/nginx/o/2021/09/15/14071167t1h342b.jpg)
/nginx/o/2018/09/25/11444639t1h50ce.jpg)
Kamēr visi ir izsludinātās papildus brīvdienas un Romas pāvesta Franciska gaidās, kurš Latvijā ieradīsies 24. septembrī, jāatzīmē, ka šogad aprit 25 gadi, kopš ceļu uz Latviju 1993. gada 8. septembrī mēroja toreizējais Romas pāvests - Jānis Pāvils II. Lai arī zinātāji prata stāstīt, ka toreiz nekāda brīvdiena izsludināta netika, tomēr pa televizoru pāvesta ierašanos nācās vērot pat skolēniem ģeogrāfijas un matemātikas stundās.
Tieši tāpēc, ka jaunākajai paaudzei nu jau smiltājā aizgājušā Jāņa Pāvila II vizīti Latvijā nākas skatīties VHS formāta kvalitātes videoierakstos, Dievs ir devis mums vēl vienu iespēju, nosūtot uz Latviju jaunu pāvestu – Francisku. Pateicoties augstajām tehnoloģijām, šo pāvestu varēs iemūžināt, kā saka, visos informācijas agregātstāvokļos, tāpēc cilvēkiem nemaz obligāti nebūs jāiet uz ielas skatīties, kā viņš brauc vai lido. Cilvēks varēs mierīgu sirdi doties atpūtā uz laukiem, jo visiem būs brīvdiena, izņemot pāvestu.
VIDEO: Jāņa Pāvila II vizīte Baltijā 1993. gadā
Nav īsti skaidrs, vai Franciskam arī būs jābučo Latvijas zeme, ja reiz to jau izdarīja Jānis. Skaidrs ir tikai tas, ka prezidentam Vējonim runu noteikti vajadzētu teikt, jo, saprotams, ka liela daļa cilvēku gaida nevis pāvestu, pat ne brīvdienu, bet tieši prezidenta runu, ko iemūžināt, kā saka, visos informācijas agregātstāvokļos.
Lūk, Ulmanis 1993. gadā īsi pēc pāvesta izkāpšanas no lidmašīnas viņu tīrā latviešu valodā (!) uzrunāja ar šādiem vārdiem: “Ļaujiet mūs sveikt savā un tautas vārdā Latvijā. Jūsu ierašanās ir patiess un saviļņojošs notikums, jo kristietības divtūkstoš gadu vēsturē, pirmo reizi mūs apciemo Romas katoļu baznīcas un Vatikāna valsts galva. Šī ir nozīmīga diena Latvijas kristiešiem, bet it īpaši katoļiem.”
Arī pats Jānis Pāvils II jau lidostā neskopojās ar vārdiem un tīrā latviešu valodā (!) teica: „Pirmais, ko izjūtu, ierodoties jūsu Tēvijā, ir pateicība Dievam par man piešķirto dāvanu - par iespēju noskūpstīt Latvijas zemi un tikties ar tās cildeno tautu. Jau sen esmu lūdzis no Dieva žēlastību apmeklēt Baltijas valstis un šodien, nesot miera sveicienu visiem Latvijas iedzīvotājiem, varu paust cieņu jūsu zemei, kas atrodas Baltijas, šī Eiropas reģiona, centrā. Darot skaidrāku un cildenāku vietējo iedzīvotāju kultūru, kristietība ir atstājusi dziļu un neizdzēšamu zīmi jūsu tautā. Domas nekavējoties pievēršas mūkam Meinardam, kurš XII gadsimta šai zemei nesa Evaņģēlija vēsti, liekot ieraugu jaunai dzīvei, kas šeit tiek turpināta joprojām."
Man, piemēram, nav zināms, vai Francisks arī prot runāt tīrā latviešu valodā, kā arī nav skaidrs, vai viņš būs tikpat labsirdīgs, kā Jānis Pāvils II. Jā, atmiņu stāstos daudzi saka, ka vizītes laikā no Jāņa esot starojusi patiesi dievišķa mīlestība, laipnība un mierinājums visiem sāpju cietējiem, kuru Baltijas valstīs 1993. gadā noteikti netrūka. Tiesa, var jau gadīties, ka Francisks būs tāds kā ekscentriskais pāvests Džūda Lovs skandalozajā Paolo Sorentīno seriālā “Young Pope” vai gluži pretēji – garlaicīgs un formāls. To mēs visu redzēsim pirmdien, kad Francisks gaužām pieticīgos apstākļos ar “airBaltic” reisu ieradīsies Latvijā.
Lai nu kā tur būtu ar Francisku, Jānis Pāvils II 1993. gadā, atvadoties no Latvijas solīja lūgt par to, lai mums izdotos pārvarēt visas grūtības: “Paturēšu savā sirdī arī grūtības, kas nomoka jūsu zemi, un solu lūgt no Dieva jums tālredzību, gudrību un nepieciešamo drosmi tās pārvarēt.” Nav brīnums, ka Jāni 2014. gadā pats Francisks pasludināja par svēto, jo pēc vizītes mums, patiesi, viss tikai gāja uz augšu. Piemēram, neilgi pēc tam, 1994. gadā, Rīgā atvērās pirmais “McDonalds”. Sakritība? Nedomāju vis.
Jācer, ka pāvests Francisks arī pēc tam lūgs par mūsu zemi, novēlēs mums gudrību un veiksmīgu iznākumu vēlēšanās, jo, ja tas viss piepildīsies, tad laimei nebūs gala.
Visvairāk es, piemēram, apskaužu cilvēkus, kas bija klāt brīdī, kad Latvijā viesojās Jānis. Kāpēc? Tāpēc, ka tagad viņiem ir unikāla iespēja salīdzināt lietas. Pavērot cilvēkus un pasākuma organizāciju, kā arī to, cik ļoti cilvēki gaida pāvestu; kāpēc gaida; vai gavilē stiprāk, kā 1993. gadā; vai tiem tek asaras; vai varbūt sejas izķēmojis iekšējais ciniķis. Pāvesta ierašanās vispār būtu jāpēta antropologiem, jo tā var daudz jauna uzzināt par cilvēku.
Cerot uz to, ka Franciskam un Vējonim pirmdien viss izdosies, kā arī uz to, ka nākotnē pāvesti uz Latviju brauks tikpat bieži kā Dalailama un lūgs par mums ar vēl lielāku sparu, dodos brīvdienās uz laukiem. Es tomēr vēl savā sirdī neesmu katoļiem piedevis par Sv. Bērtuļa nakti...