Kā veco ļaužu pansionāts pārtapa prieka mājā jeb Nekad nesaki "nekad"

Tik tipiski! Lielākā daļa vīriešu, pat aprobežots suteners, jebkuru pēdiņās rakstāmu īpašvārdu futbola čempionāta laikā vispirms asociē ar kādas komandas, bet ne jau ar it kā slavenas filmas nosaukumu. Tas gan ir tikai tāds jociņš (un pat ne par pašu galveno) nebeidzamajā negadījumu, negaidītu pavērsienu un kolorītu tipu trakajā karuselī, ko uz Liepājas teātra skatuves savirpinājis noslēpumainais režisors Valentīns Maculēvičs (pirmizrāžu skatītājiem gan bija laime redzēt viņu uz skatuves izrādes beigās, paklanoties kopā ar aktieriem). Komēdija tik tiešām ir grūts žanrs, kas no aktieriem prasa visu meistarību un profesionalitāti. Un varbūt ne tikai to. Vajadzīgs arī zināms vieglums, atbrīvotība, kuras otrajā pirmizrādē tā kā nedaudz pietrūka Amedeja tēla atveidotāja Jura Bartkeviča spēlē. Taču otrā pirmizrāde nav pirmā, un visu laiku atrasties uz skatuves bez iespējas kaut mirkli atvilkt elpu, ir grūts uzdevums. Milzīgo pavērsienu pensionētās inteliģentās niecības, franču valodas skolotāja Amedeja dzīvē rada vieglas uzvedības sievietes Katjas parādīšanās pie apvāršņa. Tieši aktrises Sigitas Jevgļevskas atveidotā Katja ir tā, kas ne tikai sagriež Amedeja dzīvi ar kājām gaisā, bet virza arī visus izrādes notikumus, kaut gan teorētiski visā it kā vainojama Viņas Augstība Nejaušība. Par S.Jevgļevsku Katjas lomā gribētu sacīt, ka aktrise ir savā vietā, ja vien tas neskanētu mazliet divdomīgi. Katrā ziņā ­ visu cieņu! Atsevišķus spožus mirkļus skatītājiem dāvāja Žozefa lomas atveidotājs Leons Leščinskis, par ko arī pretī saņēma skatītāju aplausus. Krāšņa būtne pati par sevi ir Sniegbaltīte (Lelde Kaupuža), skatītājus pārsteigs arī Ēriks Vilsons, Gunārs Borgs un Ivars Krastiņš, ne tik negaidīts šķita Annas Šteinas Kikī tēls. Izrādes scenogrāfiju, kas ieturēta visnotaļ klasiskās tradīcijās un netraucē pievērst uzmanību galvenajam, veidojusi Inguna Kokina. Brīžiem ekscentriskos tērpus (dodu piecas balles par Gunāra Borga cepuri!) darinājusi Maija Vingre. Patīkami, ka tērpi palīdz aktieriem labāk iedzīvoties savā tēlā, bet traucēja, ka daži no tiem bija tik jauni un spoži, kādi diez vai varētu būt pamatīgi nodarbinātai prostitūtai vai suteneram, kas noteikti nav tikko iznācis no ādas apģērbu veikala (varbūt vajag likt lietā rokeru pārbaudīto paņēmienu ­ pirms vilkt kājās jaunas ādas bikses, tās vispirms tiek iesvētītas, bradājot pa tām ar zābakiem un pārbraucot pāri ar moci). Smieties ir veselīgi, tāpēc vien var ieteikt skatītājiem aiziet uz "Amedeju". Tiesa gan ­ droši vien ne tikai septiņdesmit gadu vecajām izrādes apmeklētājām vien ienāks prātā doma (jo uz to jau arī režisors publiku ir mudinājis): par ko tad nu tā priecājamies? Vai par to, ka visai pasaulei jākļūst par vienu lielu prieka māju, lai tajā būtu interesanti dzīvot? Atliek vēl piebilst: skatītājiem nebūtu jāalojas, domājot, ka izrādes sižetam ir kāds sakars ar Volfgangu Amadeju Mocartu, jo Amedejs nav Amadejs, tāpat piebildei "Lubenīte divos cēlienos" nebūs daudz kopīga ar slaveno Kventina Tarantīno filmu "Lubene". Bet nākamā izdevība noskatīties "Amedeju" būs 31.oktobrī. Nepalaidiet garām!