Devītnieks eksāmenā vai palikšana «bez zobiem»?

Otrdien, 6. novembrī, ASV norisinās vidustermiņa vēlēšanas, kuras notiek divus gadus pēc prezidenta pilnvaru termiņa sākuma (Trampa gadījumā – 2016. gads). To ietvaros ASV iedzīvotājiem tiek dota iespēja pārvēlēt valsts Kongresa sastāvu (Pārstāvju palātas 435 locekļus un 35 no 100 Senātā esošajiem senatoriem). Šis notikums tiek uzskatīts par iespēju paust attieksmi pret līdzšinējo prezidenta administrācijas darbu un nepieciešamības gadījumā apgrūtināt tās darbošanos atlikušos divus gadus (no četru gadu pilnvaru termiņa).

Tas tādēļ, ka Kongresam ir jāapstiprina liela daļa no prezidenta pieņemtajiem lēmumiem gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā. Tāpat Kongresa rīcībā ir jebkura ASV prezidenta lielākais bieds – impīčments (spēja atstādināt Baltā nama saimnieku pirms viņa pilnvaru termiņa beigām).

Principā var uzskatīt, ka vidustermiņa vēlēšanas ir sava veida valdības eksāmens visas sabiedrības priekšā, kura rezultātu ietekmē tās iepriekš veiktie darbi. Vienlaikus ar Kongresa vēlēšanām šogad norisināsies arī 36 ASV štatu un 3 valstij piederošo teritoriju gubernatoru vēlēšanas. Tāpat arī atsevišķos štatos tiks ievēlēti jauni likumdevēji. Būtiski, jo gan likumdevējiem, gan gubernatoriem ir liela ietekme pār savā paspārnē esošo štatu budžetu izlietojumu un štatu līmenī pieņemto likumu īstenošanu.

Kāpēc tas ir svarīgi?

Ņemot vērā, ka vidustermiņa vēlēšanas tradicionāli ir bijis protesta balsojums pret pastāvošo varu, Donalds Tramps ir nobažījies, ka varētu tikt atkārtots viņa priekšgājēja Baraka Obamas scenārijs. Lai gan Obama nāca no demokrātu partijas, 2010. gada vidustermiņa vēlēšanās republikāņi atguva kontroli pār Pārstāvju palātu, kuru nostiprināja 2014. gada vidustermiņa vēlēšanās. 2014. gadā tie atkārtoti sāka kontrolēt arī Senātu, kas ievērojami apgrūtināja Obamas iespējas pieņemt būtiskus lēmumus.

No Trampa skatpunkta viņa palikšana «bez zobiem» nozīmētu lielas grūtības īstenot solījumus viņa elektorātam – ASV vidējo Rietumu un vidienes ļaudīm, kuri strādā tradicionālajās ASV industrijās – mašīnbūve, enerģētika, naftas un gāzes ieguve, pārvadājumi u.c.

Ja viņš vēlētos kandidēt uz atkārtotu ievēlēšanu 2020. gadā, viņam ir nepieciešams mobilizēt tieši viņu balsis. Kāpēc? Jo tieši tiem vislabāk rezonē Trampa sludinātais par nepieciešamību pasaulē ASV nostādīt pirmajā vietā un mainīt Obamas atstāto mantojumu. Piemēram, ja republikāņi zaudēs, Trampam būs ievērojamas grūtības turpināt saņemt finansējumu viņa projektam par sienas uz ASV un Meksikas robežas būvēšanu. Tāpat pastāvēs problēmas nepieciešamības gadījumā piemērot papildu nodokļu atvieglojumus ASV korporācijām un atkārtoti mēģināt atcelt «Obamacare». Ārpolitiski varētu būt grūtības īstenot noslēgto ieroču pārdošanas līgumu ar Saūda Arābiju, agresīvo ārpolitiku pret Irānu (saistībā ar Vašingtonas izstāšanos no kodollīguma, kas noslēgts ar šo valsti) un tirdzniecības tarifu politiku. Ir arī jautājums kas demokrātu varas gadījumā notiktu ar Kongresā esošajām izmeklēšanas komitejām. Iespējams, tās aktīvāk sāktu skatīties uz Trampa naudas avotiem.

Nevar arī izslēgt, ka Trampu pavadošā veiksme viņam šoreiz varētu arī neuzsmaidīt. Lai gan demokrātiem būtu ievērojamas grūtības pārņemt kontroli pār Senātu (lielāko daļu no 33 vietām, kuras šogad tiek pārvēlētas, jau pašlaik kontrolē demokrāti un pārējās ir iespējams iegūt, tikai uzvarot štatos, kuros republikāņiem ir liels atbalsts. Tāpēc viņiem ir lielākas iespējas zaudēt jau iegūtās 47 vietas nekā konkurentiem),

ASV veiktās priekšvēlēšanu aptaujas norāda, ka demokrāti pašlaik ir nedaudz populārāki kā republikāņi.

Lai gan daudzi apšauba pirmsvēlēšanu aptauju kredibilitāti, tās tomēr vairumā gadījumu spēj sniegt informāciju par aptuveno spēku sadalījumu. Piemēram, NBC News/Wall Street Journal ziņo, ka aptuveni 50% cilvēku vēlētos redzēt demokrātus pie Kongresa stūres. Savukārt republikāņus – tikai ap 43%. Daudzi analītiķi norāda, ka šādā situācijā demokrātu uzvara Pārstāvju palātā nav neiespējama.

Trampam par sliktu spēlē arī fakts, ka liela daļa no palātā esošajiem republikāņiem nav izvēlējušies cīnīties par atkārtotu ievēlēšanu

– vakuums, kuru varētu aizpildīt konkurenti. Galu galā demokrātiem vajag iegūt tikai 23 papildu vietas (papildus pašlaik 195 esošajām), lai sasniegtu 218 vietu robežu – slieksni, no kura sākas dominante.

Trampa atbilde - visu noteiks neizlēmušie un aktīvie

Saprotot diezgan kutelīgo situāciju, Tramps ir ļoti centies mobilizēt savus atbalstītājus un pierunāt tos iet balsot. Tāpat viņš pūlas mobilizēt neizlēmušos vēlētājus, jo tiek uzskatīts, ka tieši tie varētu noliekt svaru kausus vienā vai otrā virzienā (piemēram, sievietes ar baltu ādas krāsu).

Šo mērķu panākšanai tiek kultivētas bailes.

Jau augustā Tramps skaļi paziņoja (domājams, saviem vēlētājiem), ka gadījumā, ja viņš zaudēs savu amatu, ASV uz izaugsmi vērstā ekonomika sabruks. Papildus tam septembrī Tramps brīdināja, ka demokrātu nākšana pie varas nozīmētu veselības aprūpes un sociālo garantiju sistēmas iznīcināšanu, un ir vairākas reizes publiski aicinājis republikāņus iet balsot (piemēram, 26. oktobra tvītā pēc bumbu nosūtīšanas skandāla). Savukārt pēdējās dienās ir pat novērojami mēģinājumi izmantot ārējā apdraudējuma kārti un izveidot iedzīvotājos sajūtu, ka Amerika ir cietoksnis, kuru cenšas ieņemt nelegālo imigrantu ordas, un Tramps ir vienīgais, kurš var apkārtējos pasargāt. Runa šajā gadījumā ir par centrālamerikāņu imigrantu kolonnu, kura turpina plūst cauri Meksikai ASV virzienā. Tramps ir paudis stingru nostāju, ka imigranti viņa vadītajā valstī ielaisti netiks, un ir pat izšķīries par diezgan radikālu soli – armijas nosūtīšanu uz valsts dienvidu robežu.

Tomēr demokrāti, tā vien šķiet, ir mācījušies no savas grandiozās sakāves 2016. gadā un ir sākuši nedaudz pielāgoties Trampa kontrastējošajai stratēģijai.

Piemēram, bijušais ASV prezidents un pagaidām demokrātu spilgtākā seja – Baraks Obama ir skaidri licis saprast, ka Tramps ir tumsa, bet alternatīvas ir gaisma. Viņš vēl septembrī paziņoja, ka balsošana gaidāmajās vēlēšanās var tikt pielīdzināta demokrātijas izdzīvošanai un amerikāņiem ir nepieciešams to darīt par katru cenu. Viņš arī skarbi paziņoja, ka Tramps mākslīgi vēlas likt cilvēkiem būt citam uz citu dusmīgiem un viņš ir esošās (pasīvās) politiskās kultūras simptoms.

Pēc šā paziņojuma tā vien arī izskatās, ka Trampa mērķis likt savam elektorātam balsot un pierunāt balsot neizlēmīgos ir kļuvis arī par demokrātu mērķi.

Ļoti iespējams, ka demokrātu gatavība vairāk pielāgoties Trampa agresīvajai retorikai (kopā ar pamatotajiem argumentiem par iedzīvotāju veselības aprūpes zaudējumiem, kuri radīsies pēc «Obamacare» atcelšanas, korporatīvo nodokļu samazinājuma negatīvo ietekmi uz valsts budžetu, «tirdzniecības kara» ietekmi uz nodarbinātību ilgtermiņā u.c.) ir nedaudz mazinājusi šīs pašas retorikas spēku prezidenta rokās. Tas savukārt ir rezultējies jau minētajos priekšvēlēšanu aptauju rezultātos. Iznākums šajā gadījumā ir nevis prezidenta mērķtiecīgi kaldināta uzvara, bet gan asiņaina priekšvēlēšanu cīņa, kuras rezultātā neviens nevar pateikt, kurš tad īsti būs uzvarētājs – republikāņi vai demokrāti.

Ko tālāk?

Lai kāds būtu visa šā trādirīža iznākums, skaidrs ir viens – esošā demokrātu un republikāņu agresīvā apelēšana pie savām atbalsta bāzēm tikai pastiprinās sabiedrībā valdošo sašķeltību.

Nenoliedzami, pat ja tiešām demokrāti pārņems varu un sāks iegrožot prezidenta mēģinājumus veidot sākto politisko kursu, Trampa atbalstītāji nekur nepazudīs.

Vēl arvien būs gana daudzi, kuri atsauksies viņa idejām un būs gatavi prezidentam sekot par spīti demokrātu varas pieaugumam. Nenoliedzami, šī sašķeltība atbalsosies arī nākamajās prezidenta vēlēšanās 2020. gadā un nekur nepazudīs arī ilgi pēc tam. Savukārt sašķelta sabiedrība ilgtermiņā nav nevienas valsts interesēs – kaut vai tāpēc, ka tā rada labvēlīgu augsni ārējai iesaistei, kura potenciāli var radīt kādam izdevīgu iekšēju haosu. Jāatgādina, ka vēl arvien norisinās izmeklēšana par Krievijas iejaukšanos 2016. gada vēlēšanās. Ja ASV politiskās tradīcijas turpinās attīstīties šādā virzienā, nav izslēgts, ka turpmāk dzirdēsim arvien vairāk apsūdzību un baumu par kādas maigas rokas klātbūtni.

Tāpat būs interesanti pavērot, kā atbalstu republikāņiem ietekmēs pēdējā laika politiskie notikumi. Piemēram, saūdarābu žurnālista Džamala Hašogi slepkavība ir izraisījusi plašus sabiedrības jautājumus par Vašingtonas un Rijādas tuvajām attiecībām. Minētā lieta ir radījusi pat zināmu rīvēšanos republikāņu iekšienē. Līdzīgi arī Pitsburgas sinagogas apšaude ir izraisījusi jautājumus par prezidenta publisko vēršanos pret atsevišķām etniskām un reliģiskām grupām. Daudzi domā, ka tā mudina uz vardarbību. Visbeidzot, ēnu uz Trampu met arī Breta Kavanauga nozīmēšana par valsts Augstākās tiesas tiesnesi. Ņemot vērā, ka viņu tur aizdomās par izvarošanas mēģinājumu, amerikāņu sievietes varētu no prezidenta novērsties pilnībā.