/nginx/o/2018/12/12/11648976t1h76a3.jpg)
Kopš mūziķa Valtera Frīdenberga aiziešanas ir pagājuši vien 2 mēneši, tāpēc šķiet apbrīnojama viņa draudzenes, līgavas Kristīnes Paegles spēja runāt un dot padomus, kā rīkoties, ja dzīvē esi viņas vietā - līdzās savai mūža mīlestībai, kura cieš stipras sāpes un kurai atlicis vien nedaudz laika šajā pasaulē...
Žurnālā "Ieva" Kristīne dalās savos pārdzīvojumos un, lai, gan saprotams, ka 2 mēneši nekā nav spējuši sadziedēt, viņai ir ko ieteikt cilvēkiem, kam dzīvē noticis līdzīgi:
* Tiem, kas ir blakus kādam, kas piedzīvojis tuva cilvēka zaudējumu, gribu teikt - noteikti velciet viņus laukā no mājām! Pieskatiet šos cilvēkus, dodieties pie viņiem.
Tiesa, tiem cilvēkiem, kas nāk viņus uzpasēt vai ar savu mīlestību sargāt, jābūt gataviem, ka viņiem uzrūks.
Tikai tāpēc, ka ļoti sāp, tikai tāpēc, ka tur iekšā viss vēl tikai kārtojas, tāpēc, ka viņi cīnās. Ar apjausmu, ka vairs nebūs, ka vairs nepaprasīs.
* Iespējams, cilvēkiem, kas saslimst, nāk prātā doma - kāpēc un kāpēc ar mani. Nav slikti to apdomāt - iespējams, tas palīdzēs atrisināt kādas līdz šim neatrisinātas emocionālas, attiecību problēmas. Taču ir slikti un ļoti viegli tajā iestrēgt.
* Tas, kas radīja plaisu, bija ķīmijterapijas blaknes - ķermenis pietūkst, ir slikta dūša, garastāvokļa svārstības. Taču arī tad, jo īpaši tad, būt blakus ir ļoti svarīgi. Un, blakus esot, jābūt superstipram,
jārēķinās ar tuvā cilvēka garastāvokļa maiņām, dusmām, ko rada bezspēcība.
* Man šķiet, jāļauj runāt par nāvi. Tā ir tāda pati dzīves daļa kā piedzimšana, mēs nevaram par to nerunāt! Cita lieta - kā par to runā. Mēs ar Valteru vienmēr par to runājām ar humoru, caur smiekliem. Dažkārt smiekli galīgi nenāk, bet smaids, ironija ļoti palīdz izrunāt visu, kas svarīgs. Bailes, bažas, neziņu.
* Esmu sapratusi, ka uz visām lietām jāskatās tikai caur sirdi. Ja tu uz lietām skaties caur sirdi, tu klausi savai intuīcijai. Un, ja tā, tev vairs nav ne šaubu, ne jautājumu, tu spēj rīkoties un zini - tas ir pareizi. Šis «caur sirdi» attiecas arī uz cilvēkiem, kam blakus ir slimnieks.
Lai ko ieteiktu ārsti, ieklausieties savā sirdī un tuvajā cilvēkā. Un dariet to, ko liek sirds.
* Ir ļoti dabiski un cilvēciski baidīties, taču es izaicinu nebaidīties. No slimības, no grūtuma.
Sperot soli pāri bailēm, iespējams piedzīvot ļoti daudz. Piedzīvot to, ko baidoties nekad nepiedzīvotu. Izvairīties no vainas izjūtas un pārdomām «bet ja nu».
Vairāk emocionālo un atklāto interviju lasi šīs nedēļas žurnālā "Ieva"!
