Astoņu stundu lāsts

FOTO: Wikipedia

Viens ir skaidrs: darba laika modelis 8-5 aizies nebūtībā, tāpat kā hierarhija priekšnieks/padotais, jo dzīve mainās, turklāt strauji, un to, kāds būs nākotnes darbs, mēs pat iztēloties nespējam, saka Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Ņemot vērā, ka mūža ilgums pieaug, dzīvojot līdz 90 gadu vecumam, sešdesmit piecos pensijā aiziet nevarēs; dzīves laikā nāksies apgūt vairākas jaunas profesijas. Vārdu sakot, nākotnē viss būs citādāk - arī izpratne par to, kas vispār ir darbs.

Darbs ir cilvēces lāsts, uzskatīja krievu rakstnieks Maksims Gorkijs. Un grēks - piebalsoja viņa pēctecis Varlams Šalamovs, ar to domājot ne jau radošu, bet fizisku, primitīvu darbu, kas nepieciešams izdzīvošanai. Kinorežisore Kira Muratova saķēra galvu: kā vispār var mīlēt darīt to, kas jādara obligāti? Ar darba mīlestību lepojas tikai tie, kam nav ar ko aizpildīt savu dzīvi!

“Strādāšanu” un “darbu” intelektuāļi allaž nopēluši  – tiesa, domājot rutinētu, neizbēgamu ikdienas “rukāšanu”, nevis intelektuāli smalkas nodarbes, prātošanu un radošas mokas. Un viņiem var piekrist, ja runājam par to bezjēdzīgo rosīšanos, ar ko bieži vien cilvēce nodarbojas.

Tieši tajā brīdī, kad jāķeras “ vērsim pie ragiem” – jāgatavo atskaite, jāuzsāk projekts, jāveic aprēķini,  jāstrādā pie nopietna teksta – uzreiz gribas, ek, dārzu paravēt, tējkannu nospodrināt, vecmāmiņai palīdzēt – vienalga ko, lai tikai nav jāpiepūl smadzenes, kas, kā apgalvo neirozinātnieki, ir nodevīgi slinkas. Un šādā kontekstā darbs ir nevis tikums, bet netikums.

Visai pavirši pret čaklumu bija arī antīkie filozofi, kuru redzeslokā bija citi ētikas jautājumi. Pēc viņu domām, ir darbošanās veidi, ka svar būt kaitīgi. Savukārt latvju dainās apdziedātais darba tikums drīzāk ir kā instruments vai buramvārdi, kas palīdz saņemties smagajam darbam, kas nekādu prieku nesagādā.

FOTO: SCANPIX

Kopš tā laika pasaule ir mainījusies - arī darba kultūra un darba jēdziena izpratne, bet smagnējā likumdošanas mašīna maļ vecajā stilā – tāpat kā pirms simts gadiem, kad darbaļaudis nometa “kapitālistiskās ekspluatācijas važas”. Mēs strādājam 1900 stundas gadā, vairāk nekā 70 000 stundas darba dzīves laikā! Latvija atrodas astotajā vietā pasaulē garāko darba stundu skaita nedēļā ziņā.

FOTO: Wikipedia

Mūsdienu cilvēkam darbs ir saaudzis ar dzīvi un, ja darbs ir bezjēdzīgs, tad tāda ir arī dzīve. Tāpēc gribas, lai darbs ir kā spēļu laukums, aizraujošs uzdevums, kas jārisina, nevis vienveidīgs, garlaicīgs plakans klajums. Ha, nu jā – tev negribas pelnīt bosam, bet gribas, lai ir aizraujoši, lai ir elastīgs grafiks, lai tev ir tiesības būt gan iedvesmas pārņemtam mirdzošām acīm, gan nogurušam un nevarīgam. Darbam nav jābūt iztukšojošam, bet gan piepildošam. Tas ir iespējams!

Asinis par stundām

Kosas Hipokrats ir ne vien “medicīnas tēvs”, bet arī arodmedicīnas pamatlicējs, jo sengrieķu ārsts un domātājs pamanīja kā cilvēka veselība un stāja mainās atkarībā no tā, ko viņš dara, iesāk RSU Aroda un medicīnas katedras asociētais profesors, Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš. “Koncepts – astoņas stundas, piecas dienas nedēļā, nācis no pagājušā gadsimta sākuma, ir novecojis, un ir skaidrs, ka pienācis brīdis to mainīt – jautājums, kā? Tāpēc lielākajā daļā Eiropas valstu eksperimentālā kārtā tiek ieviesta saīsināta darba nedēļa un pētīta darbinieku pašsajūta un produktivitāte.”

FOTO: Wikipedia

Progresīvā ideja par astoņu stundu darba dienu ap 1810. gadu radās britu rūpnieka un reformatora Roberta Ovena galvā. Toreiz strādnieki strādāja 10 līdz 15 stundas tikpat kā bez brīvdienām. Ovenam tas šķita par daudz un viņš izdomāja saukli “Astoņas stundas darba, astoņas sev, astoņas atpūtai”. Tomēr sākumā tā bija tikai naiva ideja.

Franču strādnieki pēc 1848. gada revolūcijas strādāja 12 stundas dienā, bērni “tikai” 10.

Saulainā un siltā 1886. gada maija dienā Čikāgas ielās izgāja 80 000 strādnieku, lai prasītu 8 stundu darba dienu. Sākumā miermīlīgais streiks beidzās ar sadursmēm starp policiju un astoņu stundu darba dienas piekritējiem un daudzu cilvēku nāvi. Vēlāk tas tika nosaukts par Heimārketas slaktiņu. Pēc dažiem gadiem Amerikāņu darba federācija pasludināja, ka ilgāk par astoņām stundām amerikāņu strādniekiem nevajadzētu strādāt. Drīz vien amerikāņu piemēram sekoja arī eiropieši. Tomēr tikai krietni vēlāk - 1926.gadā - ASV automobiļu ražotājs «Ford Motor Co.» oficiāli ieviesa astoņu stundu darba dienu, tajā pašā laikā arī dubultojot savu darbinieku atalgojumu.

38 gadus veca "labestīga večiņa"

“Daudz kas ir mainījies gadsimta laikā, bet izmaiņas, kas mūs skārušas pēdējo piecu gadu laikā, ir vēl daudz straujākas,” turpina pētnieks.

Darba tirgū satiekas vairākas paaudzes, kas darbu uztver atšķirīgi. Tiek uzskatīts, ka pēckara paaudze - tā sauktā “Baby Boomer generation" (1945 – 1965 ) cītīgi strādā, bet par darba jēga daudz neaizdomājas un ilgojas pēc stabilitātes. Sekojošā “X” paaudze (1965 -1975) darbu uztver kā iespēju dzīvot, bet sevi no darba nodala un paļaujas tikai uz sevi. “Y” jeb millenium paaudze (1975 - 1995) dzīvo “šeit un tagad”, grib baudīt dzīvi, ko neatdala no darba un nav ar mieru “pārciest darba dienu”. “Z” paaudze (1995- 2010) ir digitālie iezemieši, kuri nealkt pēc amatiem un karjeras, bet vairāk domā par personisko izaugsmi, pašīstenojas caur interesēm.

FOTO: SCANPIX

Profesors piebilst, ka aina nav tik melnbalta – paaudzes nav viendabīgas un saplūst. Respektīvi enerģisks sešdesmitgadnieks drīzāk atbilst “Y” profilam vai var būt arī pretēji. “Atslēgas vārds ir “iekļaujošs” - darbs ļoti dažādiem cilvēkiem. Ir projekti gados veciem nodarbinātajiem – 55 plus, lai gan mūsdienās tie nav uzskatāmi par gados veciem cilvēkiem,” skaidro eksperts. Salīdzinot ar laiku pirms gadiem 100 vai 50, darbaspējas vecuma struktūra ir pabīdījusies.

Piemēram, Rudolfa Blaumaņa luga “Skroderdienas Silamčos” trīs veco tantītīšu, kas ir, tā teikt, jau uz miršanu, prototipi bija 42, 46 un 48 gadus vecas sievietes. “Dobraja staruška” (labestīgā večiņa) Puškinam bija 38 gadus veca.

“Attieksme pret to, kā jūtamies, izskatāmies, ko profesionāli varam un gribam ir nenormāli mainījusies. Līdz ar to prognozēt, kāda būs darba vide nākotnē ir tik grūts uzdevums, ka neviens nav gatavs par to runāt. Pareģot, kāda būs darba vide pēc 20 gadiem, nevaram. Turklāt Latvijas skarbā realitāte ir tāda, ka pētniecībai naudu neviens nedod, tāpēc nav normālu pētījumu, kas mainīsies pēc 10,15 gadiem.

Vai pilnībā izzudīs tradicionālās profesijas? Nē, jo kādam kruasāns būs jāuzcep, kādam pusdienu galds jāuzklāj. Mainīsies tas, kā mēs apstrādājam informāciju.

Šobrīd drukājot uz datora mums sāp rokas, bet vai tā būs pēc pieciem gadiem, nezinām. Iespējams, ka datorā būs balss atpazīšanas programma, kas uzrakstīs tekstu, un procesu vadība ar skatienu.

FOTO: SCANPIX

Neprātīgi daudz strādājam "darot neko" 

Mūsdienās aizvien izteiktāk tiek nojauktas robežas starp darbu, dzīvi un privāto telpu. Darba attiecības 8/5 un priekšnieks/padotais pazūd. Eiropā šī hiearhija pazūd ļoti strauji. Daži jautā: “Kad pie mums būs sešu stundu darba diena, kā Zviedrijā?” Tas ir tikai eksperiments – tur nav saīsināts darba laiks. Arī viņi taustās, lai saprastu, kāds modelis ir efektīvāks. Tomēr jāņem vērā, ka Skandināvijā darba kultūra un organizētība ir augstākā līmenī nekā pie mums. Vai mēs esam gatavi 4 stundu darba nedēļai? Mēs esam tik neproduktīvi un neorganizēti, ka nē!

Ekonomisti saka, ka pie mums darba produktivitāte ir tikai 55% no Eiropas vidējā līmeņa. Strādājam neprātīgi daudz, produktivitāte zema.

 Un tā tas ir, neskatoties uz to, ka pie mums ir vienas no garākajām darba stundām un mēs maz laika veltām atpūtai un mājas dzīvei.  Tie, kas strādā ārzemēs, zina, ka tur darbs ir efektīvāks. Skolā nemāca, kā izdarīt efektīvāk – kā ātri iemācīties dzejoli. Reizēm mēs sakām, ka skandināvi ir slaisti – jau trijos pēcpusdienā dodas mājās. Bet viņi šajā stundās visu ir izdarījuši!”

FOTO: SCANPIX

Un tomēr: kāpēc mēs nespējam strādāt ātri, ar lielu atdevi, virzoties uz rezultātu - mēs dumjāki par citiem, vai? Ivars Vanadziņš saka, ka viens no kavējošiem faktoriem ir birokrātija, pārējie saistīti ar nepareizi organizētu darbu. Trešo daļu laiku darbinieki ir noslogoti “ar neko” - viņi kustas, darbojas, ir noguruši kā suņi, bet rezultāta nav. It kā nevar pārmest, ka cilvēks nestrādātu, bet, cik produktīvi?

Viņš min piemēru: “Uzņēmums uz Norvēģiju eksportē māju konstrukcijas. Norvēģi šīs konstrukcijas samontē divas reizes ātrāk nekā mūsējie. Uz Latviju tiku uzaicināti divi profesionāli pieredzējuši norvēģu kolēģi, kas staigāja apkārt un burtiski ar lineālu sita pa pirkstiem - “tu nepareizi paņēmi”, “tu otrādi noliki”. Pēc trim pieredzes apmaiņas mēnešiem ēku montēšanas laiks samazinājās par divām nedēļām.” Vēl viens iemesls zemai efektivitātei ir no padomju laikiem paaudzēs iesakņojusies attieksme pret darbu, kas mainās, bet lēni. “Vidējā vadītāju paaudze – maiņu meistari – ir mācījušies padomju laikos. Tie, kas ir gados vecāki, strādā labi, jo ir pieredzējuši, kā ceha darba laika organizatori staigāja apkārt ar pulksteni, plānojot laiku un normas, bet nākamā paaudze ir tā, kurai viss vienalga.

Kurš gan nav redzējis kā tiek remontēts ceļš: viens strādā, otrs palīdz, trešais skatās, ceturtais pīpē, piektais guļ traktorā. Tikmēr būvdarbu izmaksas iet uz priekšu.

Rezultātā mums ir vienas no dārgākajām ceļu būves izmaksām Eiropā, bet virzība gausa – mazu gabaliņu būvē divus mēnešus. Mēs neesam raduši domāt šādās kategorijās.”

Tavs suns nodokļu maksātāju krēslā

Aizvien biežāk darba devēji, lai motivētu darbiniekus, ļauj viņiem dienu vai divas nedēļā strādāt mājās. Tomēr šai Eiropā populārajai tendencei ir otra medaļas puse - ne visi spēj koncentrēties darbam, ja nav neviena, kas pieskata. Mājās tomēr ir daudzi jaucējfaktori– suns jāpaglauda un tamlīdzīgi. Turklāt, ja cilvēks ir tā sauktais frīlancers, viss kārtībā – viņš var darīt, kā vēlas, bet, ja algots darbinieks, par viņa darba apstākļiem atbild darba devējs.

Ja sēžot uz miniatūra virtuves ķeblīša vai ūdensgultā, cilvēks sabojā muguru, kuram par to jāatbild? Teorētiski viņš var taisnā ceļā doties uz tiesu un prasīt darba devējam kompensāciju.

Ir vēl prozaiskākas lietas – puķūdens vai biešu zupa datora taustiņos. Eiropas prakse ir likumdošanā iekļaut nosacījumus, kādai jāizskatās mājas darba vietai, stāsta Ivars Vanadziņš. Bet! Vai darba devējam ir tiesības pābaudīt darbinieka mājas biroju, kas ir viņa privātā telpa? Šajā gadījumā intereses un likumi saduras. Tās ir tēmas, par ko diskutē ne vien Eiropā, bet nu jau arī Latvijā. Vidusceļš varētu būt lietošanai mājās piešķirts aprīkojums – krēsls un galds, bet, ja darba devējs ir valsts iestāde, tad kontrolējošā institūcija būs sašutusi: “Kas tā par lietu - tev mājās uz krēsla, kas pirkts par nodokļu maksātāju naudu, guļ suns!” Tas vien nozīmē, ka jaunajām darba formām līdzi nāk daudzi jautājumi. Neskaidra situācija ir ar nodarbinātības aģentūrām, kas piedāvā darbiniekus uz laiku noteiktu darbu veikšanai. Kurš atbild par darbinieku veselības pārbaudi, darba aprīkojumu, aizsardzības līdzekļiem, stāsta institūta direktors.

Pensija modes blogerim

Pirms simts gadiem bija žurku ķērāji, zāģeri, leijerkastnieki, avīžpuikas, toties tagad ir modes blogeri, kriptovalūtas fermeri un dažādi ar interneta kultūru saistīti nodarbošanās veidi, piemēram, mukbangs – iespēja vērot tiešsaistē kā cilvēks ēd. Un kurš gan var apgalvot, ka “modes blogeris” nav nekāds darbs, ja cilvēks ņemas vaigu sviedros un pelna ar to naudu? Ja kādam vajadzīga, viņa nodarbe nav mazāk vērtīga kā mehāniķa, metinātāja vai pavāra. Tomēr virtuālās pasaules apdzīvotājam, visticamāk, nav ne mazākās sajēgas, kas apmaksās viņam slimības lapu un pensiju. RSU Aroda un vides medicīnas katedras profesors saka, ka esošais pensiju modelis ilgtermiņā nevarēs pastāvēt.

“Neviena Eiropas valsts vairs nespēs nodrošināt to, ka cilvēks aizies pensijā 65 gadu vecumā un dzīvos līdz 95 gadiem. Tāpēc ir ieteikums cilvēkiem mācīties visu mūžu un domāt par veselību.”

Stresa verdzība, kurai seko prokrastinācija, izdegšana, veģetatīvā distonija, depresija. Tie ir tikai daži no jēdzieniem, kas pēdējos gadu desmitos stabili iekārtojušies rietumu darba kultūrā. Pētījumi atklāj, ka Latvijā puse strādājošo saskārušies ar profesionālu izdegšanu. “Izdegšana ir populārs vārds, bet joprojām grūti definējams,” skaidro eksperts. “Ar to saistīti mīti un puspatiesības, jo, ja citām kaitēm ir konkrēti simptomi un raksturojums, šai nav. Izdegšana drīzāk ir dzīves gaitas sarežģījums, samezglojums piepūlē, darba vai garīgā pārslodze. Un tad cilvēki meklē izeju – Volstrītai pirms kāda lika bija bija raksturīgs masveida daunšiftings. Pēc tam, kad cilvēks 20 gadu strādā simts stundas nedēļā, viņš vienā brīdī saprot, ka jātiek laukā no vāveres riteņa un jāparāda dzīvei stop zīmi. Skaidrs, ka izdegšana ir realitāte ar skarbām sekām daudziem Latvijas iedzīvotājiem.” Profesionālā izdegšana kā arodslimība katru gadu tiek reģistrēta apmēram astoņiem līdz desmit cilvēkiem. "Tomēr nav jau tik vienkārši – mēs neesam raduši kaut ko tik savādu kā “izdegšanu” uztvert kā slimību.

Ja kāds salauž kāju, viss ir skaidrs, kolēģi uz slimnīcu aiznes mandarīnus, bet pamēģiniet aiziet pie direktora un pateikt: “Man ir izdegšanas sindroms, es paņemšu kādu gadu brīvu.” Simulants, sliņķis, muļķis!

Tomēr tas ir dzīves gaitas stāvoklis, kuram jāpievērš nopietna uzmanība, jo, ja to ilgstoši ignorē vai neatpazīst, sekas var būt ļoti smagas. Arī veģetatīvā distonija varētu būt stresa ietekmes kulminācijas punkts. Tomēr ar stresu ir problēma, ka tas katru ietekmē individuāli. Ja troksnis visiem ausis sabojā vienādi, tad stresa izpausmes atšķiras. Zinot apjomus, cik stundas cilvēki strādā, un sociālekonomisko situāciju, skaidrs, ka Latvijā tā ir liela problēma, ko cilvēki slēpj un par to nerunā.”

Par to, ka liela daļa Latvijas birojos pieņemto lēmumu nav adekvāti, jo izteikti brīdī, kad telpās trūkst skābekļa un darbinieku smadzenes labi nestrādā; Latvijai raksturīgo "slimstrādi"; un to, kā dzīvi 50 gadu vecumā padarīt "nedzīvojamu" vai otrādi - fantastiski foršu, lasiet TVNET ceturtdien, 27.septembrī.

Uz augšu