Mejas "Brexit" grimst: vai uzpeldēs?

Kas ir noticis?

27. novembrī Lielbritānijas premjerministre Terēza Meja paziņoja, ka balsojums par Lielbritānijas izstāšanās nolīgumu no Eiropas Savienības valsts Pārstāvju palātā norisināsies šā gada 11. decembrī. Minēto dokumentu jau iepriekš 25. novembrī balsojumā atbalstīja ES dalībvalstu līderi, taču, lai tas stātos spēkā, ir nepieciešams Vestminsteras akcepts (gan balsojot pirms ratifikācijas, gan ratifikācijas laikā), kuram sekotu arī Eiropas Parlamenta balsojums. Diemžēl šajā ziņā Mejai nav uzsmaidījusi veiksme. Balsot  pret vienošanos solījusi parlamenta lielākā opozīcijas partija – leiboristi ar Džeremiju Korbinu priekšgalā. Tādu pašu nostāju pauduši arī vairāki no viņu atbalstošās Ziemeļīrijas unionistu partijas deputātiem un pat vairāki desmiti no viņas pašas Konservatīvās partijas deputātiem.

Tādējādi ar Mejas pašreizējo atbalstu varētu pietikt vienošanās apstiprināšanai.

Nolīguma pretinieki uzskata, ka tagadējais ES piedāvājums nenodrošina pietiekamu Londonas suverenitātes atjaunošanu. Piemēram, viņuprāt, Lielbritānijas palikšana ES muitas ūnijā līdz ilgtspējīga risinājuma atrašanai brīvai robežai ar Īriju ir nepieņemama. Vēl viens kritikas punkts ir saistīts ar ES dzīvojošajiem Lielbritānijas pilsoņiem, kuru tiesības strādāt Eiropas valstīs (kuras nav to dzīvesvieta) «Brexit» vienošanās ietvaros noteiktajā pārejas periodā nav atrunātas. Tāpat nav skaidrs, vai ES tiesības pienāksies tiem pilsoņiem, kuri vēlēsies pārcelties no vienas Eiropas valsts uz citu.

Četri nedienu scenāriji

11. decembris principā būs izšķiršanās brīdis gan Lielbritānijas attiecībām ar ES, gan arī Mejas valdības nākotnei. Ja premjerministre nespēs panākt, lai parlaments šo vienošanos apstiprina, viņa būs nonākusi ārkārtīgi smagu izvēļu priekšā.

Kā uzsver atsevišķi analītiķi, Mejai tādā gadījumā vai nu 1) vienošanās jāpārskata (21 dienas laikā jāpiedāvā jauns dokumenta teksts), 2) jāpamet bloks bez vienošanās, 3) jāsarīko jaunas vēlēšanas, vai 4) jāsarīko jauns referendums par aiziešanu no Eiropas Savienības.

Katrai no šīm izvēlēm ir potenciāls radīt premjerei ārkārtīgi lielu problēmu klāstu.

Pirmajā gadījumā Meja sadurtos ar lielu Eiropas Savienības pretestību, kura jau skaidri un gaiši Žana Kloda Junkera personā ir pateikusi, ka ikviens Lielbritānijas parlamentārietis, kurš domā, ka pēc negatīva balsojuma Brisele piekritīs vienošanās pārskatīšanai, saskarsies ar rūgtu vilšanos. Ļoti iespējams, ka nespēja vienoties šajā gadījumā varētu likt Mejai nonākt pie otrās izvēles šā vai tā.

Savukārt bloka pamešana bez vienošanās nozīmētu milzīgu politisku haosu, kas negatīvi ietekmētu Lielbritānijas ekonomiku (īpaši mārciņas vērtību) un līdz ar to arī Mejas popularitāti. Kā uzsver Lielbritānijas domnīcas Centre for European Reform direktors Čārlzs Grants, Londonai šādā gadījumā būtu nepieciešams domāt par konkrētiem pasākumiem, lai izvairītos no pilnīgu saišu saraušanas ar Eiropas uzņēmējdarbības un brīvās pārvietošanās vidēm. Nav izslēgti mēģinājumi viena liela darījuma vietā noslēgt vairākus mazus.

Tāpat Grants uzsver, ka trešajā gadījumā pastāv liels risks, ka vēlēšanās varētu ievēlēt pašreizējam līdzīgu parlamenta sastāvu. Šāda situācija būtu ļoti negatīva, jo neatkarīgi no tā, vai Meja turpina vai neturpina būt par premjerministri, tie tik un tā nebalsotu par vienošanās apstiprināšanu.

Vēlēšanas būtu zāles pašreizējām likstām tikai tad, ja izdotos kardināli mainīt parlamenta sastāvu.

Visbeidzot, ceturtais scenārijs pamatīgi grautu ticību Lielbritānijas demokrātijai un principā liktu valstij atzīt, ka tā nav spējīga izpildīt to pilsoņu gribu. Šajā gadījumā ciestu visa valsts politiskā sistēma, nevis tikai tajā iekļautās personas. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc šis variants no Mejas puses jau ir ticis atmests pilnībā.

Jāpiemin arī, ka The Financial Times komentētājs Džeimss Blics uzskata, ka vienošanās balsojuma izgāšanās varētu izraisīt neuzticības izteikšanu Mejas valdībai un premjeres krišanu. Tādēļ kundzei paralēli visiem negatīvajiem scenārijiem ir jāpatur prātā arī šī iespēja.

Mejas smagais eksāmens

Ņemot vērā šīs negatīvās iespējas, ir skaidrs, ka labākais iznākums ir tikai viens – Vestminsteras parlamentāriešiem norīt savu lepnumu un balsot pozitīvi par premjeres un ES izteikto piedāvājumu. Tieši tādēļ Meja ir sākusi pat savā ziņā agresīvus mēģinājumus pavērst sabiedrības un parlamentāriešu domu savā labā. Piemēram, neilgi pirms ES valstu līderi Briselē apstiprināja viņas nolīgumu, premjere izplatīja Lielbritānijas iedzīvotājiem adresētu vēstuli. Tajā tika izteikts aicinājums sabiedrībai mobilizēties aiz viņas «Brexit» plāna. Tāpat Meja tuvāko nedēļu laikā plāno doties tūrēs uz Velsu, Skotiju un Ziemeļīriju, lai uzrunātu vēlētājus un «pārdotu» tiem darījumu.

Viņa ir aprēķinājusi, ka par spīti iedzīvotāju kritikai pret vienošanos, arī tie vēlas, lai Lielbritānijas izstāšanās process beidzot noslēgtos.

Ja viņai izdotos pārliecināt par sava juridiskā auklējuma nepieciešamību pietiekami lielu cilvēku skaitu, tie varētu izdarīt nepieciešamo spiedienu uz naidīgi noskaņotajiem politiķiem. Tāpat nav izslēgti arī mēģinājumi pārliecināt parlamentāriešus pašus. Piemēram, valsts pārvaldē strādājošie ierēdņi parlamentāriešu vajadzībām sagatavos īpašus ekonomiskas analīzes dokumentus, kuros būs ieskicēti Lielbritānijas ekonomiskie scenāriji gan gadījumā, ja viņas darījums tiek apstiprināts, gan gadījumā, ja netiek. Savukārt leiboristu vajadzībām ir paredzēts noturēt īpašu premjerministra biroja vadītāja brīfingu.

Nevar pilnībā izslēgt arī scenāriju, ka Meja jau pašlaik ir sapratusi, ka viņas centieni būs lemti neveiksmei šā vai tā.

Ne velti balsojums notiks tieši divas dienas pirms decembra ES Eiropadomes sanāksmes (institūcija, kurā ir pastāvēti visi dalībvalstu līderi un kas ir uzskatāma par vienu no ietekmīgākajām visā organizācijā). Apsvērumi varētu būt šādi: ja gadījumā balsojums izgāžas un viņai vēl netiek izteikta neuzticība, premjere momentāni varētu vērsties pie Eiropas Savienības un lūgt panākt pretī par spīti Junkera un citu pretestībai. Šādā situācijā spiediens pret Briseli varētu būt lielāks nekā pašlaik. Tāpēc, ka tai tad būtu pieejams skaidrs pierādījums, ka vienošanos pašreizējā formā patiešām neapstiprinās. Nav izslēgts, ka Meja cer, ka beigu beigās ES nostāja tomēr kļūs mīkstāka un viņai pretestību izdosies salauzt. Galu galā vienošanos vēlas panākt arī Brisele. Pēc tam Meja varētu mēģināt panākt pozitīvu balsojumu ar otro reizi.

Viņas mantojums

Kā redzams, «Brexit» turpmākie attīstības ceļi ir ārkārtīgi dažādi, un pagaidām ir ļoti grūti paredzēt, kas notiks nākamā gada 29. martā, kad Lielbritānija oficiāli atstās Eiropas Savienību. Tomēr skaidrs ir viens – Terēza Meja ieies Lielbritānijas vēsturē kā premjerministre, kura turēja valsts vadības grožus jaunā laikmetā. Laikmetā, kuru raksturo atgriešanās pie nacionālisma, radikālisma un neiecietības.

Šajā laikmetā līdzšinējās politiskās vērtības tiek apšaubītas, un tas, kas iepriekš bija stabils kā klints, nu ir kļuvis trausls un mainīgs.

Lai gan visas lietas dzīvē mainās un arī šis laikmets reiz pāries, mums visiem pašlaik nākas tikt galā ar tā sekām. Terēza Meja ir kļuvusi par vienu no minētā laikmeta upuriem un savā ziņā uzņēmusies pat salīdzinoši cēlu uzdevumu – izstrēbt viņas priekšgājēja Deivida Kamerona savārīto putru. Neaizmirsīsim, ka premjere atšķirībā no tādiem politiķiem kā Naidžels Farāžs un Boriss Džonsons tradicionāli ir atbalstījusi ideju par Lielbritānijas palikšanu blokā un uzsvērusi, ka aiziešana var izraisīt nopietnas problēmas. Tādējādi viņas pievienošanās pretējai nometnei ir bijusi vai nu ļoti nepierasta (pieņemot, ka tas ir bijis politisks aprēķins), vai arī pat mokoša (pieņemot, ka politiskā aprēķina šeit nebija). Lai kāds būtu iepriekš minētās ES vienošanās liktenis, Lielbritānija pēc Mejas vairs nekad nebūs tāda kā agrāk.

GALERIJA: Pret Brexit vērsta demonstrācija Londonā