AAE vēstniecības Latvijā rīkotās valsts Nacionālās dienas svinības 29. novembrī piesaistīja plašu apmeklētāju loku. Pasākuma laikā apmeklētājiem tika demonstrēta arī deja ar automātu butaforijām, kuras raisa jautājumu – vai tiešām sabiedrībā valdošie stereotipi par arābiem kā īpaši vardarbīgiem radikāļiem ir patiesi?

29. novembrī VEF kultūras pilī norisinājās Apvienoto Arābu Emirātu (AAE) Nacionālajai (neatkarības) dienai veltīta pieņemšana, kuras ietvaros vienīgā arābu vēstniecība Latvijā cienāja savus viesus ar austrumnieciskiem ēdieniem, dzērieniem un acīm tīkamiem tērpiem. Tāpat bija iespēja baudīt arī arābu tradicionālo mūziku un iepazīt AAE dabas skatus.

Tomēr vakara programmā bija iekļauta arī kāda īpaša izrāde – arābu vīriešu deja ar koka spieķiem, mākslīgiem zobeniem un pat ar šaujamieroču butaforijām. Viena no tām atgādināja slaveno PSRS laikā izgudroto automātu – AK-47, tautā sauktu arī par kalašņikovu vai «kalašu». Jāpiemin, ka līdzīgu deju AAE vēstniecības rīkotā Nacionālās dienas pieņemšanā varēja novērot arī pagājušogad un neilgi pēc tam, tā tika veikta arī tirdzniecības centra «Spice» telpās.

Video: Deja ar AK-47 butaforiju AAE pieņemšanā

Nenoliedzami, ka Tuvo Austrumu reģions daudziem no mums asociējas ar lielu politisku nestabilitāti, starptautisko terorismu un valdošu radikālismu. Vēl tikai nesen ziņu virsrakstos aktīvi dominēja teroristiskās organizācijas «Islāma valsts» vārds, kura saistīja lielu starptautiskās sabiedrības uzmanību ar savu izteikto nežēlību gan pret nemusulmaņiem, gan arī pret saviem ticības brāļiem. Nenoliedzami, ka brīdī, kad publiskos pasākumos, kuri reprezentē kādu valsti, citas valsts teritorijā tiek klaji dejas veidā izrādītas ieroču butaforijas (īpaši šaujamieroču), rodas jautājums –

vai patiesi valdošie stereotipi par arābiem kā īpaši vardarbīgiem radikāļiem ir patiesi? Kāda īsti ir šīs dejas nozīme?

Portāls TVNET pēc atbildēm devās pie pašiem dejas izpildītājiem un uzrunāja arī Latvijas Tuvo Austrumu kopienas aprindās plaši pazīstamo Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes arābistikas eksperti un arābu valodas docētāju Ingrīdu Kleinhofu, kura vienā no mazākajām reģiona valstīm – Libānā nodzīvojusi 18 gadus.

AAE Nacionālās dienas pieņemšana VEF Kultūras pilī

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Ko saka dejotāji?

Sagaidot priekšnesuma beigas un uzrunājot izpildītājus, sarunai tiek nozīmēts deju grupas vadītājs – drukns vīrietis. Uzdodot pirmo jautājumu par šādas šķietami ar vardarbības elementiem apvītas dejas nepieciešamību un nozīmi arābu kultūrā, man tiek atbildēts lakoniski – «mēs jūs sveicinām».

«Šāda deja ļauj mums parādīt, cik ļoti jūs visus mīlam un ka esam miermīlīga valsts.

Tā mums simbolizē laimi un ļauj parādīt, cik mēs esam laimīgi. Uzskatām, ka dejošana nodrošina bagātu tagadni un nodrošinās arī bagātu nākotni. Mēs jebkurā gadījumā mīlam gan jūs, gan jūsu valsti,» saka vadītājs.

Uzdodot jautājumu, kāpēc deja mieram un laimei tiek veikta, izmantojot automātu butaforijas, vadītājs uzsver, ka tā ir tikai tradīcija. Senos laikos arābi ir dejojuši ar koka nūjām, pēc tam izmantojuši zobenus. Mūsdienās tiek lietoti automāti, kuri nav īsti un ir tikai plastmasa. «Jūs arī armijā ar ieroču palīdzību visus sveicināt,» norāda vadītājs.

Vadītājs arī nepiekrīt tam, ka, ņemot vērā Rietumvalstu iedzīvotājos iesakņojušos stereotipus par musulmaņiem kā teroristiem, šāda deja varētu izraisīt nepareizu priekšstatu un nepalīdzēt valsts publiskā tēla veicināšanai. «Uzsvēršu, ka arī muzejos mēs glabājam daudzus zobenus no senlaiku vēstures. Tie taču eiropiešus neapdraud, vai ne? Tie ir domāti tikai kultūras saglabāšanai. Tāpat arī šī deja. Visas valstis jau tāpat zina par šo tradīciju. Drīzumā par to zinās arī Latvija,» norāda vadītājs.

«Uzskatu, ka jūsu sabiedrībā palēnām rodas lielāka izpratne par mūsu kultūru. Cilvēki, kuri atbrauc uz Dubaiju vai Abū Dabī, vairs nav pārsteigti, ko tādu redzot. Viņi zina, ka esam miermīlīgi un nevēlamies karot.

Jūsu cilvēkiem šī deja viennozīmīgi patīk. Vienlaikus jūsu valsts ir jauna pieredze mums pašiem. Jau tagad redzu, ka esat ļoti gudra nācija ar augstu intelekta pakāpi. Labprāt vēlētos šeit atgriezties,» saka vadītājs.

Video: Muzikālais priekšnesums AAE pieņemšanā

Ko saka eksperte?

Uzrunājot Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes arābistikas eksperti un arābu valodas docētāju Ingrīdu Kleinhofu, kundze uzsver, ka šādas dejas ir bijusi tradīcija visā Arābijas pussalā (kurai ģeogrāfiski pieder arī AAE) jau no pirmsislāma laikiem. Kad beduīnu ciltis nolēma doties karā vai svinēja uzvaru, cilšu vīrieši sanāca kopā, lai parādītu savu spēku un karotspēju, godātu cilšu vadoņus un cits citu.

Deja simbolizē cilts vienotību un arī vīrišķīgu gatavību sevi aizstāvēt.

Tradicionāli šo deju izpildīja ar zobeniem un dunčiem rokās, taču mūsdienās pārsvarā tiek izmantots koka spieķu variants. Šī deja arī tradicionāli kalpojusi kā veids, kā arābiem izlādēt emocijas, kuras rodas beduīna - karotāja dzīvē. Dejotāji pēc kareivīgas, ugunīgas dejas mierīgi sarunājas un bauda mielastu. «Principā mūsdienās AAE tradicionālās arābu dejas dejo par godu lieliem svētkiem,» norāda Kleinhofa.

Atbildot uz jautājumu, kāpēc mūsdienās šajā dejā ir ieviesti automāti, Kleinhofa saka, ka laiki mainās un līdz ar to ir «modernizējusies» arī šī deja. Protams, automāts ir butaforija. Uzsvēršu, ka dejai ir tikai reprezentatīva funkcija un tā nav saistīta ar vēlēšanos kādu tajā brīdī nogalināt.

«Principā es to salīdzinātu ar militāro parādi, kura notiek arī pie mums Lāčplēša dienā,» saka arābistikas eksperte.

Kleinhofa arī pauž, ka arābiem un latviešiem tradicionāli ir atšķīrušies uzskati par karu. Kopš krusta kariem pie mums par kareivīgumu sodīja un izdzīvošanas jautājums ir bijis «nelekšana acīs» valdniekam, turpretī Arābijas pussalā situācija ir bijusi pavisam cita. Tur kareivīgums pats par sevi ir bijis izdzīvošanas nepieciešamība un spēcīgs karotājs ir ticis cienīts un godāts, saka eksperte.

«Tomēr tajā pašā laikā mūsu tradīcijās kara dejas arī nav pavisam svešas. Ir viedoklis, ka arī latviešu tautas dejās manāmi kara deju elementi, piemēram, lēcieni ar šķēpiem; dažu kara dainu piedziedājumi liek domāt, ka, tās dziedot, ritmiski sita pa vairogiem,» saka Kleinhofa.

AAE Nacionālās dienas pieņemšana VEF Kultūras pilī

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Iemesls, kāpēc arābiem kareivīguma godināšana izpaužas daudz emocionālāk nekā pie mums, ir saistīts arī ar to dienvidniecisko mentalitāti. Pie viņiem viss vienkārši notiek daudz spilgtāk. «Ja mēs paskatāmies, kā Latvija ir tikusi attēlota arābu medijos, tad bildes no Vecrīgas ir iekrāsotas daudz spilgtākās krāsās, nekā ir patiesībā.

«Viņi vienkārši to pelēcību, kas ir pie mums, nesaprot,» pauž Kleinhofa.

Atbildot uz jautājumu, vai šāda prakse diplomātijā netraucē publiskā tēla veidošanai Rietumvalstīs (saistībā ar stereotipiem par musulmaņiem kā asinskāriem teroristiem), eksperte atzīst, ka tas ir ļoti labs jautājums. «Šādi stereotipi viennozīmīgi eksistē, un tos apgāzt ir ļoti grūti. Vienlaikus atcerēsimies, ka šāda tradīcija arābiem ir, cik zināms, vairāk nekā 1500 gadus veca. Viņi paši neuztver šo deju kā kaut kādu agresīvu darbību. Viņi to uztver kā savu folkloru,» norāda Kleinhofa.

Ko varam secināt?

Apkopojot dejotāju un ekspertes komentārus, tā vien šķiet, ka deja pati par sevi tiek veikta miermīlīgos nolūkos. Tāpat tā nesimbolizē arī vēlēšanos kādam uzbrukt vai nodarīt pāri. Tā nebūtu jāuzskata par apstiprinājumu, ka stereotipi par arābiem ir patiesi un tie būtu daudz vardarbīgāki par mums. Tomēr tajā pašā laikā jāsaprot, ka šajā dejā ir novērojami militāri elementi un to nevar uzskatīt arī pilnībā par miermīlīgu. Galu galā tradicionāli tā tika izmantota arī par simbolu gatavībai sevi aizstāvēt pret ārēju agresiju. Principā minētā deja pildīja tradicionālo militāro mācību/parāžu funkciju starptautiskajā politikā – pārliecināt pretinieku, ka uzbrukt nav jēgas. Šo pašu mūsdienās veic daudzas lielvalstis. Parasti tās uzbrukuma gadījumā patiesi pretojas un uz asinsizliešanu atbild.

GALERIJA: AAE Nacionālās dienas pieņemšana VEF Kultūras pilī

Piemērs kara dejām arī senlatviešu tradīcijās: https://www.suitunovads.lv/lv/kulturas_mantojums/dejas/