Bermonts: "Tiem, kuri mūsu dzimtenei uzglabās šo izeju uz jūru, Krievija būs vienmēr pateicīga"

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Pāvels Bermots-Avalovs

FOTO: Wikimedia Commons

Klāt ir 11. novembris, Latvijas brīvības cīņās kritušo varoņu piemiņas diena jeb Lāčplēša diena. Šajā dienā, 1919. gada 11. novembrī, Latvijas Bruņotie spēki sakāva nelieša Pāvela Bermonta-Avalova komandēto Rietumkrievijas brīvprātīgo armiju un lika pamatus Rīgas atbrīvošanai no iebrucēju kundzības.

Ņemot vērā, ka ar Brīvības cīņām saistītie notikumi visiem tiek mācīti skolās, kā arī izziņai pieejami katram interesentam, tomēr pastāv un domājams, ka vienmēr pastāvēs neskaitāmas diskutablas nianses, faktu interpretācijas un viedokļu dažādība, kas saistīta ar šiem vēstures notikumiem. Viena no tām noteikti ir Pāvela Bermonta personība un nozīme Brīvības cīņās.

FOTO: Wikimedia Commons

Nē, es nejūtos pietiekami kompetents, lai varētu pamatoti spriest par Brīvības cīņām un Bermontu, tomēr varu piedāvāt kādu ļoti interesantu atradumu laikrakstu arhīvā, kas šajā dienā pavisam noteikti uzjundīs katra latvieša nacionālās jūtas un liks sirdī pamosties īstenam Lāčplēsim, kas gatavs klupt virsū Kangaram.

Lūk, laikrakstā “Latvijas Kareivis”, 1926. gada 27. oktobra numurā (Nr. 242), ko digitalizējusi Latvijas Nacionālā bibliotēka, publicēts Bermonta uzsaukuma Rietumkrievijas brīvprātīgo armijai tulkojums:

“Vairākkārtīgi, kā vārdos, tā pavēlēs, esmu aizrādījis un izskaidrojis tos iemeslus, kuri spieduši manu armiju atturēties no tālākas virzīšanās uz Krievijas iekšieni un uzturēties šeit, kur krievu vara tiek ignorēta, kur varu sagrābuši tie, kas grib atraut no Krievijas viņai no sendienām piederošos Baltijas piejūras apgabalus. Es sekoju tam pašam mērķim, kādi ir karaspēkam zem slavenā ģenerāļa Deņikina vadības Dienvidos un Ukrainē, un nevaru pielaist, ka par Krievijas saimniekiem būtu tie, kuri cenšas atdalīt no Krievijas viņas zemes. Virsnieku un jaunāko priekšnieku kungi, Jums jāzina, ko nozīmē Krievijai Baltijas piekraste. Tā ir izeja uz jūru ne tikvien latviešu un igauņu apgabaliem, bet visai Krievijai, sakot no tālā Urāla. Ne par velti krievu ķeizars Pēteris Lielais ar krievu asinīm iekaroja sev ceļu uz jūru un ar to Krieviju pārvērta par lielu Eiropas valsti. Atminiet, ka, ja jūs atdosiet šo piekrasti Krievijas ienaidniekiem, daudz krievu asinis nāksies izliet, lai viņu no jauna iekarotu. Bet tiem, kuri mūsu dzimtenei uzglabās šo izeju uz jūru, Krievija būs vienmēr pateicīga.

Bet, neskatoties uz visu šī uzdevuma izpildīšanas smagumu, es vienmēr turu vērā nepieciešamību steigties palīgā centrālai Krievijai un pārsviežu karaspēka daļas uz lielinieku fronti, lai jo drīzākā laikā atkal redzētu mūsu piederīgos, kuri smok zem lielinieku jūga, — un atsvabinātu tos. Nav cienīgs komandiera vārdu nest tas, kurš nenodrošina sev aizmuguri un neapsarga mierīgos un strādīgos iedzīvotājus, kuri pretējā gadījumā tiktu padoti tādam pat liktenim kā mūsu brāļi Krievijas iekšienē. Pavēlu vecākiem priekšniekiem kārtīgi izskaidrot to saviem apakšniekiem un aizrādīt uz to lielo lietu, kurai kalpot viņi aicināti par laimi un labklājību savai dzimtenei — Lielai Nedalāmai. Krievijai. No sirds līdz aizmirstībai mīlēdams mūsu dārgo dzimteni un Jūs, mani draugi, — Krievijai uzticamais zaldāts, armijas komandiers, palkavnieks, kņazs Avalovs."

Apbrīnojams ir šā uzsaukuma jeb pavēles patoss, ar kādu uzstājas Bermonts. Tiesa, kā jau visiem zināms, nekāds patoss un uzsaukumi nelīdzēja, tāpēc mēs šo vēstures artefaktu varam likt pie malas un doties kvēpināt Rīgas pils mūri.

Uz augšu