Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Bariņš džinsotu puišu kādā mūsdienu blokmājas pavārtē pulcējas uz tādu kā kopēju rokgrupas mēģinājumu. Viens pižonīgāks, cits mazāk, viens ar balto mācītāja apkaklīti, cits izaicinoši sarkanā rokstāra mētelī. Un tad viņi no sava vidus vienu izvēl par Romeo…
Tā sākas Gaļinas Poliščukas, Mārtiņa Vilkārša un Liepājas teātra aktieru versija par Šekspīra “Romeo un Džuljetu”, papildināta ar fragmentiem no Kļima tāda paša nosaukuma lugas.
G.Poliščuka radījusi vērienīgu, gandrīz četras stundas ilgu uzvedumu, kura tēlainība ir ļoti intensīva, brīžiem pat pārlieku. Sadzīviskais izrādes līmenis saistās ar lugas darbības nepārprotamo pārnesumu uz mūsdienām, sākot no tērpiem un aksesuāriem līdz pat jēdzieniskajiem pārnesumiem: Kapuleti un Monteki pārstāv divus dažādus ielas grupējumus, kur Merkucio ir kādas nelielas rokgrupas līderis, bet Tibalts motorizētas rokeru bandas vadonis; pirmo reizi jūtās Romeo un Džuljeta atzīstas, sūtot mobilā telefona īsziņas; mirst Romeo no narkotiku pārdozēšanas, kuras pirms tam nopircis uz ielas no kādas prostitūtas. Šī sadzīviskā atpazīstamība tomēr nekādi nedevalvē lugas tekstu un situāciju, bet tieši otrādi — to pārliecinoši aktualizē. Tā ir pasaule, kurā dzīvo šodienas padsmitnieki, neinscenēta un neromantizēta. Grūti gan nepamanīt, ka daudzos aspektos Poliščukas izrāde sasaucas ar Beza Lurmena filmu, bet nevar jau arī noliegt, ka vienreiz veiksmīgi atrastu māksliniecisku paņēmienu tikpat radoši var izmantot arī citreiz.
Izrādes simboliski nosacītais līmenis saistās ar ūdens funkcionalitāti. Skatuves centrā esošā, mākslinieka M.Vilkārša radītā vairākstāvīgā ūdens baseinu kaskāde ir vizuāli ļoti skaista. Tās augšējā daļa ir Džuljetas pasaule un slavenais balkons, pie kura Romeo mēģina tikt pa ūdens kāpnēm. Apakšā zem šīs ūdens pils ir betona bloku ietverta Romeo pasaule, kas ik pa laikam transformējas par mūka Lorenco celli. Bet pa vidu ir kapenes un milzīgs baseins, kurā Romeo un Džuljeta peldus izdejo savu pirmo mīlas nakti un kas finālā kļūst par viņu zemūdens kapu. Tomēr izšķirīgi būtiskais un atsevišķās inscenējuma pārmērības absolūti kompensējošais Liepājas teātra izrādē ir tās emocionālais slānis, ko realizē jaunie aktieri Arturs Krūzkops un Inga Misāne titullomās. Viņu attiecības izrādē attīstās no viena emocionālā stāvokļa uz citu: apjukums, vienam otru ieraugot caur baseina stikliem; bezgalīgais skūpsts pirms laulību ceremonijas un piepešais apmulsums brīdī, kad mācītājs atļauj bučoties oficiāli; I.Misānes smējīgās Džuljetas zobos iekostais kokteiļa salmiņš, kurš piepeši aizmirsies, un A.Krūzkopa sāpju, baiļu un vientulības kamoliņā savilcies Romeo zem baznīcas sola pēc Tibalta nogalināšanas; vēl nepazīstamā brīnuma sajūta, vienam otru atklājot pirmajā kopīgajā naktī, un draudošā priekšnojauta šķiršanās rītā…Tomēr kulminācijas mirkļi iestudējumā ir divi: brīdis, kad, šķiroties rītausmā, Romeo noskūpsta ar baltu palagu pārvilkto Džuljetas seju, tādejādi nepārprotami raisot asociācijas ar nāves skūpstu, un brīdis, kad Romeo atvadās no viņaprāt mirušās Džuljetas, turot viņas galvu klēpī un glāstot viņas kailo kāju. Šai glāstā nav nekā piedauzīga vai neķītra, tas ir līdz izmisumam sāpīgs mēģinājums pēdējo reizi samīļot to, kas vienīgais bija īsts.
Vienīgā no pieaugušajiem, kas vismaz sākotnēji nostājas mīlestības pusē, ir A.Kvālas Aukle, tak arī viņai dzīves pieredze liek nemitīgi meklēt un atrast kompromisus. Savējie ir tikai no pašu vidus — A.Buļa aiz izaicinošas bravūras savu vientulību slēpjošais, enerģētiski burtiski pievelkošais Merkucio un jo īpaši negaidīti jaunais (bet kāpēc gan lai viņš tāds nebūtu?) I.Krasta Lorenco. Tieši Lorenco jaunība ļauj viņam panākt uzticību, Romeo nāk pie viņa vispirms kā drauga un tikai tad kā mācītāja.
Bet patiesībā visu te iepriekš uzrakstīto varētu arī nosvītrot, jo svarīga šoreiz ir tikai mīlestība. Un tā Liepājas “Romeo un Džuljetā” ir tik ļoti īsta un dzīva, ka ar to gribas dzīvot vēl ilgi pēc tam, kad izrādes stāsts ir beidzies.