Dzelzs priekškaram nolaižoties pār Eiropu, īpaši nozīmīgu lomu iemantoja pasta sūtījumi. Pasts kļuva par vienīgo tiltu, kas savienoja latviešus PSRS okupētajā Latvijā un tautiešus, kuri patvērumu bija raduši rietumos. Baidoties no čekas represijām, latvieši izdomāja aizvien oriģinālākus veidus, kā ar vēstuļu starpniecību paziņot trimdiniekiem par patieso situāciju Latvijā, talkā ņemot pat citronu sulu, kas kalpoja kā neredzamā tinte. Šīs saziņas liecības nu ir kļuvušas par nozīmīgiem vēstures avotiem, ko jau 11 gadus apkopo muzejs un pētniecības centrs “Latvieši pasaulē”.

Valsts simto dzimšanas dienu gaidot, muzejs aicina Latvijas iedzīvotājus dalīties ar atmiņām par saziņu aiz dzelzs priekškara. Kā informē muzeja pārstāve un vēsturniece Brigita Tamuža, ikviens ir aicināts dalīties ar savām atmiņām par saziņu ar ārzemju radiem padomju laikā, 9. un 10. novembrī no plkst. 10.00 līdz 18.00 atnesot uz Latvijas Nacionālās bibliotēkas Konferenču centru (-1. stāvā) kādu priekšmetu, fotogrāfiju vai vēstuli, kas palīdzētu šo stāstu izstāstīt.

Pasākuma laikā darbinieki un brīvprātīgie palīgi no muzeja “Latvieši pasaulē” atnestās liecības profesionāli digitalizēs, tādējādi nodrošinot pieejamību nākamajām paaudzēm, bet iegūtās liecības tiks iekļautas Eiropas digitālās bibliotēkas “Europeana” kolekcijā.  Visas atnestās vēsturiskās liecības pēc digitalizēšanas tiks atdotas to īpašniekiem.

Vai plānots apkopotās liecības publiskot arī ne-digitālā veidā? Tamuža pauž cerību, ka kādreiz šie unikālie vēstures avoti patiešām varētu tikt iekļauti grāmatā vai izstādē, tiesa, par formātu spriest ir pāragri.

“Viss ir atkarīgs no cilvēku atnestajiem materiāliem un atsaucības,” skaidro Tamuža.

Pagaidām muzejam “Latvieši pasaulē” nav pašam savas mājvietas, un ārvalstu ekspedīciju laikā ievāktās liecības ir deponētas Latvijas Nacionālajai bibliotēkai.

Paša muzeja “Latvieši pasaulē” vēsture aizsākās 2007.gadā, kad ASV dzīvojoša latviete Maija Hinkle kopā ar domubiedriem dibināja muzeju, kas saglabātu un pētītu ārzemju latviešu materiālo un nemateriālo kultūru. Muzeja krātuve atrodas Rīgā, Nacionālajā bibliotēkā, bet biedri - gan Latvijā, gan ārvalstīs.

Kā jau daudzas nevalstiskās organizācijas, arī “Latvieši pasaulē” par vienu no lielākajiem izaicinājumiem sauc finansējuma piesaisti.

Tamuža uzsver: muzeja darbība ir iespējama, pateicoties ziedojumiem, biedru naudām, projektiem un sadarbībai ar citām organizācijām, taču ārkārtīgi nepieciešams būtu regulārs finansējums no Latvijas valsts.

“Liecību apzināšana ir valstiski nozīmīgs darbs. Šis ir pēdējais brīdis, kad varam apzināt to cilvēku liecības, kuri II pasaules kara laikā no Latvijas aizbrauca. Pēc gadiem 20 to darīt būs jau par vēlu,” saka muzeja valdes locekle Marianna Auliciema.

Neskatoties uz grūtībām, muzeja pārstāvji strādā patiesi raženi un ir devušies ekspedīcijās gan uz Brazīliju, gan Kanādu, gan Lielbritāniju, gan citām valstīm, aktīvi vācot tur dzīvojošo latviešu liecības.

Kopumā savākto un reģistrēto liecību skaits mērāms 5000, bet, kā stāsta Tamuža, aptuveni tikpat daudz varētu būt vēl nereģistrēto liecību, turklāt nemitīgi nāk klāt jaunas liecības.

Muzejam atvēlētā krājuma telpa Nacionālās bibliotēkas pagrabstāvā ir pilna ar kastēm, kurās glabājas vēstures liecības - priekšmeti, fotogrāfijas, apģērbi - , kas atceļojušas no tuvākām un tālākām zemēm un dažādiem laika posmiem.

Viens no eksponātiem ir opāls, ko izslavētais krokodilu mednieks Arvīds Blūmentāls (kurš, iespējams, ir bijis prototips Pola Hogana filmai “Krokodils Dandijs”!) atsūtījis Latvijā palikušajai māsīcai Ausmai Bukovskai.

FOTO: muzeja "Latvieši pasaulē" krātuve

Tāpat ievērojamu priekšmetu vidū atrodama viesu grāmata, kas piederējusi latviešu luterāņu baznīcai Argentīnā un ko muzejam atdāvinājis Argentīnas latvietis Ilgvars Ozols, un Austrālijas latviešu skolas burtu kartītes. Kāda Kanādā dzīvojoša trimdas latviete muzejam atdāvinājusi savu iesvētību kleitu: to viņa uzvilkusi uz iesvētībām Saldus baznīcā, bet jau nākamajā dienā bijusi spiesta Latviju pamest un doties bēgļu gaitās.

No ekspedīcijas Sibīrijā uz Latviju atvests zils vērpjamais ratiņš, kas, visticamāk, savā laikā palīdzējis apadīt ne vienu vien turienes iedzīvotāju.

Lielākus ekspedīciju laikā apzinātus priekšmetus uz Latviju sūta ar kuģi, stāsta Tamuža. Tā, piemēram, no ASV uz Latviju atceļojis kādas latviešu luterāņu baznīcas pamatakmens un Amerikas latvietim Jurim Bļodniekam piederoša automašīna, kas rotāta ar pretpadomju lozungiem un ASV vēlāk tikusi izmantota kā kāzu auto.

Pēckara gados uz Latviju visbiežāk tikušas sūtītas pavisam vienkāršas preces, piemēram, šķēres, ziepes un apaļās adāmadatas.

Tāpat latvieši alkuši zināt, kā tad mīļajiem klājas abpus dzelzs priekškara, taču, ņemot vērā, ka čeka vēstules pārbaudīja, bija jāķeras pie pavisam radošiem paņēmieniem, lai informāciju nodotu.

Piemēram, latvietis Jānis Rulliņš, kuram izdevās aizbēgt uz Angliju, 1940.gadu beigās saņēmis no saviem krustdēliem vēstules, kurās ar tinti bija rakstīts oficiālais teksts, bet starp rindiņām ar citronu sulu vai, iespējams, pienu uzrakstīta patiesā situācija.

Krustdēli rakstījuši, ka ģimenei klājas ļoti grūti un ka daudzas lietas nevar atļauties nopirkt. “Nekādā gadījumā nebrauc atpakaļ,” krustdēli vēstulēs brīdināja Rulliņu.

FOTO: No muzeja "Latvieši pasaulē" krājuma

Tāpat latvieši, rakstot vēstules ārzemju radiem un draugiem, kā izteiksmes veidus izmantojuši salīdzinājumus, metaforas un pat ironiju.

Lai paziņotu par kāda radinieka došanos bēgļu gaitās, kādā vēstulē ticis izmantots apzīmējums “viņš ir devies garā ceļojumā”, stāsta Tamuža.

Diemžēl bija arī gadījumi, kad sūtītās vēstules saņēmēju tā arī nesasniedza, jo vairs nebija ne māju, ne cilvēku, kam tās bija adresētas. Tā, piemēram, kāds uz Sibīriju izsūtīts latvietis sūtījis uz mājām izmisuma pilnas vēstules, lūdzot atsūtīt kaut mazliet pārtikas, taču atbildi tā arī nekad nesaņēma, jo radi bija devušies bēgļu gaitās uz Argentīnu.

Kā norāda Tamuža, čeka visas vēstules un sūtījumus nepārbaudīja, taču iespēja, ka sūtīto var izlasīt svešas acis, tomēr pastāvēja, un sūtītājiem allaž vajadzēja ievērot piesardzību.

Sarakste ar ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem turpinājās arī pēc Padomju Savienības sabrukuma. Laikam ejot, mainījās sūtījumu saturs: uz Latviju aizvien vairāk tika sūtītas tādas luksusa preces kā džinsi, košļājamā gumija, videomagnetofoni u.c.

Lai gan sociālie tīkli un e-pasti mūsdienās ir kļuvuši par galvenajiem saziņas instrumentiem, simtgades priekšvakarā ir vērts aizdomāties, cik daudz kādreiz nozīmēja ar roku rakstītas vēstules, kas ar ilgām tika gaidītas abpus dzelzs priekškaram.