Aktrises Guntas Virkavas pārmaiņu laiks (9)

Ja reiz tu esi savā profesijā ar sirdi iekšā, tad paliec uz mūžu. Nav ko brīnīties, ja skatuves mākslinieks nereti iet pa ielu kā apmāts, domās dziļi iegrimis, zem deguna kaut ko murminādams… Darbs, ģimene, mājas – viss cieši savijas kopā. Darbs pie lomas jau nenotiek tikai teātrī vien. Aktieris intensīvi strādā, domā arī uz ielas, kad reizēm gribētos vienkārši iejukt pūlī – tā, lai tevi neviens nepazīst, arī mājās. Jā, protams, gadās, ka Guntas kolēģi mēģinājuši pasākt kaut ko citu, piemēram, biznesa jomā. Bet cik tad ir tādu, kam izdevies? Aktieru kompānijās allažiņ gadās, ka sākumā it kā visi mēļo par dažādām tēmām, tostarp sadzīviskām būšanām un nebūšanām, pat nolemj, ka par darbu gan šoreiz ne, bet beigās tik un tā runas ap teātri vien grozās. Ja tu ar sirdi un dvēseli esi tur iekšā, tad projām netiec. Jā, var teikt, ka teātris ir manas otrās mājas, Gunta Virkava piekrīt. Nesen ar kolēģi Astrīdu Kairišu esot runājušas, ka kaut kā ļoti būtiska pietrūkst – kamēr otrās mājas tiek remontētas. Jo uz teātri viņas gājušas arī tad, kad izrādē nav jāpiedalās. Vienkārši tāpat – aprunāties, iedzert kafiju, satikt kolēģus, pasēdēt pie sava galdiņa, kur grimējies… Tagad neatstāj sajūta, ka kolektīvs tomēr ir saraustīts, izpluinīts, izšķīdis. Vēl mazliet jāpaciešas. Tad mums atkal būs savs Nacionālais teātris, bet Guntai un viņas kolēģiem – mīļās, labās otrās mājas. Šis un tas no dzīves atziņām Tā sanācis, ka Guntas dzīvē šobrīd ir lielo pārmaiņu laiks visās jomās – gan pirmajās, gan otrajās mājās, gan privātajā dzīvē. Gribētos jau ar vienu rāvienu visu salikt savās vietās un dzīvot mierīgu, rimtu, iepriekš paredzamu dzīvi. Viņai šis pārmaiņu laiks esot nedaudz ieildzis, Gunta komentē, bet daudz kas ir atkarīgs arī no likteņa pavērsieniem. Tā iznāk, ka dzīve diktē savus noteikumus un liek griezties savā ritmā, bet, šķiet, ka viņai tāda lēnīga, mierīga, apcerīga, rāma dzīve nemaz nepiestāvētu. Arī vārds viņai tāds ugunīgs – Gunta, Guntiņa. Viņa mēģina sevi mobilizēt, būt stipra. Reizēm izdodas, reizēm – ne. Gadās, ka atnāc mājās, ieritinies dīvāna stūrī un neko vairs negribas. Kaut raudi! Vai nu izstāstīsi, kas katrreiz sirdi spiež. Vājuma brīži jau uznāk katram, Gunta neesot izņēmums. Aiz optimisma maskas dažkārt slēpjas arī trauslas, viegli ievainojamas dvēseles. Jūtās un emocijās ir tas vājums. Kā katrai sievietei, viņai gribas just stipru un drošu plecu blakus, jo vienai dzīvot ir ļoti grūti. Tādos brīžos gadījies arī visādas muļķības sastrādāt. "Esmu tik daudz klupusi – negribas, lai atkal ļoti sāp," aktrise saka. Nožēlot? Nē, laikam jau viss, kas ar viņu noticis, ir bijis jāizdzīvo un pie visām atziņām caur sāpēm un kļūdām pašai jānonāk. Tagad Guntai gribētos satikt īsto cilvēku, ar ko kopā varētu nosirmot. Bet viss jau ir Dieva ziņā. Vientulība un it īpaši bailes no vientulības grauž un ārda cilvēka dzīvi daudz ļaunāk par visām pārējām likstām, kas mēdz mūs piemeklēt. Māja tad ir tavs patvērums, kur iekšēji sapurināties, saņemties un cilvēkos atkal iet smaidīgam un gaišam. Jādomā tikai labas domas, Gunta saka. Tas jau zinātniski esot pierādīts, ka domas materializējas un kaut kādā veidā atnāk pie tevis atpakaļ. Ja sliktu domāsi un otram sliktu vēlēsi, tad pats to atpakaļ saņemsi. Tāpēc jau cilvēkam visu mūžu ar sevi jāstrādā. Māju sajūta un mīlestība Tā sagadījies, ka Gunta pērn pārvācās uz citu dzīvesvietu. Tagad viņa priecājas, ka ar visiem lielajiem darbiem pati esot tikusi galā. Reizēm gan pārņēmis izmisums, arī tagad vēl nevarot teikt, ka viss ir sakārtots. Mobilā telefona rēķini pēdējā laikā gan dzenot šausmās, jo tik daudz kas runājams un kārtojams tieši pa telefonu. Toties nu beidzot ir sajūta, ka gribas būt mājās, ka te ir silti, omulīgi un… kā īstās mājās, kur gribas atgriezties. Ja nav jāstrādā un jādomā par darbu, tad aktrise atpūšas, televīzijā paskatās "Discovery" kanālu vai lasa. "Neadu. Un nenodarbojos ar izšūšanu," Gunta piebilst. Ne vienmēr vajag milzīgus līdzekļus, lai savu dzīvesvietu padarītu tīkamu, izdomu un gaumi gan. Stikla galds, piemēram, ir Guntas ideja. Antīkam koka galdam noņemta virsma, tās vietā – stikls, atlicis vien pašai nokrāsot galda kājas. Nudien, mēbele tagad izskatās kā no dārga mēbeļu salona nākusi. Mājai jābūt siltai, omulīgai, ģimeniskai. Guntai bērnībā ģimenes siltuma esot pietrūcis. Mamma mūždien bijusi aizņemta darbos. Tad Guntiņa skrējusi pie savas krustmātes, kura bijusi šuvēja un dzīvojusi Lienes ielā pie Ziedoņdārza. Tur šūdināt sev tērpus nākušas arī dāmas no mākslas pasaules. Viņai paticis uzturēties dāmu un krustmātes sabiedrībā, kura par Guntu vienmēr priecājusies, teikusi: mana dūdiņa atnākusi… Kad Gunta Virkava savai meitai Elizabetei reiz atzinusies, ka jūtas viena, viņa izbrīnīta iesaukusies: "Bet mammu, mēs taču esam tava ģimene!", domādama sevi, savu vīru un meitiņu Loretu. Bet Guntai pašai gribas iemīlēties, jo bez iemīlēšanās ir grūti un vientuļi. Mīlestība gan viņai dzīvē vienmēr sagādājusi vislielākos kreņķus, bet tik un tā. Galvenais – izturēt Guntas mazmeitiņai ir trīs gadiņi, viņa tāpat dzimusi janvārī, un Loreta nu reiz esot lielākā dzimšanas dienas dāvana, ko viņa jel kad esot saņēmusi. Taču jaunie nedzīvo Rīgā, tāpēc nesanāk redzēties tik bieži, kā varbūt gribētos. It kā jau labi, ka meitai patstāvīga dzīve. Vecāku pienākums nav pa vidu maisīties un bērnu dzīvē iekšā jaukties, tomēr šķiet, ka bērni kaut kā tik ātri izaug, ka ne attapties nepagūstam… Par Elizabeti – prieks. Meitai ir patstāvīgs spriedums par visu. Viņa vēl ir ceļā uz savu īsto mērķi, uzskata mamma. Ģimenē nav pieņemts nolikt visu gatavu priekšā – katram pašam sava vieta jāatrod un jāizcīna. Sākumā gan Guntu izbrīnīja meitas izvēle piedalīties "Talantu fabrikā", bet vēlāk, vērojot Elizabeti televīzijā, viņa priecājusies, jo padomu – būt ar tīrām rokām un sirdsapziņu, neaprunāt nevienu – meita atcerējusies. Gunta tic, ka savas dotības Elizabete kādreiz dzīvē spēs pa īstam izmantot. Aktrise atzīstas, ka no vecmāmiņas pienākumiem viņa neizvairoties, bet pa īstam vecmāmiņa gan vēl nejūtoties. Mazmeitiņa laikam domā tāpat, jo sauc viņu tādā kā itāliskā vārdā (ar uzsvaru uz "ī") – "mamī". Gan jau bērns pats labāk zina, kāpēc tādu vārdu viņai izdomājis. Attieksme pret mazbērnu tomēr ir savādāka, mamī secina, jo bērnus mēs audzinām, bet mazbērnus vienkārši mīļojam. Mīlestības nekad nevar būt par daudz, viņa ir pārliecināta. Tieši tāpat kā glāstu, kuru mums tik ļoti pietrūkst. Dzīvo cilvēki viens otram blakus, bet it kā garām. Arī jaunā izrāde, pie kuras Gunta tagad strādā un kas februāra beigās tiks rādīta skatītājiem (pēc Leldes Stumbres lugas "Saulriets" to iestudē režisors Valdis Lūriņš), runā par bailēm, uzdrīkstēšanos, ticību, mīlestību, palīdzību otram cilvēkam un jau pieminēto domu materializēšanos. Re nu, atkal par darbu aizrunājāmies. Režisors Alfrēds Jaunušans savulaik esot teicis, ka Gunta ir kā darba zirgs – tiklīdz nāsis sajūt darbu (lomu), tā viņa jau gatava auļot… Pieredzes bagātas aktrises gan mēdzot teikt, ka galvenais aktiera profesijā nav darbs vai talants, bet gan "IZTURĒT". Pie tāda vēlējuma tad arī paliksim.