«Vostok-2018»: Krievija demonstrē muskuļus

Dalīties draugiem E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

FOTO: SERGEI CHIRIKOV/EPA

300 000 karavīru, 36 000 tanku un 1000 lidaparātu. Krievijas 11. septembrī uzsākto mācību «Vostok-2018» ietvaros iekļautais oficiālais karaspēka daudzums šķiet dramatisks. Kāds īsti ir mācību mērķis un ko Krievija grib ar tām panākt? Vai uztraukties vajadzētu arī mums? Portāls TVNET sadarbībā ar bijušo militāro analītiķi, tagad bloga «Vara bungas» autoru Mārtiņu Vērdiņu, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieku un RSU mācībspēku Mārtiņu Dauguli, kā arī Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskā pētniecības centra direktoru Jāni Bērziņu ir izveidojis apskatu par notiekošo tepat kaimiņos.

Kas ir «Vostok-2018»?

28. augustā Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu pavēstīja, ka Krievijas austrumu daļā no 11. līdz 15. septembrim norisināsies vērienīgākās mācības kopš Aukstā kara beigām, kuras sauks «Austrumi-2018» jeb krievu valodā - «Vostok-2018». Tajās piedalīšoties aptuveni 300 000 karavīru, 36 000 tanku un 1000 lidaparātu. Paredzēts arī iesaistīt floti un visus valsts rīcībā esošos gaisa desantniekus. Atšķirībā no citām Krievijas teritorijā rīkotām mācībām šajās piedalīsies arī Ķīnas un Mongolijas karavīri, kuri mēģinās mācīties no Krievijas militārās pieredzes. Kremļa runasvīrs Dmitrijs Peskovs jau ir pamatojis mācību nepieciešamību ar pasaules valstu «agresīvo un nedraudzīgo» attieksmi pret Krieviju.

Tomēr, neskatoties uz ievērojamo izmēru un šķietamo Otrā pasaules kara mēroga konflikta izspēlēšanu, militāras mācības šajā pasaules daļā nav nekas jauns.

«Jāatceras, ka arī 2010. un 2014. gadā notika mācības tieši ar tādu pašu nosaukumu, kuras arī bija diezgan vērienīgas. Vienās piedalījās 15 000 karavīru, bet otrās 20 000 karavīru. Dalībnieku skaita ziņā varētu salīdzināt ar mācībām «Namejs», kuras norisinājās Baltijas valstīs šogad,» uzskata militārais analītiķis, bloga «Vara bungas» autors Mārtiņš Vērdiņš.

«Jau kopš Krievijas impērijas laikiem valstī ir bijuši trīs militāri stratēģiski virzieni, kuros karaspēks vingrinājās un rīkoja mācības, – rietumi, centrs un austrumi,» norāda Vērdiņš. «Mūsdienās austrumu daļa Krievijai ir svarīga saistībā ar tās tuvumu ASV rietumu krastam un Aļaskai. Kā mēs zinām, minētā valsts ir lielākais Kremļa ģeopolitiskais pretinieks. Savukārt PSRS laikos Krievijas uzmanība šai pasaules daļai tika pievērsta saistībā ar Ķīnas aktivitātēm, kura kopš 70. gadiem īstenoja ne tik draudzīgu politiku iepretim PSRS. Šeit PSRS nepieciešamības gadījumā bija gatava aizsardzībai izmantot savus taktiskos kodolieročus, jo Sibīrijā un Tālajos Austrumos ir ļoti mazs iedzīvotāju blīvums, bet Ķīnas puse gluži pretēji – ir ļoti attīstīta un apdzīvota. PSRS arī apzinājās, ka sliktās infrastruktūras attīstības un ģeogrāfiskā plašuma dēļ ar sauszemes spēku palīdzību šīs teritorijas ir praktiski neaizsargājamas,» apgalvo Vērdiņš.

Tomēr «Vostok-2018» gadījumā Krievijas attieksme pret Ķīnu ir pirmo reizi mainījusies un valsts ir izvēlējusies iesaistīt Austrumu kaimiņu savās militārajās aktivitātēs. Tā savukārt ir ļoti slikta ziņa Krievijas ģeopolitiskajiem sāncenšiem, jo Maskavas-Pekinas militārais bloks var būt ļoti nopietns pretspars NATO,» uzsver Vērdiņš.

Kāpēc Krievija tās rīko?

Eksperts arī apgalvo, ka, aplūkojot mācību vietas (Ķīnas, Mongolijas un Krievijas pierobeža) apvidū, mācību mērķis nevarētu būt Sīrijā iegūto prasmju izmēģināšana (šāds viedoklis plaši izskanēja mediju telpā).

«Sīrijā esošais apvidus krasi atšķiras no tā, kāds raksturīgs Sibīrijai. Sīrijas tuksnešos ir iespējams snaipera tēmeklī redzēt notiekošo vairāku kilometru attālumā, turpretī Sibīrijā ir sarežģīti klimatiskie apstākļi, mežains apvidus, zems iedzīvotāju blīvums (Sīrijā daudzas cīņas notiek pilsētās). Šādi dabas apstākļi drīzāk atgādina Aļasku,» teic Vērdiņš.

Būtiski, ka «Vostok-2018» izskatās arī pēc uzbrukuma operācijas mācībām.

«Daudzi ārzemju eksperti atbalsta ideju, ka Krievija Tālos Austrumus un Sibīriju izmanto kā milzīgu poligonu, lai izmēģinātu Pekinas-Maskavas sadarbību Trešajā pasaules karā pret Eiropu vai ASV. Jebkurā gadījumā tiks izspēlēts plaša mēroga uzbrukuma scenārijs lielā ģeopolitiskā konfliktā. Pirmkārt, par mācībām, kuras vērstas uz uzbrukuma izspēlēšanu, liecina ievērojamais mērogs, kurš parasti nav raksturīgs mācībām, kurās izmēģina aizsardzības scenārijus (tādās parasti pietiek ar 15 000 – 20 000 dalībnieku). Otrkārt, tiek iesaistītas vismaz trīs gaisa desanta triecienbrigādes, kuras parasti tiek izmantotas pretinieka aizsardzības pozīciju pārraušanai, lai pēc tam atbrīvotu ceļu galvenajiem spēkiem. Treškārt, par faktu, ka varētu tikt izspēlēts uzbrukums Aļaskai, liecina arī Krievijas stratēģiskā bumbvedēja TU-160 (pārvadā kodolieročus) nesenā nosēšanās Anadiras pilsētā, kura atrodas Čukotkas pussalā. Šāds gājiens tiek izmantots, lai parādītu amerikāņiem, ka Maskavas bumbvedēji ir spējīgi veikt pārapgādi ļoti tālu no savām Rietumu teritorijām un viegli sasniegt arī Aļaskas krastus,» norāda Vērdiņš.

Tomēr nevajadzētu ar bailēm par Krievijas gatavošanos jaunam globālam militāram konfliktam arī pārspīlēt. Mācību galvenais mērķis tomēr ir vairāk saistīts ar propagandas izvēršanu. «Krievija vēlas demonstrēt pasaulei, ka Ķīnas un Krievijas militārā savienība nav neiespējama un ir iespējami alternatīvi militārās varas centri NATO. Tas ir īpaši aktuāli pašreizējās situācijas Sīrijas kontekstā, kuras ietvaros amerikāņi un krievi ir nonākuši jauna saspīlējuma priekšā. Šā saspīlējuma ietvaros Vašingtona ir novilkusi jaunas sarkanās līnijas par aizliegumu Bašara Al Asada spēkiem izmantot ķīmiskos ieročus Idlibas provinces ieņemšanā. Savukārt krievi, irāņi un pats prezidents izjūt vilinājumu to darīt, jo karadarbība pilsētās prasa ievērojamu laiku un resursus. Tāpat neizskatās, ka Idlibā esošie nemiernieki un teroristi grasītos padoties. Vienīgais, no kā viņi baidās, ir ķīmiskie ieroči, jo tie pārvar praktiski jebkuru aizsargbarjeru un sniedz milzīgas taktiskas priekšrocības. Valdības spēkiem vairs nav jācīnās par katru ielu kā tas bija Irākas Mosulā. «Vostok-2018» var iztulkot kā signālu ASV, ka jaunu Vašingtonas militāro akciju Sīrijā gadījumā Krievija ir spējīga situāciju eskalēt un nepieciešamības gadījumā arī uzbrukt,» saka Vērdiņš.

Eksperts arī pieļauj, ka propagandas nolūkos varētu būt pārspīlēts arī Krievijas austrumos sakoncentrētais karavīru skaits.

«Jāatceras, ka Krievijas proponētais skaitlis – 300 000 vīru - ir salīdzināms praktiski ar visu Krievijas sauszemes karaspēku, tāpēc es stipri apšaubu, ka valsts varētu pārvietot visus spēkus no tās rietumu un centra teritorijām (tostarp no Ukrainas pierobežas) uz austrumiem. Es pieļauju, ka daudzi karavīri rietumos turpinās apmācības netālu no savām bāzēm un tāpat tiks pieskaitīti mācību dalībniekiem. Krievija vēlas parādīt, ka tā ir spēcīgāka nekā ir patiesībā,» apgalvo Vērdiņš.

Mācības – iespēja arī Ķīnai

«Vostok-2018» nebūs tikai vienas valsts muskuļu izrādīšana. Ārpolitikas analītiķi uzsver, ka arī Ķīnai ir iespēja demonstrēt savas globālās varas pieaugumu militārā dimensijā. «Kopš pašreizējā valsts vadītāja Sji Dziņpina nākšanas pie varas Ķīnas valsts ārpolitiskais modelis ir kardināli mainījies. Tā virzās savas globālās varas virzienā un cenšas starptautiski apstiprināt, ka ir spēcīga valsts. Dziņpins ir sācis armijas efektivizācijas programmu, kuras ietvaros tiek mēģināts uzlabot tās kaujas spējas. Tas ir krasā pretstatā iepriekšējam Pekinas kursam, kurā notika centieni parādīt salīdzinoši miermīlīgāku seju un neiesaistīties militārās aliansēs, kā arī starptautiskos militāros konfliktos.

Dalība «Vostok-2018» ir loģisks Ķīnas solis parādīt, ka tā pirmo reizi kopš Vjetnamas kara ir gatava spert lielu soli un iesaistīties militārās aktivitātēs ārpus savām robežām.

Tas parāda starptautiskajai sabiedrībai, ka Ķīna seko saviem vārdiem un ka tai ir būtiski armijas kaujasspēju ne tikai iekšēji trenēt, bet arī pārbaudīt,» saka Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un Rīgas Stradiņa universitātes mācībspēks Mārtiņš Daugulis.

«Krievija tai šajā gadījumā ir labākais partneris, ar ko to izdarīt. Nav neviena cita valsts, kura īsti atbalstītu Ķīnas proponēto uzstādījumu par viedokļu dažādību un daudziem varas centriem pasaules politikā. Tāpat abas valstis saredz abpusēju izdevīgumu ciešāku attiecību veidošanā – Ķīna saskaras ar tirdzniecības karu pret Trampu, bet Krievijai ir ļoti sliktas attiecības ar visu Rietumu pasauli. Tām arī nav atklātu konfliktu, kuri varētu sadarbību būtiski bremzēt. Krievija militāro mācību kontekstā vēlas tuvoties Pekinai, jo tad tā veiksmīgi spēj parādīt pasaulei ideju par lielvaru draudzību. Savukārt Pekina vēlas tuvoties Maskavai, jo tas ir muļķudrošs pasākums – Krievijas autoritārā struktūra ļaus piesegt iespējamās apmācību neveiksmes,» apgalvo Daugulis.

«Tomēr nevaram uzskatīt, ka sadarbība atsevišķos militārās sfēras aspektos automātiski nozīmē Krievijas-Ķīnas politiskās ass izveidošanos.

Tas tādēļ, ka valdība Pekinā neuztver Krieviju kā līdzvērtīgu partneri, jo abu valstu ekonomikas ir nesalīdzināmas.

Tā skatās uz Krieviju kā zemāk stāvošu un nespējīgāku. Kaut vai paskatāmies uz Maskavas starptautisko situāciju piemēroto sankciju kontekstā – Ķīna ir viens no galvenajiem spēlētājiem, kurš palīdz mīkstināt to efektu. Tā nekad nepiesēdīsies Putina režīmam pietiekami tuvu, lai piedalītos kādās Krievijas inicētās militārās aktivitātēs pasaulē. Pekina tikai vēlas trenēt savu armiju un, iespējams, arī iepazīt Krievijas militārās spējas,» uzsver Daugulis.

«Šajās mācībās interesanta ir arī Mongolijas dalība, kuru abas valstis redz kā savu ietekmes sfēru. Minētā valsts vēsturiski ir bijusi Krievijas buferzona pret Ķīnu, savukārt Pekina šo valsti cenšas savažot un padarīt ekonomiski atkarīgu, kā arī uzskata, ka tai uz to ir tiesības,» stāsta Daugulis.

Vai Latvijas iedzīvotājiem vajadzētu uztraukties?

Aplūkojot iepriekš minēto par «Vostok-2018», rodas jautājums vai uztraukties vajadzētu arī Latvijas iedzīvotājiem un vai minētie manevri Krievijas austrumos varētu ietekmēt arī mūs? Ekspertu viedokļi šajā jautājumā atšķiras. «Paaugstinātā kaujas gatavība, kas pavada jebkuras militāras mācības, rada apdraudējumu kaimiņvalstīm.

Tehnika, kura tiek sagatavota kaujas operācijām, var tikt izmantota neprognozējamiem mērķiem un doties iepriekš neplānotā virzienā.

Mums ir jābūt piesardzīgā nomodā. It īpaši tāpēc, ka pagaidām saistībā ar «Vostok-2018» ir novērojama kustība arī Krievijas rietumu kara apgabalā,» apgalvo Vērdiņš.

«Kā piemēru gribētu minēt mācības «Kavkaz 2008», kuras norisinājās Gruzijas kara priekšvakarā. Pēc mācību beigām visas tās karaspēka daļas, kuras piedalījās treniņos, palika poligonā kaujas gatavībā un gaidīja, kad «Saakašvilli uzbruks»,» saka Vērdiņš. «Cilvēkiem būtu rūpīgi jāklausās valdības teiktajā, bet valdībai būtu jāvelta visi savi iespējamie resursi – diplomātiskie, pašu militārie, sabiedroto militārie (apmaiņa ar izlūkinformāciju) pretinieka karavīru manevru izzināšanai. Neviens liela mēroga iebrukums mūsdienās nevar būt pēkšņs, ja valstij pilnvērtīgi strādā izlūkdienesti. It īpaši tāpēc, ka mūsdienu tehniskie līdzekļi – satelīti, tālās darbības lidojošie radari un citi - ļauj ātri pamanīt iespējamo karavīru koncentrāciju kādā ģeogrāfiskā vietā un tik apjomīga karaspēka pārvietošana kā Vostok-2018 mācībās ir salīdzinoši ilgs process. Pēc idejas mūsu lēmumu pieņēmējiem būtu jābūt pilnvērtīgai informācijai par pretinieka karavīru kustību,» uzsver Vērdiņš.

«Lai gan mūsu izlūkdienestam nav tādas kapacitātes kā Džeimsa Bonda filmās, tehniskie līdzekļi un dažādi sensori mums strādā salīdzinoši labi. Pat ja Krievija izvēlētos mums uzbrukt Blickrīga tradīcijās, NATO pastiprinātā klātbūtne Baltijā ir samazinājusi šādas stratēģijas izdevīgumu. Krievija var ātri ieņemt militāri un politiski svarīgas pozīcijas, taču tad jautājums - ko tālāk? Ir vēl nepieciešams laiks, lai koncentrētu okupācijas karaspēku, kas dod laiku pretreakcijai (NATO sabiedroto klātbūtne reģionā ir palielinājusi tās ātrumu),» turpina Vērdiņš.

Pretstatā Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskā pētniecības centra direktors Jānis Bērziņš uzskata, ka saspīlējumam nav pamata. «Mācības norisināsies tikai Krievijas austrumu militārajā apgabalā, un cilvēkiem nevajadzētu uztraukties, ka valsts karaspēks varētu pēkšņi pārvietoties Latvijas virzienā. Krievija savus karavīrus nepulcēs austrumos un tad nesūtīs uz rietumiem, tāpat rietumu apgabalā esošajiem karavīriem netiks dota pavēle pietuvoties Baltijai. Mūs ietekmēt var tikai mācības Krievijas rietumos - «Zapad», kuras jau ir notikušas,» uzskata Bērziņš.

Krievijas uzbrukumu Baltijai attur arī vairāki citi faktori. Galvenais ir saistīts ar jau minēto reakcijas ātrumu. «Krievijas militārā doktrīna paredz maksimāli ātras uzvaras pasludināšanu pār ienaidnieku un triecienu izdarīšanu pirms pretinieka iespējas reaģēt. Savukārt mums par labu spēlē vairāki ģeogrāfiski apstākļi, kuri krievu karaspēka virzību var palēnināt.

No trīs Baltijas valstīm tanku virzībai labvēlīga vide ir tikai Lietuvā, kurā valda salīdzinoši liels līdzenumu pārsvars, un pat šajā valstī ir tankiem nedraudzīgie meži un purvi.

Tāpat arī jebkādas militāras uzvaras priekšnoteikums Baltijā ir lielāko pilsētu ieņemšana. Kā parādīja Ukrainas un Sīrijas piemēri, to sagrābšana ir grūta un prasa salīdzinoši ilgu laiku. Tāpat Krievijas obligātā dienesta karavīri, kuri sastāda valsts sauszemes armijas lielāko daļu, nebūtu piemēroti operāciju veikšanai ārzemēs,» domā Bērziņš.

Problēma Krievijai veikt militārās akcijas rietumos varētu būt saistībā arī ar valsts austrumu flanga atsegšanu. «Ja Krievija savus spēkus sakoncentrētu rietumos, tad tās militārās pretinieces (piemēram, ASV) varētu izmantot austrumu teritoriju vājumu, lai atbildētu uz Maskavas agresijas mēģinājumu,» pauž Bērziņš. «Problēmas varētu sagādāt arī pašas Krievijas iekšpolitiska, kurā valda sašķeltība. Citas valstis šo sadrumstalotību varētu izmantot,» uzskata Bērziņš.

«Krievijas karā ar Rietumiem valsts fokusējas nevis uz militāriem instrumentiem, bet uz mūsu vājo punktu izmantošanu – psiholoģisku, informācijas un cita rakstura operāciju veikšanu. Šie turpinās būt Maskavas galvenie palīgi savas ietekmes vairošanai,» uzsver Bērziņš.

Neatkarīgi no atšķirīgajiem viedokļiem par «Vostok-2018», ir skaidrs, ka minētās mācības var tikt uzskatītas par vienu no ievērojamākajiem militārajiem un politiskajiem notikumiem šogad. Jāpiekrīt jau augstāk minētajam ekspertu viedoklim, ka Latvijas iedzīvotāju pienākums būtu rūpīgi sekot līdzi mūsu valdības paziņojumiem. Tāpat svarīga būtu arī sekošana kvalitatīviem ziņu avotiem un kritiska domāšana, kā arī viedokļu apmaiņa par aktuālajiem Krievijas drošības notikumiem. Tādā veidā ieguldījumu Latvijas valsts drošības stiprināšanā spēsim sniegt mēs katrs.

Uz augšu