“Mūsu cilvēks” - narkologs Dr. Guntars Osis .

- Pēc kā jums izskatās tiesneša Strazda lēmums uzskatīt, ka narkotiku klātbūtne nav konstatēta, lai gan ekspertu slēdzienā melns uz balta rakstīts, ka Veremeičika organismā pēc avārijas atrastas pat trīs dažādas vielas? - Ir atrasts opijs, marihuāna un morfīns. Marihuāna ir atsevišķas grupas narkotika, ko pīpē. Bet morfīns un opijs - tie ir vienas grupas narkotikas. Tās ir praktiski heroīna sastāvdaļas. Tātad šeit var izdarīt secinājumu tādu, ka tā nav vienreizēja lietošana. Ka ir vismaz divas reizes bijušas lietotas narkotikas. Turklāt narkomāns, tā sauktie mēģinātāji, viņi, kad pamēģina, viņi nekādā gadījumā nebrauc ar mašīnu, jo viņi praktiski guļ. Viņi nav spējīgi pat riktīgi paiet. Šeit, es domāju, var runāt jau par hronisku narkotizāciju. - Un mēs runājam par heroīnu. Nevis par kaut kādām jocīgām brūnām cigaretēm, ko viņš pirms divām dienām it kā esot izpīpējis, kā viņš pats saka. - Jā. Tas morfīns, tas ir diezgan nesens heroīna sadalīšanās produkts. - Ja es pareizi saprotu, jums ir savi apsvērumi arī par rajonu, kur šī traģiskā nelaime notika. - Nu jā. Tie ir mani tīri subjektīvie. Jo es septiņus gadus strādāju ar narkotikām. Tieši ar narkotikām slimiem cilvēkiem. Un kad Rīgā sākās heroīna bums, tas ir trīs gadus atpakaļ, tad pirmie pacienti man masveidā nāca tieši no Ziepniekkalna. - Cik adekvāts var būt cilvēks pie stūres, kuram iekšā ir viss tas, ko mēs pieminējām? - Viņš nav spējīgs kontrolēt. - Tātad, atgriežoties pie tā jautājuma otras puses. Vai jūs varat saprast tiesneša rīcību? Ņemot vērā to, ka bija ekspertu spriedums, bet tiesnesis pateica, ka nē, nekas nav pierādīts. - Grūti man izteikties par viņa kompetenci, bet pierādīts bija - lietošana un droši vien arī atkarība. Es neesmu redzējis lietas dokumentus un slēdzienus, bet es domāju, ka tas ir diezgan noteikti šādam cilvēkam, ka viņš bija lietotājs, narkomāns. Un te nevarēja rasties šaubas, ka šis noziegums ir izdarīts narkotiku ietekmē. Nu, bet taču pants ir pavisam cits, cik es zinu. - Tad ir bijuši acīmredzot citi apstākļi, kas lika tiesnesim... - Droši vien. Kā tas pēdējā laikā ar narkotiku lietām mums notiek. - Vai šis Veremeičiks kādreiz, jums varbūt ir kaut kas zināms, ir jau parādījies Narkoloģijas centra redzeslokā? - To es jums nevaru pateikt. - Šis, šķiet, ir pirmais plašāk izskanējušais gadījums, kad tiesa tiek spriesta, neņemot vērā pierādījumus par narkotiku lomu kaut kāda konkrēta nozieguma izdarīšanā. Līdz šim mēs bieži runājām par to, ka tiesneši ārkārtīgi maigi izturas pret tiem narkodīleriem, ko policijai izdodas aizturēt. Un parasti tas arguments ir – tiesneši nav kompetenti, viņi nesaprot. Vai jūs tam ticat? Vai jūs esat gatavs pieņemt, ka tiesneši nesaprot, par ko ir runa? - Mūsu Narkoloģijas centrs kopā ar Narkotiku apkarošanas biroju, tieši tanī laikā biroja priekšnieks bija Ķipēns, un mūsu Narkoloģijas centra virsārsts dakteris Skaide brauca pa Rīgas tiesām, pa Latvijas rajonu tiesām, tieši apmācīja tiesnešus par narkotikām, sīki izskaidrojot tieši faktus, kas var būt, kāda situācija var būt pie narkotikām, kāda nevar būt. Es nezinu, vai tieši šis tiesnesis ir izgājis šo apmācību. Es nevaru teikt. Bet šī apmācība gāja diezgan ilgi. Un to veica ārsti. Mūsu slimnīcas ārsti. - Tad vai nu tiesneši ir ļoti neuzņēmīgi pret zināšanām, vai arī... - Grūti pateikt. Varbūt pagājis garām. Varbūt viņi nav atnākuši, nobastojuši. - Jūs pats savulaik presē esat runājis par pamatskolēniem, kuri, skatoties uz vecmāmiņām, kā viņas dzer savas tabletītes, arī dzer tabletes, bet jau citas. Par narkotiku izplatības kaitīguma sekām mēs medijos runājam jau gadiem. Mums ir roks pret narkotikām, sports pret narkotikām, jaunatne pret narkotikām, valdība pret narkotikām, pašvaldības pret narkotikām, deputāti pret narkotikām un kas tik vēl ne pret narkotikām, bet tā situācija kaut kā labāka nekļūst. Vai varētu būt, ka šīs aktivitātes kaut kādā veidā iet garām “kasei”? Ka sabiedrība netiek pareizi un mērķtiecīgi uzrunāta? Ka izpratne nevairojas par to, kas ir kas? - Es domāju, tas ir ļoti vienkārši. Kamēr mūsu sabiedrību kaut kas konkrēti neskar tieši, tikmēr viņa tā kā suns noskurinās un lieko nomet nost, un iet tālāk. - Ko liecina jūsu personiskā pieredze? Kādas ir bijušas tās zināšanas, kas ir vadījušas jaunos cilvēkus sākt lietot narkotikas? Mēs runājam par to, ka arī jūsu pacienti kļūst jaunāki un jaunāki. - Tā ir interese. Interese par narkotikām, pat neskatoties uz to, ka teiksim, viņa draugs ir miris no pārdozēšanas. Bet šā vai tā ir interese. Neskatoties uz to, ka brālis ir atkarīgs, ka māsa ir atkarīga, ka viņa mājā “laužas”, jaunākais brālis sāk lietot. Un es domāju, ka tam visam pamatā tomēr ir bizness, nauda. Un ka tam pamatā ir darbs. Tas ir organizēts darbs no narkodīleru puses, iesaistot tieši jauniešus. Tieši heroīna lietošanā, jo heroīns ir visstiprākā narkotiku atkarība. Un viņi zina, ja viņi pirmo devu, tur kaut kādu “čeku” iedos uz pieciem, tad viņi zina, ka pēc nedēļas katrs no šiem puišiem nāks un pirks “čeku”. - Vai mēs varam runāt par valsts atbildīgo iestāžu un institūciju gatavību stāties pretī šim biznesam, kaut vai tikai izglītojot cilvēkus, teiksim, par to, ko var izdarīt viena heroīna deva? - Šāds darbs ir sākts. Narkoloģijas centrā ir profilakses nodaļa. Rīgas pilsētas dome ir atvērusi profilakses centru. Šo Narkoloģijas centra profilakses centra nodaļu vada Ilona Adamaite. Rīgas profilakses centru vada dakteris Strazdiņš. Viņi sāk darboties, bet budžets tur arī nav liels un tikai uz šo gadu. Par nākamā gada budžetu nezin neviens neko. Es tieši biju tajā sapulcē, kur sprieda, kā organizēt darbu, kā iet uz ielām, ko darīt. Tad tur bija tā: “Nu, ja mūs vēl ievēlēs nākamgad domē, tad mēs vēl darīsim kaut ko. Ja neievēlēs, tad nāks citi.” - Diez vai tā ir valstiska attieksme. No otras puses, zinot narkomānu socioloģiju, ir skaidrs, ka daudzos gadījumos ne ģimene, ne skola, ne mediji, ne arī šādi profilakses centri un skolotāju izglītošana neko daudz nevar palīdzēt. Atliek cīnīties ar tirgotājiem. Runājot jau par, piemēram, to tiesnešu jautājumu, nereti izskan arī viedoklis par to, ka šī maigā attieksme varētu būt skaidrojama ar spēcīgu lobiju, proti, ka elitē ir gana daudz gan lietotāju, gan pat tādu cilvēku, kas ir saistīti ar šo biznesu. Ko liecina jūsu pieredze? - Ir, protams, zināmi narkomāni no augstākām sabiedrībām. Protams, ir. Bet es tā nevaru konkrēti pateikt neko. Es zinu to, ka tanī pašā Mazā Kalna ielā, kad viņu ar lielu pompu paņēma ciet un sasēdināja padsmit cilvēkus, tad jau nepagāja nedēļa, kad man bija narkomāni, kas stājās iekšā un teica: “Vai, dakter, Mazā Kalna iela strādā atkal.” - Vai jūsu pacientu vidū ir cilvēki, kuri pieņem valstiskus lēmumus vai spēj ietekmēt procesus valstī? Vai jums ir nācies saskarties ar dilemmu starp ārsta noslēpuma glabāšanu un vēlēšanos vai pienākumu ziņot par iespējamu noziedzīgu darbību? - Nu tā tik konkrēti, kā jūs sakāt, ne. Nav manā klātbūtnē neviens slepkavojis, bet narkotiku tirgošanu es esmu pats redzējis. Ienešanu mūsu nodaļā. Es esmu pats konfiscējis ienestās narkotikas. - Kā jūs vērtējat policijas, konkrēti Narkotiku apkarošanas biroja darbu? Vai tā aktivitātes ietekmē jūsu pacientu plūsmu kaut kādā veidā? - Jā. Ietekmē, protams. Diezgan bieži zvana. Viņi meklē mūsu pacientus nodaļā. Ar viņiem runā. Zvana, ka vajadzētu tādu un tādu paņemt, jo, lūk, viņš ir zvērējis, ka viņš stāsies uz patiesā labošanās ceļa. Mums ir labs kontakts ar 6. nodaļu, 9. nodaļu, bet es domāju, ka viņu ir par maz, viņiem ir par maz līdzekļu. Cik es zinu, benzīna ir ļoti maz. - Vieglo narkotiku dekriminalizācija vai legalizācija. Par to diezgan daudz runā. Nav maz cilvēku, kas uzskata, ka tādā veidā varētu vismaz kaut kā kontrolēt lietošanu, ietekmēt to, kādas, cik kvalitatīvas vielas cilvēki lieto. Nerunājot par klasiskajiem pretargumentiem, ka visas narkotikas ir smagas narkotikas. Izskan, ka varētu, bet Latvijā nav narkotiku lietošanas tradīciju utt. Kāda ir jūsu pozīcija? - Jā, protams, mums nav tradīcijas tādas. Teiksim, attīstītās kapitālisma valstīs šis tradīcijas diemžēl izveidojušās. Man ir ziņas par Kanādu, ka tur ļoti daudz lieto marihuānu, bet uz heroīnu neiet. Bet mūsu valstī, es varu pateikt vienu, ievācot anamnēzes slimības vēsturi no pacientiem, tad nospiedošam vairākumam parādās ķēde. Marihuāna, nākamais, ko viņi lieto, ir kāda sintētiska, tas varētu būt "ecstasy", amfitomīni, LSD, un pēc tam viņi aiziet uz heroīnu. Un tas diezgan ātri. - Tad jūsuprāt, mainīt, teiksim, ieviest kaut kādas tradīcijas, nav iespējams? - Tradīcijas jau veidojas gadu desmitiem un simtiem. Viņas jau tā nevar ieviest. Bet es domāju, ka dotā mirklī mēs izdarītu milzīgu kļūdu, ja mēs tūlīt ieviestu, brīvlaistu marihuānu. Mēs tikai paātrinātu šo procesu. Jo viņi uz marihuānu neapstātos. To es zinu noteikti pēc saviem pacientiem. - Mēs zinām arī, uz ko cilvēki ir gatavi tad, kad viņi kļūst atkarīgi no narkotikām. Mēs zinām, ka pieaug narkotiku iespaidā vai narkotiku dēļ izdarīto noziegumu skaits. Kāda daļa no šiem noziedzniekiem, protams, arī nonāk cietumos. Vai jums ir zināms kaut kas par to, kā no narkomānijas ārstē ieslodzījuma vietās, proti, vai no cietuma ir iznācis kaut vai viens izārstēts narkomāns? - Parasti tā, ka viņi apcietinājuma laikā, daļa no viņiem pārtrauc lietošanu. Viņi diezgan smagi “atlaužas”. Ir jau cietuma slimnīca, kur viņiem iedod kādu tabletīti vai špricīti, bet tā “atlaušanās” viņiem ir diezgan smaga. Tomēr cietumos jau lieto, bet ne tik plaši. Bez tam tur jau naudas nav. Lieto jau varbūt vairāk tie, kuriem ir nauda pieejama. Bet parasti normāls vidusmēra narkomāns, viņš jau cietumā nelieto, bet tikko atbrīvojas - tā momentāni. - Bet cietumā nekādas ārstēšanās programmas... - Mums tādas oficiālas ārstēšanās programmas cietumos vēl nav. Programmas kā tādas. Var būt runa par kādu neatliekamo palīdzību, kad iedod kādu tableti analgīna vai ko tamlīdzīgu. - Un visbeidzot, kāda, vērojot attīstību, ir jūsu prognoze? Kāda ir mūsu perspektīva? Vai kaut kas ļauj domāt, ka mēs spējam mainīt to tendenci - no pieaugošas, teiksim, viņu apturēt vai pat sākt samazināt? - Es domāju, ka pašreiz ne. Jo ļoti strauji aug lietošana, aug oficiālā uzskaite, aug atkarības rādītāji, aug nāves gadījumi. Viss aug. No kā tas tā pēkšņi apstāsies? - Paldies, Oša kungs. Tādā “priecīgā” noskaņā mūsu saruna jābeidz. Es ļoti gribētu ticēt, ka tuvākajās dienās mums būs iespēja saprast, kādi apsvērumi vadīja tiesnesi Strazdu.