Ermanbriks apstiprina, ka viņa vārds ir VDK aģentu kartotēkā

FOTO: Ekrānšāviņš

Īsi pirms savu pilnvaru beigām iepriekšējā Saeima pieņēma lēmumu, ko bija atlikusi 25 gadus, proti, atvērt okupācijas laika atstāto mantojumu - čekas maisus. Jau pēc mēneša internetā būs izlasāmi Latvijā labi pazīstamu zinātnieku, kinorežisoru, televīzijas žurnālistu, mākslinieku vārdi, par kuriem ir liecības kā Valsts drošības komitejas ziņotājiem 70. un 80. gados. Taču trūks komentāra par būtiskāko - kāds bija kartotēkā atrodamo aģentu nodarījums un ko viņi ziņoja. Vairāki no aģentūras, bez kuriem vienlaikus nav iedomājama Latvijas atmoda, par represīvās iestādes vervēšanas metodēm, bailēm un to, kā viņu izpratnē izpaudās šī sadarbošanās, stāsta tikko iznākušajā dokumentālajā filmā "Lustrum". Filmai interviju sniedza arī žurnālists un mūziķis Aldis Ermanbriks, kuru visi atceras kā padomju gados populārā raidījuma "Varavīksne" veidotāju.

Žurnālista un saksofonista Alda Ermanbrika veidotie mūzikas raidījumi padomju režīmā stingri uzraudzītajā Latvijas radio un Latvijas televīzijā bija patīkams izņēmums ar saturu nelutinātajam padomju cilvēkam.

Legāli iegūt Rietumu ierakstus tolaik nevarēja. Ermanbriks atrada izeju: viņš izmantoja savus privātos sakarus, lai Latvijas radio skanētu Šarla Aznavūra balss un skatītāji beidzot ieraudzītu Rietumvācijā bāzēto grupu Boney M.

No 1971. gada ēterā demonstrētā "Varavīksne" ilgu laiku bija vienīgais Latvijas televīzijas raidījums, kas regulāri iepazīstināja ar jaunākajiem ārzemju videoklipiem. 

21

Mūziķu aprindās Ermanbriku cienīja, viņš bija ar viņiem kopā koncertos, ierakstos un intervēja mūziķus savos raidījumos. Čeka viņu vervēja jau 60. gados, lai ziņotu par studiju biedriem dzejniekiem Māri Čaklo un Vitautu Ļūdēnu. Otrreiz, kad Ermanbriks apņēma par sievu kāda itāļa meitu, tomēr abas reizes mūzikas žurnālists sadarbību noraidīja.

83. gadā Ermanbriks bija savas karjeras virsotnē. Viņu VDK vervēja trešo reizi. Mūzikas žurnālists neatklāj, kāpēc šoreiz piekrita kontaktiem ar 5. daļas 2. nodaļu, kas novēroja radošo inteliģenci.

Aldis Ermanbriks, mūzikas žurnālists, Rīgas skaņu ierakstu studijas direktors, saka: "Kauns atzīties, neko sliktu neesmu darījis, bet tieši otrādi. Es atceros, grupai "Ornaments" bija paredzēts tāds brauciens, man liekas, uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem.

Un man vienā sarunā prasīja, vai var šo grupu laist, vai kāds no viņiem neaizbēgs, kādi ir viņi, vai viņi ir morāli un politiski nobrieduši, vai viņus var laist.

Bet es taču nezinu, ko viņi domā. Kas viņu galvās ir, es savu galvu nevaru likt ķīlā. Un es domāju: nu labi, ja kāds no viņiem aizbēgs, vai tad man par to kaut kas būs?

21

Protams, nebūs. Un es teicu visu to labāko par grupu "Ornaments": jā, es viņus pazīstu, viņi ir godīgi, pareizi un tā tālāk, lai viņi aizbrauc. Tā ir faktiski tā ir vienīgā reize, kad es pa kādu no šiem mūziķiem kaut ko teicu un kad man kaut ko prasīja."

Otra spilgta epizode VDK sakarā Ermanbrikam saistās ar kādu "Varavīksnē" demonstrētu videoklipu. Laionela Ričija dziesmas videoversijā kopā ar britu aktrisi Helēnu Mirenu filmējās Kirova vārdā nosauktā Ļeņingradas teātra baletdejotājs Mihails Barišņikovs, kurš trupas viesturnejas laikā Kanādā pārbēga un vēlāk dzīvoja ASV.

Ermanbriks stāsta: "Šī dziesma ar visu Barišņikovu ir no tādas pie mums nelabas filmas „Baltās naktis“, aizliegtas, protams. Nu, es biju līdz ar to sagrēkojies pamatīgi, un tad mani uzaicināja un es uzrakstīju; mazliet biju nosvīdis - ko tad man teikt? Un es  uzrakstīju, ka visus tos materiālus esmu dabūjis Maskavā. Es zināju, kā ir Maskavā un kas tur ir, un tur faktiski nekā tāda nebija toreiz.

Bet es to nozagu no satelītiem, Tallinā tas notika, videoinženieri  tur no Somijas, savulaik pa gaisu mēs ierakstījām. Ja es būtu atzinies, kur  dabūju, tad šis ceļš būtu noteikti slēgts. Un tas bija nelegāls ceļš katrā ziņā. Šādā ceļā varēja daudzus dažādus materiālus dabūt no kapitālistiskām valstīm, pa tiešo no interneta. Ne no interneta, bet ar satelīta palīdzību. Tātad tas būtu ciet, un tad arī šis raidījums, tā „Varavīksne“, kuru visi, tik ļoti daudzi skatījās, nu tad arī būtu šo raidījumu jālikvidē."

21

Ermanbrika teikto vārdu patiesumu varētu pārbaudīt ar viņa pašrocīgi rakstītajiem ziņojumiem. Taču VDK arhīvā to nav. VDK žurnāla izraksts liecina, ka viņa darba un personīgās lietas 90. gada beigās un 91. gada sākumā iznīcinātas. Pēc neoficiālām ziņām, daļu darba lietu tomēr nesadedzināja, bet aizveda uz Krieviju. Aģenta "Māra" ziņoto vēl varētu noprast no operatīvajām lietām daļēji atjaunotajā elektroniskajā datu bāzē "Delta", bet arī tur nav ne Ermanbrika ziņotā, ne par viņu rakstītā.

Saglabājusies vienīgi Ermanbrika aģenta uzskaites kartīte. Tajā ir viņa segvārds, Ermanbrika vervētāja Aivara Dombrovska un VDK 5. daļas priekšnieka vietnieka virsnieka Frīdriha Straubes-Strausa vārds. Ermanbriks negrasās sev kaisīt pelnus uz galvas, bet ir pateicīgs, ka savu stāstu var izstāstīt. Viņš apzinās, ka ne visi viņam noticēs. 

"Mani tracina visvairāk tas, ka šie aģenti, nu tie bija varbūt vismaznozīmīgākie visā šajā Padomju Savienības murgā, kas toreiz bija un kurā mums bija jādzīvo, jo galvenie jau bija šie čekas virsnieki, darbinieki, profesionālie darbinieki, bet atkal - tas jau bija tas zobens, kas cirta galvu, bet roka bija Komunistiskā partija. 

21

Un ikdienā galvenā redaktora vietniece bija partijas dāma, arī krieviete pēc tautības. Viņa vienmēr mani sunīja - kāpēc tu to dari - un teica arī konkrēti: to drīkst rādīt un to nedrīkst rādīt. Un mums bija jāņem arī kaut kas ārā no šiem raidījumiem pēc tam, kad nodevām skatīšanai.

Skaidrs, ka to gan es apzinājos, ka tas īsti labi nav, es nejutos īpaši ne drosmīgs vai kaut kāds. Es biju diezgan nelaimīgs, jo bija grūti ikdienas kritiku no partijas darbiniekiem, tiem, kas vadīja faktiski šo ideoloģisko darbu, to bija diezgan grūti izturēt, jo tā bija nervu slodze," saka Ermanbriks.

80. gadu beigās Ermanbrika pārstāvētā Rīgas skaņu ierakstu studija izdeva plati un kaseti "Dziesmas brīvai Latvijai", uz tās vāka bija Brīvības piemineklis un ierakstā dzirdamas līdz šim aizliegtas dziesmas, topstarp brīvās Latvijas valsts himna.

Viņš stāsta, ka 80. gadu beigās aģentūras loma bija mazinājusies, vajadzīgo informāciju partija un čeka ieguva no tādām organizācijām kā Rakstnieku un Komponistu savienība, kurām bija ievērojama loma Atmodas procesos.

21

Ermanbriks nebaidās no ģimenes nosodījuma, jo ar viņiem sen izrunājies. Viņš iedrošina citus aģentus stāstīt neērto, bet piedzīvoto Latvijas vēsturi.

Uz augšu
Back