Žurnālista un saksofonista Alda Ermanbrika veidotie mūzikas raidījumi padomju režīmā stingri uzraudzītajā Latvijas radio un Latvijas televīzijā bija patīkams izņēmums ar saturu nelutinātajam padomju cilvēkam.
Legāli iegūt Rietumu ierakstus tolaik nevarēja. Ermanbriks atrada izeju: viņš izmantoja savus privātos sakarus, lai Latvijas radio skanētu Šarla Aznavūra balss un skatītāji beidzot ieraudzītu Rietumvācijā bāzēto grupu Boney M.
No 1971. gada ēterā demonstrētā "Varavīksne" ilgu laiku bija vienīgais Latvijas televīzijas raidījums, kas regulāri iepazīstināja ar jaunākajiem ārzemju videoklipiem.
Mūziķu aprindās Ermanbriku cienīja, viņš bija ar viņiem kopā koncertos, ierakstos un intervēja mūziķus savos raidījumos. Čeka viņu vervēja jau 60. gados, lai ziņotu par studiju biedriem dzejniekiem Māri Čaklo un Vitautu Ļūdēnu. Otrreiz, kad Ermanbriks apņēma par sievu kāda itāļa meitu, tomēr abas reizes mūzikas žurnālists sadarbību noraidīja.
83. gadā Ermanbriks bija savas karjeras virsotnē. Viņu VDK vervēja trešo reizi. Mūzikas žurnālists neatklāj, kāpēc šoreiz piekrita kontaktiem ar 5. daļas 2. nodaļu, kas novēroja radošo inteliģenci.
Aldis Ermanbriks, mūzikas žurnālists, Rīgas skaņu ierakstu studijas direktors, saka: "Kauns atzīties, neko sliktu neesmu darījis, bet tieši otrādi. Es atceros, grupai "Ornaments" bija paredzēts tāds brauciens, man liekas, uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem.
Un man vienā sarunā prasīja, vai var šo grupu laist, vai kāds no viņiem neaizbēgs, kādi ir viņi, vai viņi ir morāli un politiski nobrieduši, vai viņus var laist.
Bet es taču nezinu, ko viņi domā. Kas viņu galvās ir, es savu galvu nevaru likt ķīlā. Un es domāju: nu labi, ja kāds no viņiem aizbēgs, vai tad man par to kaut kas būs?
Protams, nebūs. Un es teicu visu to labāko par grupu "Ornaments": jā, es viņus pazīstu, viņi ir godīgi, pareizi un tā tālāk, lai viņi aizbrauc. Tā ir faktiski tā ir vienīgā reize, kad es pa kādu no šiem mūziķiem kaut ko teicu un kad man kaut ko prasīja."
Otra spilgta epizode VDK sakarā Ermanbrikam saistās ar kādu "Varavīksnē" demonstrētu videoklipu. Laionela Ričija dziesmas videoversijā kopā ar britu aktrisi Helēnu Mirenu filmējās Kirova vārdā nosauktā Ļeņingradas teātra baletdejotājs Mihails Barišņikovs, kurš trupas viesturnejas laikā Kanādā pārbēga un vēlāk dzīvoja ASV.
Ermanbriks stāsta: "Šī dziesma ar visu Barišņikovu ir no tādas pie mums nelabas filmas „Baltās naktis“, aizliegtas, protams. Nu, es biju līdz ar to sagrēkojies pamatīgi, un tad mani uzaicināja un es uzrakstīju; mazliet biju nosvīdis - ko tad man teikt? Un es uzrakstīju, ka visus tos materiālus esmu dabūjis Maskavā. Es zināju, kā ir Maskavā un kas tur ir, un tur faktiski nekā tāda nebija toreiz.
Bet es to nozagu no satelītiem, Tallinā tas notika, videoinženieri tur no Somijas, savulaik pa gaisu mēs ierakstījām. Ja es būtu atzinies, kur dabūju, tad šis ceļš būtu noteikti slēgts. Un tas bija nelegāls ceļš katrā ziņā. Šādā ceļā varēja daudzus dažādus materiālus dabūt no kapitālistiskām valstīm, pa tiešo no interneta. Ne no interneta, bet ar satelīta palīdzību. Tātad tas būtu ciet, un tad arī šis raidījums, tā „Varavīksne“, kuru visi, tik ļoti daudzi skatījās, nu tad arī būtu šo raidījumu jālikvidē."
/nginx/o/2021/04/09/13721232t1hacba.jpg)
