Saūda Arābija: Trampa kritiskā kļūda? (3)

Stambulā nogalinātā saūdarābu žurnālista Džamala Hašogi lietas izmeklēšana turpinās. Augošā pierādījumu kalna iespaidā Rijāda beidzot ir padevusies spiedienam un atzinusi, ka viņš ir ticis nogalināts. Tomēr, lai izglābtu savu jau tā sagrauto starptautisko reputāciju, monarhija apgalvo, ka tā pati slepkavību nav likusi veikt. Tā vietā saūdu pilsoņi, kurus Hašogi konsulātā saticis, iesaistījušies ar žurnālistu kautiņā. Tas arī ir bijis viņa nāves cēlonis. Rijāda jau ir paziņojusi, ka tie visi ir arestēti un atbildīgās personas valdībā tikušas atlaistas.

Interesanti ir tas, ka, par spīti pamatotajai skepsei par saūdu skaidri safabricēto stāstu,  ASV prezidents Donalds Tramps apgalvoja, ka tic izplatītajai oficiālajai versijai un uzskata, ka viņa sabiedrotais ir veicis soļus pareizajā virzienā (neilgi pēc tam viņš gan savu nostāju nedaudz mainīja un atzina, ka saūdu skaidrojumā noteikti ir iekļauti meli un būtu jāveic papildu izmeklēšana. Tomēr pašreizējā valsts vadība noteikti ir profesionāla un ASV labvēlīga). Tā vien šķiet, ka, par spīti iepriekšējam atzinumam par nespēju izslēgt sankciju piemērošanu pret saūdu karaļnamu, Tramps īsti nevēlas būt pret Rijādu agresīvs un ir gatavs kāri apēst jebkuru attaisnojošo versiju, kuru viņam noliek priekšā uz zelta šķīvja. Jautājums ir – kāpēc?

Īsti jau negribas, bet vajag...

Lai uz šo jautājumu atbildētu, ir noteikti jāizprot amerikāņu un saūdu delikātās attiecības. Lai gan ASV jau sen apzinās, ka Saūda Arābija nav nekas diži vairāk par ārkārtīgi konservatīvu, nedemokrātisku valsti, kura katastrofāli pārkāpj cilvēktiesības un sēž uz melnā zelta kalna, Vašingtonai tā ir ārkārtīgi nepieciešama. Šai nepieciešamībai ir vairāki iemesli.

Pirmkārt, ģeogrāfija nosaka likteni un Saūda Arābijai ir ar to ārkārtīgi paveicies. Tās relatīvā politiskā dominante pār Arābijas pussalu sniedz milzīgu ietekmi pār globālajiem jūras tirdzniecības ceļiem starp Eiropu un Āziju. Tādējādi saūdu draudzība būtu nepieciešama jebkuram spēlētājam, kurš ir ieinteresēts pārraudzīt pasaules ekonomikas attīstību (šajā gadījumā ASV). Otrkārt, lai gan amerikāņu atkarība no Tuvo Austrumu naftas pēdējos gados ir būtiski samazinājusies, Ķīnas un Āzijas valstu atkarība ir tikai augusi. Ņemot vērā, ka Saūda Arābija ir pasaulē lielākais naftas ražotājs un tās ražošanas aktivitātēm ir būtiska ietekme uz globālo naftas cenu, Vašingtonas draudzība ar tās karaļnamu sniedz iespēju tai labvēlīgākā gultnē ievirzīt Ķīnas varas pieaugumu. Treškārt, Saūda Arābijas naftas pārdošana pati par sevi stiprina ASV ekonomiku. Jāatceras, ka globāli pieņemtā valūta norēķiniem par šo produktu ir dolārs, kas ārkārtīgi stiprina amerikāņu valūtu. Tāpat ir jāsaprot, ka liela daļa no saūdu naudas nonāk ASV ekonomikā arī tiešā veidā – gan ar milzīgajām arābu bagātnieku investīcijām, gan arī no ieroču pārdošanas darījumiem. Saistībā ar nāves biznesu īpaši jāpiemin Trampa pagājušogad noslēgtais 110 miljardu ASV dolāru darījums (lielākais ASV un Saūda Arābijas attiecību vēsturē). Ceturtkārt, prezidentam saūdi ir akūti vajadzīgi, lai realizētu viņa plānus Tuvajos Austrumos. Šo plānu neatņemama daļa ir vēršanās pret Irānu, kura kopš Arābu pavasara sākuma 2011. gadā ir būtiski vairojusi savu ietekmi visā reģionā. Saūda Arābija ir viena no arābu pasaules lielvarām un viena no valstīm, kura jūtas visvairāk apdraudēta no Teherānas ambīcijām. Bez tās palīdzības un klātesamības Irānas jautājumu neatrisināt. Trampa plānos ietilpst arī Izraēlas-Palestīnas konflikta noregulēšana ar jaunu un revolucionāru miera plānu. Lai šādu plānu būtu iespējams ieviest realitātē, Rijādas klātesamība ir neatsverama. Reti kurai citai valstij ir tik liela ietekme uz Palestīnas autoritātes mēreno daļu.

Starp Skillu un Haribdu

Tomēr, neskatoties uz politiķa mēģinājumiem saglabāt konstruktīvas attiecības ar Rijādas karaļnamu un lieki nesanaidoties ar vienu no lielākajiem sabiedrotajiem Tuvajos Austrumos, jāpiekrīt, ka Tramps ir nonācis ārkārtīgi nepatīkamā situācijā.

Viņa turēšanās pie slepkavnieciskā režīma par katru cenu izraisa kritiku gan demokrātu, gan arī viņa atbalstītāju republikāņu aprindās.

Politiķi no abām partijām jau ir norādījuši, ka prezidents rīkojas daudz par maigu un būtu nepieciešams aktivizēt 2012. gadā pieņemto Magņitska aktu, kurš paredz ekonomiskas sankcijas pret cilvēktiesību pārkāpējiem pasaulē. Jau oktobra sākumā ASV Senāta ārējo attiecību komiteja nosūtīja prezidentam vēstuli ar pieprasījumu izvērtēt akta piemērošanas nepieciešamību Hašogi pazušanas gadījumā. Prezidentam atbilde ir jāsniedz 120 dienu laikā, un minētās komitejas vadītājs Bobs Korkers jau ir paziņojis par gatavību diskutēt par alternatīva sankciju likumprojekta veidošanu (gadījumā, ja prezidents nolemj Magņitska aktu ignorēt). Vienlaikus notiek arī aktīvas diskusijas par kongresa iespējām bloķēt gaidāmo ieroču pārdošanas darījumu.

Visa šā trādirīža ietvaros nevar izslēgt pieņēmumu, ka politiķi ir saskatījuši iespēju Trampa stūrgalvībā parādīt sevi labvēlīgā gaismā un izpatikt tiem iedzīvotājiem, kuri pauž sašutumu par Rijādas veikto vardarbību.

Šādā situācijā pastāv risks, ka Trampam var nākties izvēlēties starp sabiedrotā sadusmošanu, kas nekādā gadījumā nepalīdzētu prezidenta plāniem Tuvajos Austrumos, un iekšpolitisko spēlētāju sadusmošanu, kas varētu atspēlēties viņa iespējās iegūt apstiprinājumu Kongresā un Senātā citiem svarīgiem lēmumiem (gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā). Principā var uzskatīt, ka Hašogi lieta ir kļuvusi par būtisku apgrūtinājumu prezidentam, kurš kopš savas ievēlēšanas ir mērķtiecīgi pūlējies saūdiem parādīt, ka viņš nav Obama. Šīs parādīšanas ietvaros Tramps ir īpaši uzsvēris, ka ASV Saūda Arābijas interesēs ieklausās un ir gatava palīdzēt tās realizēt (īpaši Irānas iegrožošanā). Gan izvērstā ieroču tirdzniecība, gan arī amerikāņu augsta līmeņa vizītes Rijādā ir tikušas mērķētas uz lielākas uzticības veicināšanu starp abām pusēm. Savukārt tagad pašu saūdu  (īpaši kroņprinča Muhameda Bin Salmana) neapdomība draud visu atkal atgriezt nulles punktā.

Fakts, ka Tramps ir ieguldījis laiku un uzmanību Saūda Arābijas karaļnamā, draud izvērsties par nopietnu ārpolitisku kļūdu. Gluži vienkārši tāpēc, ka prezidentam nu ir grūti publiski attaisnoties par savu brāļošanos ar starptautiski pazīstamu slepkavu.

Nevar izslēgt, ka izeja no šīs jūtīgās situācijas būtu piekāpšanās iekšējam spiedienam un nosodošas retorikas kāpināšana, kā arī atsevišķu sodu piemērošana.

Tomēr tie, ļoti iespējams, būtu iepriekš koordinēti ar Saūda Arābijas valdību, lai izvairītos no asas pretreakcijas un Rijāda vēlētos izteikt tikai formālu nosodījumu.

Jebkurā gadījumā Saūda Arābijas un ASV attiecības ir gana senas un ciešas, lai pārvarētu Hašogi krīzes mestos izaicinājumus. Īpaši tādēļ, ka saūdi spēlē ievērojamu lomu ASV globālā spēka veidošanā un arī valdībai Rijādā vajag amerikāņu palīdzību. Ir tomēr ļoti iedrošinoši, ja aiz tavas muguras pretī Irānai stāv tik ievērojams spēlētājs. Pieļauju, ka Vašingtonas-Rijādas attiecību noturību apzinās arī kritiku paudošie republikāņi un demokrāti. Viņi, iespējams, pieļauj, ka neliela saūdu sodīšana jau tāpat lielos vilcienos neko nemainīs un tāpēc varētu paspēlēties ar agresīvām darbībām, lai iegūtu vairāk balsu jau novembrī gaidāmajās vidustermiņa vēlēšanās (republikāņu politiķiem tas šajā gadījumā varētu būt pat svarīgāk par vienotas frontes noturēšanu kopā ar Trampu). Ir arī aktuāls jautājums, kā notiekošais saspīlējums ietekmēs republikāņu iespējas noturēt savas pozīcijas Senātā un Kongresā pēc šīm vēlēšanām.

Ja demokrāti pārliecinoši uzvarēs, Trampa iespējas saņemt apstiprinājumus atsevišķiem viņa lēmumiem būtiski samazināsies šā vai tā.

Tādā gadījumā viņam būs ļoti grūti turpināt īstenot savus priekšvēlēšanu solījumus un turpināt apmierināt savu atbalstītāju prasības. Nevar izslēgt, ka tādā gadījumā varētu ciest arī Trampa reitingi. Trādirīdis Hašogi lietā turpinās, un atliek tikai vērot, kā situācija attīstīsies turpmāk.