2017. gada Eurostat dati liecina, ka Latvija starp citām Eiropas dalībvalstīm atkritumu šķirošanā ieņem tikai 18. vietu, par četrām vietām atpaliekot no Igaunijas, bet divām – no Lietuvas. Ik gadu viens Latvijas iedzīvotājs vidēji saražo 433 kilogramus atkritumu, bet Eiropā – vidēji 476 kilogramus. Neraugoties uz to, ka Latvijā ik gadu tiek saražots skaitliski mazāk atkritumu, tomēr poligonos tie nonāk vairāk nekā Rietumeiropā. Pēdējos trīs gados Latvijā poligonos nonāca aptuveni 80% atkritumu, bet tikai piektdaļa no tiem tika sašķiroti un pārstrādāti. Savukārt Vācijā pārstrādē ik gadu nonāk teju puse no visiem atkritumiem. "Latvijas zaļā punkta" informācija liecina, ka 70% no visiem atkritumiem ir pārstrādājami, taču tikai pavisam neliela daļa iedzīvotāju izmanto šo potenciālu.

Daļēji pie mazās iedzīvotāju aktivitātes ir vainojamas neefektīvas atkritumu šķirošanas programmas un to īstenošana, tomēr lielākā problēma ir pašu iedzīvotāju slinkums, aizspriedumi un dažādi mīti, kas radušies, vērojot atkritumu savākšanas procesu.

Viens no izplatītākajiem aizspriedumiem ir šķiroto atkritumu sabēršana vienuviet – ne mazums ir dzirdēti stāsti par to, kā atkritumu mašīna savāc vairāku atsevišķu sašķiroto atkritumu konteineru saturu.

Neizskaužamais mīts Nr.1 – visus šķirotos atkritumus aizved uz poligonu

Ir vairāki aspekti, kāpēc automašīnas savāc dažādus šķirotos materiālus vienā reizē. Pirmkārt, šķiroto materiālu konteineros drīkst būt ne vairāk kā 15% citu atkritumu piejaukums – ja citu veidu atkritumu koncentrācija ir lielāka, šos atkritumus izved kā parastos sadzīves atkritumus un nogādā  poligonā. “Šāda problēma ir bieži novērota daudzdzīvokļu māju pagalmos. Pie šīm mājām ir septiņi vai astoņi konteineri, un bieži vien gadās tā, ka dalīto atkritumu konteineros cilvēki saber citu veidu atkritumus, piemēram, pie plastmasas atkritumiem pieber organiskos un pat šķidrumus, taču, ja piejaukums ir pārāk liels, tas ir lieks un laikietilpīgs darbs atkritumu šķirošanas punktā. Tādos gadījumos šoferi novērtē un sašķirotos atkritumus izmet vienā automašīnā un aizved uz poligonu,” stāsta “Clean R” valdes priekšsēdētājs Guntars Levics, piebilstot, ka šādos gadījumos mājas apsaimniekotājam tiek prasīta papildu samaksa par atkritumu izvešanu. Šķiroto atkritumu izvešana un nogādāšana šķirošanas punktos ir bez maksas.

"Šķirošana ir brīvprātīga lieta, ja šķiet, ka tā nav pa spēkam, atkritumus var nešķirot. Apzināta nešķirotu atkritumu izmešana dalīti vākto atkritumu konteineros ir uzskatāma par kaitniecību, piespiežot par savas rīcības sekām samaksāt kaimiņiem,"

uzsver Levics.

Otrkārt, uz atkritumu šķirošanas punktiem tādus atkritumu veidus kā papīrs, kartons un plastmasa nogādā kopā, kur tos tālāk manuāli sašķiro. Latvijā pirms vairākiem gadiem tika ieviesti atsevišķi kartona, plastmasas un metāla konteineri, tos šobrīd atkritumu mašīnas jauc kopā un ved uz šķirošanas punktiem. Jaunākie konteineri apvieno šos trīs materiālus.

Automašīnas nesavāc šķirotos materiālus atsevišķi pa to veidiem, jo tas būtu papildu darbs atkritumu savācējiem - tiem būtu jāizbrauc tas pats maršruts atkārtoti vairākas reizes, lai vispirms vestu papīru, tad plastmasu, tad metālu.

Katram materiālam – sava vieta

Tāpat atkritumu šķirošanas zemajam līmenim var pieskaitīt iedzīvotāju neizpratni: kas tad īsti ir jāliek katrā no konteineriem? Arī atkritumu daudzveidība dažkārt rosina jautājumus: kur tos izmest? Ko ar tiem darīt? Bieži vien nezināšana noved pie lēmuma visus atkritumus jaukt vienā konteinerā – tas ir vienkāršāk, ātrāk un nav nepieciešams īpaši iespringt uz atkritumu nodošanu.

Šobrīd katram iedzīvotājam ir iespēja sākt šķirot savā mājoklī – pareizi organizējot atkritumu plūsmu, šķirošanai nevajadzētu sagādāt grūtības pat tiem, kam virtuves ir teju simboliskas.

Sadzīves preču veikalos ir pieejamas dalītas atkritumu tvertnes, kuras var sadalīt pēc materiāliem – vienu plastmasai, bundžām un papīram, otru stiklam, trešo – sadzīves atkritumiem. Tāpat mājsaimniecībās būtu ieteicams no pārējiem atkritumiem nodalīt organiskos atkritumus jeb ēdienu pārpalikumus, kurus pēcāk var kompostēt un izmantot kā mēslojumu dārzam.

Citu veidu atkritumus ir ieteicams nodot tiem speciāli paredzētajās vietās, piemēram, lielveikalos ir pieejamas īpašas tvertnes izlietotajām baterijām un dažkārt arī neliela izmēra elektroierīcēm. Katrā pašvaldībā ir jābūt izvietotiem dalīto atkritumu laukumiem, kur jebkura privātpersona var nodot riepas, būvgružus, dažādus bīstamos atkritumus, piemēram, krāsu, laku, spuldzes, elektroniku un sadzīves tehniku. Diemžēl Latvijā pagaidām vēl netiek organizēta tekstila nodošana un otrreizēja pārstrāde – lietotus apģērbus un apavus var nodot labdarībai, dzīvnieku patversmēm, lietoto apģērbu veikaliem, un arī daži apģērbu veikali nodrošina tekstila pieņemšanu. Pagaidām tekstila pārstrāde vēl ir tehniski dārga un sarežģīta, tāpēc to veic tikai dažas valstis. No nodotā tekstila ražo siltumizolācijas vates būvniecības vajadzībām. Biežāk gan nodoto tekstilu nepārstrādā, bet sadedzina enerģijas iegūšanai.

Lielākais izaicinājums – organisko atkritumu vākšana

“Labā ziņa ir tāda, ka 2025. vai 2030. gadā pēc aprites ekonomikas Eiropas direktīvas noteikumiem tekstils būs jāvāc katrai valstij atsevišķi un jāparūpējas par tā pārstrādi. Tas noteikti būs impulss, lai attīstītu līdzšinējās tehnoloģijas,” skaidro “Clean R” valdes priekšsēdētājs Guntars Levics.

Tāpat tuvāko gadu laikā aktualizēsies un tiks risināts galvenais jautājums – bioloģisko atkritumu šķirošana un nodošana.

Parastā atkritumu konteinera 50 – 60% saturu veido tieši organiskie atkritumi, kas ir pūstošs materiāls, kurš tālāk noder gan lauksaimniecībā, gan pašu dārzu mēslošanā. Šāda programma obligāti ir jāsāk ar 2021. gadu.

Kompostējamo materiālu otrreizēja pārstrāde ir samērā vienkārša, taču tas varētu būt sarežģīti izpildāms uzdevums masveidā. Šobrīd ir novērots, ka, piemēram, Rīgas mikrorajonos cilvēkiem grūtības sagādā stikla šķirošana, kas ir visvieglāk šķirojamais materiāls. “Uzskatāms piemērs ir dzīvojamās mājas pie Dienvidu tilta – to pagalmos ir dalīto atkritumu konteineri, bet vienlaikus daudzstāvu mājās ir ierīkotas atkritumu šahtas. Ņemot vērā, ka atkritumus var izmest, pat neizejot ārpus mājas, cilvēki izvēlas tos izmest šahtās, savukārt dalīto atkritumu konteineri ir teju tukši. Ja runājam par kompostu un tekstilu, pastāv liela iespēja, ka sabiedrības lielākā daļa par to neliksies ne zinis,” atklāj Levics. Galvenais izaicinājums komposta vākšanā un šķirošanā ir jautājums, kur tālāk tas tiks izmantots? Šobrīd testa režīmā darbojas pilotprojekts Čiekurkalnā, kur tiek organizēta organisko atkritumu vākšana. Visus iedzīvotāju savāktos organiskos atkritumus nogādā atkritumu šķirošanas rūpnīcā, kur tos nodala divās daļās – kompostā un biomasā. Poligonā no biomasas iegūst biogāzi, bet kompostu nodod stādaudzētavām.

Ņemot vērā, ka prioritāte jaunas atkritumu sistēmas izstrādē ir tieši organisko atkritumu vākšana un organizēšana, par pāris gadiem tiks atlikta visu gaidītā depozītsistēma.

Šīs sistēmas ietvaros uzsvars ir likts tieši uz PET pudelēm un bundžām – tādās valstīs kā Vācija, Dānija un arī Lietuva ir ierīkota īpaša tukšās taras apmaiņas sistēma, kurā pret nodotajām pudelēm un bundžām ir iespēja atgūt samaksu par iegādāto dzēriena iepakojumu. Pagaidām Latvijā darbojas tikai stikla taras depozītsistēma. “Lai gan var būt iespaids, ka alus pudeļu nodošanas punktu ir gaužām maz, mēs esam novērojuši, ka atkritumu šķirošanas punktos alus pudeļu praktiski nav – tās vienkārši kāds izlasa ārā. Caur atkritumu apsaimniekotājiem nesaplīsušas stikla pudeles pārstrādes punktos nenonāk,” stāsta “Clean R” valdes priekšsēdētājs Guntars Levics, piebilstot, ka plastmasas un metāla bundžu depozītsistēma nav gaidāma ātrāk par 2020. gadu.