Uzdrīkstēšanās 40 gadu vecumā. (2)

Jau pēc vecākā dēla Konrāda piedzimšanas biju domājusi par otru bērnu, taču toreiz man vēl galvā bija liela putra, visādi mērķi, kas jāsasniedz, un šķita, ka ar diviem netikšu galā. Ļoti labi apzinājos, ja nevaru realizēties kā māksliniece, neesmu laimīga arī ģimenes dzīvē. Šaubījos, protams, vai tādā vecumā vēl var bērnus atļauties, bet tad daži gudri cilvēki teica: “Tu nevari iedomāties, cik tas būs jauki!” un tā arī tiešām ir, jo ar Konrādu šķita, ka bērns ir kaut kas pašsaprotams, ka tā tam jābūt, bet otro bērnu var labāk izgaršot – kādas viņam rociņas, actiņas, dibentiņš. Tas gan nenozīmē, ka Konrādu esmu mīlējusi mazāk. Atceros, ka sākumā jutos mazliet vainīga Konrāda priekšā un baidījos, ka viņš var sajust greizsirdību pret jaunāko brāli, tāpēc bieži gāju pie viņa un stāstīju, kā es viņu mīlu, līdz Konrāds teica: “Vai tu, mamm, neesi palikusi jocīga?” Kad vecākais dēls uzzināja, ka viņam 18 gadu vecumā būs brālītis, bija pārsteigts un samulsis, bet tad mēs ar Kirilu viņam teicām, ka viņam būs vismaz viens cilvēks pasaulē bez vecākiem, kas viņam būs ļoti tuvs, neatkarīgi no draugiem. Pagaidām gan viņš pret jaunāko brāli izturas kā pret kaķīti – paņem rokās, apmīļo un ieliek atpakaļ gultiņā. Protams, visiem radiem par manu grūtniecību bija liels brīnums, un mamma bija satraukusies par manu veselību, bet skaidrs, ka jebkurš bērns ir Dieva svētība. Attiecības ar vīru Kirils visu laiku bija gribējis vēl bērnus, viņa pēc te kaut vai desmit varētu staigāt pa māju, tāpēc tagad viņš ir vienkārši pārlaimīgs. Tas vairs nav tas drūmais Kirilis, ko pazinu agrāk, un viss ir arī pilnīgi savādāk kā ar pirmo bērnu. Konrādu viņš uztvēra kā savu čali, bet Lūkass viņam var uz galvas kāpt. Atliek tikai Lūkasam mazliet iepīkstēties, kad viņš jau lec kājās! Arī mūsu savstarpējās attiecības ir mainījušās uz labo pusi. Pēc bērna piedzimšanas jūtos daudz pašapzinīgāka un šķiet, ka arī Kirils ir mani no jauna atklājis, viņš tagad pēkšņi ierauga, kāda es esmu, kā uzvedos dažādās situācijās... Kad biju jauna, domāju, ka sievietei pēc 30 vispār jāiet uz mežu. Tad franču draugi man iestāstīja, ka sieviete sāk dzīvot tikai ap 40, tomēr, kad lasīju Cosmopolitan rakstus par seksu šajā vecumā - domāju, nu kaut kas neticams, vai tad pēc 40 cilvēki vēl vispār mīlējas? Tagad saprotu, ka ap 40 dzīve tik tiešām iegūst jaunu kvalitāti, jo tad vairs nav čupas dažādu kompleksu. Saproti, lai būtu forši, nav vajadzīgi desmit mīļākie, tu pats vari visu ko izdomāt un izmēģināt. Es jau vienu rītu Kirilam teicu, ja man kādreiz būtu teikuši, ka 48 gadu vecumā viss var būt tāpat kā jaunībā, es domātu - muldēšana! Otra jaunība Neviena vīrieša dēļ nekad neesmu tā centusies kā Lūkasa dēļ. Kad piedzima Konrāds, man svarīgākas šķita dažādas profesionālās lietas - ko es dzīvē sasniegšu, kā es to izdarīšu. Savukārt pēc Lūkasa sāku domāt par to, ka man jāizskatās skaistai tieši viņam, un tad nu visādi cenšos – balinu šķipsnas, tievēju, reizēm pat līdz smiekliem, jo, kad ļoti cenšas, sanāk arī pārcensties! Atceros jaunību, kad bija visādi pielūdzēji, kuru dēļ varēju izdarīt dažnedažādas muļķības, un tā sajūta ir līdzīga. Nesen nopirku krekliņu no pēdējās Džeimsa Bonda filmas, sākumā gan domāju, ka maniem gadiem mazliet par traku, bet domāju, štrunts par visu, galvenais, ka man piestāv. Dzīvo taču vienreiz, ko es tur skaitīšu gadus! Tagad jau māmiņas pēc 40 kļuvušas par tādu kā modes lietu, lai gan patiesībā es neieteiktu tik ilgi gavēt. Reizēm iedomājos, ka Lūkasam būs 20, bet man jau 60. Tagad Konrāda izlaidumam esmu nopirkusi īsus, seksīgus bruncīšus, bet 60 gados? Ja nu vienīgi jāizskatās kā Tīnai Tērnerei! Man nākusi atziņa, ka katram cilvēkam liktenī paredzētas kaut kādas lietas un, ja tu kādu soli sper pareizi, arī daudz citu lietu nostājas savās vietās. Tagad saprotu, ka otrais bērns man bijis ierakstīts liktenī, jo pēc viņa piedzimšanas ir sakārtojies arī daudz kas cits. Tā ir tāda dzīves gudrība - daudzi cilvēki neredz lietu pareizo secību, viņiem šķiet, ka vajag kaut ko tādu, bet nav sapratnes par to, ka, nesperot pareizi tos mazākos soļus, viņš pie tā lielā nemaz netiek.