū un tad atkal, nu, tu jau zini, iznāca tāds kā komposts. Un es iestādīju savu jasmīnu! Un auga, kā tad! Šodien, kad pie mums sācies tas briesmīgais kapitālisms, es šad un tad nobraucu garām un redzu — viss sabūvēts, apbūvēts, pie jūras vairs nepiekļūt, bet mani bērziņi, ko stādīju pie loga un visi citi krūmi nu jau ir lieli un aug un visi iestādīti tajās bedrītēs, tikai bedrītēs, par kurām mani tā apsmēja… Un es jutos kā nodevēja, jo nevarēju visus paņemt sev līdzi uz jauno vietu! Bleķa ģīmis Tad man bija viens spainis stikliem, bleķiem, plastmasām. Jo es varbūt neesmu tik ļoti praktiska, kā, piemēram, mana māsa, toties, man liekas, ka es burtiski jūtu, kā zeme atvemj tos mēslus, ko viņa negrib, kā viņa atsviež mums tos atpakaļ. Un tad iedomājos – ak Dievs, kad mūsu pēcnācēji, teiksim, pēc trim paaudzēm, raks to visu laukā, tad viņi domās: kas tie bija par cilvēkiem, kā viņi varēja tā piemēslot, kā? Jo to es jau tagad izjūtu – jūrmalā, kur ir mana mājiņa, cenšos sakopt un satīrīt mežu blakus mājai un, kas tik tur nenāk laukā! Visur, kur rēgojas pauguriņi, tur nāk laukā zeķubikses, somas, kurpes un vienreiz mans kaimiņš Pāvulu Eidis pat dīvānu atraka! Un tā es sāku to jūrmaliņu kopt, tā pamazām, bet tad pievienojās arī Eidis ar bērniem un mazbērniem un citi, kas tur dzīvo. Tad nu savācam to mantību un prom uz Rīgu, uz misenēm. Bet, kas tālāk ar visu to kravu notiek… to varam tikai minēt. To es sāku jau Lapmežciemā un tur pludmale parasti bija tukša, bet ir cilvēki, kas atnāk…nu, ar savu dzeramo, ēdamo un tā!…Un viņiem gribas apmesties nevis tā tālāk prom, bet tieši otrādi – tuvāk pie cilvēkiem. Nu, ir tāda suga… Un, kad es redzu, ka viņi jau tā kā beidz to savu atpūtu, tad sataisu tādu īstu bleķa ģīmi… bērni zina, ka es varu tādu sataisīt… tad es ar to bleķa ģīmi nostājos turpat blakus, kur tie atpūtnieki krāmējas uz promiešanu, nostājos, iespiežu rokas sānos un skatos. Un viņi tā tramīgi uz mani: «Ko? Kas ir?» Un es šiem: «Es tikai gribu redzēt, ko jūs darīsiet — vai sitīsiet pudeles vienu pret otru, pametīsiet smiltīs vai savāksiet sev līdzi?» Tā es tur cīnījos. Tā doma mani gandrīz vai satrieca: mūs taču apraks atkritumi! Visas tās plēves, iepakojumi, pudeles, pakas… Vai tiešām tie ierēdnīši, kad viņi ļāva visu tos importus un štruntus ievest, vai tiešām par to neviens neiedomājās? Itin neviens? Alvim Hermanim bija izrāde, kur galvenā varone, par to domājot, sajūk prātā. Nu, bet tiešām… var sajukt, ja par to sāk domāt nikni. Kā mans kaimiņš Pāvulu Eidis. Viņam iekšās tāds niknums un dažreiz man par viņu bail. Bet tā jau ir, ka dažbrīd atliek vienīgi bezspēcīgi noskatīties, jo to visu taču pat dedzināt nevar, pēc tam paliek pāri kaut kāds riebīgs, ciets kunkulis…pelnu nav. Šausmīgi! Var jau būt, ka es uztveru to citādi tādēļ, ka esmu kara laiku bērns, kara laikā dzimusi. Tad ļoti vajadzēja visu taupīt, visu izmazgāt, saglabāt un, ja iespējams, vēl simtreiz lietot – tās pašas burciņas, plastmasas kulītes. Tas jau turpinājās vēl ilgi padomju laikos, bet tur atkal bija citi iemesli. Tad katra glītāka bundžiņa likās īsts dizainisks meistardarbs un brīnums. Bet man ir tāds raksturs… neesmu skopa, bet…taupīga. Un man liekas, ka šī taupība taupa un sargā arī zemi, uz kuras es dzīvoju un no kuras gaidu augļus, dārzeņus, maizi…Gan zemi, gan arī cilvēkus — viņi kļūst saudzīgi arī viens pret otru. Aristokrātisma paraugstunda Kad man beidzot, pēc piecu gadu ilgas skriešanas un papīru burzīšanas, piešķīra manu mājiņu Valteros, es taču paliku vai traka aiz prieka, ka man beidzot ir zeme! Īsta zeme, nevis smiltis! Un nu tik sākumā es stādīju un sēju, mīļais Dievs! Nopirku pat arklu un aru savu zemīti! Vienreiz bija atbraucis viens itālis un viņš speciāla nāca skatīties, kā aktrise ar zemi! Pat nobildēja mani! Bet man patika, ka tas viss aug un zied ar manu roku darbu, ka tas ir mans, tīrs un labs, bet… kad tur sāku rakt, tad tik atklājās… visi tie paugurīši, par kuriem es stāstīju. Zem katra vesels slānis! Un dīvaini bija tad, kad dārzā vienu stūri biju attīrījusi, zemīti uzrakusi, iesējusi zālīti un tur nu bija skaisti un labi, tad piepeši vienā jaukā dienā ieradās kompānija… nu, tie paši, ar dzeramajiem un ēdamajiem. Un viņi nosēžas tieši uz tā mana attīrītā gabaliņa, tieši pa vidu! Es biju tik satriekta, man viss iekšā sagriezās, bet tad… nē, es domāju, es nekliegšu un nelamāšos. Tieši pirms tam biju klausījusies radio, Francijas prezidentu Miterānu, kurš bija ieradies Rīgā, tas bija 90. gadu beigās, un viņš sarunājās ar mūsu varasvīriem, arī ar Ždanoku. Ždanoka runāja franciski, viss bija tā cēli un skaisti, bet viņa žēlojās Miterānam, ka krievi Latvijā esot apspiesti un beztiesīgi, nu, kā jau viņa to māk… Un tad Miterāns, nu tomēr taču no aristokrātiskas dzimtas, viņš tā laipni un mierīgi saka: «Ziniet, es laikam jūs pārpratu, jo nesaprotu jūsu valodu, bet, vai jūs runājat par latviešiem, kuri tika izsūtīti uz Sibīriju prom no savas zemes?» Un tas tika pateikts tik laipni un ar tādu smalku cieņu… Tad arī es nolēmu būt smalka un gāju pie tiem saviem atpūtniekiem, kuri sēdēja manā koši zaļajā zālītē: «Kungi…» es teicu krieviski, protams, «Kungi, es atvainojos, bet tepat netālu ir mežs, upīte, daudz vietas, kur var atpūsties. Šeit ir māja, piemājas zeme, te dzīvo cilvēki, kāpēc jūs esat apmetušies tieši šeit?» «Kā, kāpēc?» viņi no sirds brīnās, «Te ir tīrs, zaļa zālīte, jauki!» Brīnumi notiek Nu, tā tas notiek un dažreiz man liekas, ka nekad nepienāks brīdis, kad cilvēki sāks taupīt…sargāt un mīlēt to, no kā paši cēlušies, dabu un zemi. Kaut vai bērniem, mazbērniem. Ko viņi teiks par mums, kad aptvers, kādu mēslu bedri mēs viņiem esam atstājuši? Un es gribu, lai mani bērni domātu par mani labu, lai viņi zinātu, ka esmu tam pretojusies un darījusi kaut ko, lai tā nebūtu. Tādēļ es, piemēram, vēl īsti nezinu, kā būtu labāk – iestājoties Eiropas savienībā vai ne. Protams, ka bail no tā lielā kaimiņa, kurš taču ir pilnīgi neprognozējams un tas būtu šausmīgi riskanti — palikt vieniem, bet no otras puses — nav jau skaidri zināms, ko īsti mēs iegūstam. Protams, ka es gaidu brīnumu! Ak, tā gribas brīnumu, kaut ko neparastu, skaistu, kaut tas nebūtu nekas milzīgs, bet kaut vai kāds nieciņš, es pat nezinu, kas! Tomēr liekas, ka tas noteikti notiks, es vēl to piedzīvošu. Jo brīnums taču notika, vai ne? Kad sagruva Padomju Savienība, tas taču bija brīnums, jo mēs pat savos saldākajos sapņos neko tādu nespējām iztēloties. Un tomēr tas notika. Brīnums ir arī mana mājiņa Valteros, tiešām brīnums! Es vispār esmu Pārdaugavas bērns, man tur vēl tagad patīk, jo tā vēl ir tāda kā «neskartā daba» un, kad sāku dzīvot Rīgā, pilsētas centrā, vienmēr jutos ne īsti savā vietā. Bet, vai tad varēju vēlēties ko citu? Kā bija, tā bija labi. Kad sākas māju privātā apsaimniekošana, mēs devāmies pie mūsu mājas saimnieka un vaicājām, vai viņš gadījumā negrib tikt no mums vaļā. Un viņš laimīgā kārtā gribēja. Tad nu dabūjām dzīvokli citur, drusku tā kā labākā vietā, bet es jau zināju, ka kādreiz gribēšu tikt prom no visiem šiem mūriem, stacijas, kazino un veikaliem «Labi!»! Un mani pierunāja sākt sarunas par to, ka Jūrmalā varētu dabūt kādu mājiņu… izīrēt, savest kārtībā un tā. Man gan likās, ka tur nekas neiznāks, jo, kurš tad man nez kādēļ piepeši piešķirs mājiņu? Par ko? Kas es tāda? Nē, tas noteikti nevar notikt… Bet notika! Un es gāju un meklēju un pat varēju drusku izvēlēties un tad vienu dienu ieraudzīju tādu zilās mušas krāsā krāsotu divstāvu mājiņu, ar tornīti, ar balkoniņu, ar mežiņu un sapratu — re, tā ir mana! Vai nu tā vai — neviena! Tas tiešām bija brīnums un nu jau katru mīļu brīdi dodos turp un, kad palieku tur viena, kad tur ierodos un saprotu, ka esmu te pilnīgi viena, ka varu darīt visu — kliegt, dziedāt, klusēt, raudāt, tad, jā…tā ir svētlaime! Jo es tiešām nesaprotu — kā vienatnē var būt garlaicīgi, kā? Ir taču tik daudz kas visapkārt, ir par ko domāt un brīnīties, tik daudz ko darīt, sevišķi tādā dārzā ar mazu mežiņu, kur pat sēnes aug! Un ir bērni, vēl trīskārt paplašināta pasaule, jo viņi man ir tik labi, tik jauki un tik dažādi — Rēzija — emocionāla, Dana — nopietna un viņa tā māk klausīties, tas tiešām ir retums, toties Krists ar Lindu…viņu lielajā ģimenē valda tāda mīlestība un pie viņiem nāk tik daudzi cilvēki, tas ir apbrīnojami…un esmu dažreiz tik laimīga, ka toreiz viņus atļāvos, kā tagad saka. Bet no visām pusēm taču man kliedza, trakā, ko tu dari, viss pagalam, tava aktrises karjera ar to ir cauri! Un, re, ka nekas nav cauri, ak Dievs, ko es tagad darītu, ja viņu man nebūtu? Un mazbērni, tas taču ir pavisam lieliski, jo nu vairs nav tās šausmas, kā viņus paēdināt, apģērbt, izaudzināt, nu var viņus izjust tā mierīgi, lēni, ar baudu… Protams, es atgriežos pilsētā, man ir darbs teātrī, bet es zinu… ja varētu savu māju nosiltināt, tad pārceltos tur dzīvot arī ziemās un tur arī paliktu. Kādreiz tas notiks.

Uz augšu