Reiz tika pieņemts, ka tendence, kuras rezultātā standarta darba nedēļas ilgums 20. gadsimta pirmajā pusē samazinājās no 60 stundām līdz 40 stundām, turpināsies. Tomēr tas nav noticis, un oficiālais darba nedēļas ilgums ir samazinājies vien nedaudz un tikai atsevišķās valstīs. Tajā pašā laikā vidējam vienas mājsaimniecības nostrādāto stundu skaitam ir tendence palielināties, kā rezultātā rodas sajūta, ka cilvēki mūsdienās strādā vēl vairāk nekā iepriekš, vēsta izdevums “The Conversation”.

Darba stundu skaita samazināšanās reiz tika uzskatīta par būtisku ekonomiskā un sociālā progresa indikatoru, tāpēc ir pienācis laiks no jauna iekļaut darba nedēļas saīsināšanu politikas dienaskārtībā, norāda Sidnejas Tehnoloģiju universitātes profesors Entonijs Vīls, kurš pēta jautājumus, kas saistīti ar darba stundu ilgumu.

Pastāv vairāki spēcīgi argumenti par labu tam, lai cilvēki strādātu mazāk.

Daži argumenti ir ekonomiskas dabas, citi ir saistīti ar apkārtējās vides ilgtspējību, bet vēl citi – ar taisnīgumu un vienlīdzību.

Ekonomists Džons Meinards Keinss jau pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados pauda viedokli, ka tehnoloģiskais progress un produktivitātes pieaugums 15 stundu darba nedēļu par ieviešamu iespējamību varētu padarīt dažu paaudžu laikā.

Keinsa biogrāfs – ekonomikas vēsturnieks Roberts Skidelskis – 2012.gadā publicētā grāmatā “How Much Is Enough?” (“Cik daudz ir pietiekami?”) ierosināja ar likumu noteikt maksimālo dara stundu skaitu lielākajā daļā profesiju, tajā pašā laikā neparedzot atalgojuma samazinājumu. Skidelskis uzskata, ka šāda pieeja palīdzēšot sasniegt ilgtspējīgāku ekonomiku.

Līdzīgās domās ir arī citi.

Londonā bāzētā domnīcas “New Economics Foundation” eksperti uzskata, ka pasaulei vajadzētu virzīties uz 21 darba stundas nedēļas modeli.

Būtiska darba nedēļas saīsināšana var palīdzēt risināt virkni problēmu – pārstrādāšanos, bezdarbu, pārmērīgu patēriņu, pārmērīgas siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisijas, zemo labklājību, plašo nevienlīdzību, kā arī nepietiekamo laiku dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un izbaudīt to.

Beļģu vēsturnieks Rutgers Bregmans savā 2017.gadā publicētajā grāmatā “Utopia for Realists” (“Utopija Reālistiem”) pauž viedokli, ka 15 stundu darba nedēļas modelis ir ieviešams līdz 2030.gadam jeb simtgadei pēc Keinsa “pareģojuma”.

Feminisma otrais un trešais vilnis lielā mērā koncentrējas uz jautājumiem, kas saistīti ar sieviešu piekļuvi darba tirgum, vienāda atalgojuma nodrošināšanu par vienādu darbu, bērnu aprūpes pakalpojumiem, bērna kopšanas atvaļinājumu un nodarbinātības elastību, kā arī to, lai vīrieši vairāk iesaistītos neapmaksāto mājas darbu veikšanā.

Vairākas nodarbinātības jautājumus pētošas feministes nesen publiski paudušas viedokli, ka darba stundu samazināšana uzlabos ikviena cilvēka dzīves kvalitāti.

Britu ekologs Džonatons Porits 1984.gadā vairāk uz atpūtu orientētu sabiedrību nodēvēja par “megafantāziju”.

Līdzīgās domās bija arī citi vides aktīvisti un eksperti - viņi uzskatīja, ka tolaik pastāvošā atpūtas industrija, kas galvenokārt orientēta uz patēriņu, nodara būtisku kaitējumu videi, kas nav savienojama ar ideāliem par pašpietiekamu un ilgtspējīgu zaļu ekonomiku.

Tomēr laika gaitā ekologu viedoklis ir mainījies.

Anderss Haidens savā 1999.gadā izdotajā grāmatā “Sharing the Work, Sparing the Planet” (“Dalīt darbu, saaudzēt planētu”) pauda viedokli, ka darba stundu skaita samazināšana novestu pie mazāka resursu patēriņa, kas tādējādi samazinātu spiedienu uz vidi.

Tajā pašā laikā vairāki neomarksisma ideoloģijas piekritēji uzskata, ka darba stundu skaita būtiska samazināšana varētu aizsākt būtiskas izmaiņas kapitālisma ekonomikā, kas pat varētu novest pie šīs sistēmas sabrukuma. Pirmais šādu ideju 1980.gados izteica Francijas-Austrijas sociologs Andrē Gorcs.

Vācu sociologs Ulrihs Beks savā 2000.gada grāmatā “The Brave New World of Work” (“Brīnišķīgā jaunā darba pasaule”) norāda uz nepieciešamību sākt plašu kustību ar mērķi izveidot alternatīvu darba sabiedrības modelim, panākot vispārējā darba laika samazināšanos.

Tikmēr Lielbritānijas sociologs Pēters Flemings 2015.gada darbā “Mythology of Work” (“Darba mitoloģija”) ierosina izstrādāt “pēcnodarbinātības stratēģiju”, kas ietver arī trīs dienu darba nedēļas ieviešanu.

ASV pilsētā Sietlā bāzētā nevalstiskā organizācija “Take Back Your Time” uzskata, ka pārstrādāšanās, pārmērīgas plānošanas un laika trūkuma epidēmija apdraud ne tikai cilvēku veselību, attiecības un sabiedrību kopumā, bet arī apkārtējo vidi.

Organizācija aicina globāli samazināt gadā nostrādāto stundu laiku, uzsverot brīvdienu un atvaļinājumu nozīmi.

Neskatoties uz visiem argumentiem par labu darba stundu skaita samazināšanai, saglabājot esošo atalgojumu, šāds pavērsiens plašā mērogā šobrīd ir mazticams.

Tieši otrādi, darba devēju spiediena rezultātā strādājošie var drīzāk rēķināties ar virsstundām.

Tomēr arī 20.gadsimts nesākās ar stingru vienotību šajā jautājumā.

Arī pagājušajā gadsimtā bija pietiekami daudz argumentu neieviest īsāku darba nedēļu, piemēram, Lielā depresija un divu pasaules karu izpostītās ekonomikas.

Tikai daļa darba devēju atbalstīja darba laika samazinājumu. Pārsvarā darba devēji no visa spēka pretojās arodbiedrību kampaņām vispirms ieviest desmit stundu darba dienu un pēc tam arī astoņu stundu darba dienu un piecu dienu darba nedēļu.

Viens no retajiem izņēmumiem jau no paša sākuma bija amerikāņu autorūpnieks Henrijs Fords, kurš uzskatīja, ka mazāk nogurušam darbaspēkam ir lielāks potenciāls uzlabot produktivitāti.

Savukārt mūsdienās vairākas attīstītās ekonomikas veiksmīgi pierāda, ka strādāšana mazāk ir veiksmīgi savienojama ar plaukstošas ekonomikas nodrošināšanu.

Pagājušā gada decembrī apritēja 70 gadi kopš ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanas.

Šīs deklarācijas 24.pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz brīvo laiku un atpūtu, ieskaitot saprātīgus ierobežojumus darba laikam un periodiskus apmaksātus atvaļinājumus. Deklarāciju ir apstiprinājušas visas ANO dalībvalstis.

Ne tik sen mūžsenā vēlme pēc vairāk laika atpūtai un mazāk laika darbam bija nozīmīga sociālās un industriālās dienaskārtības sastāvdaļa. Vai mūsdienu sabiedrība tikai turpinās sūdzēties par laika trūkumu, vai arī spers izšķirošus soļus, lai šā laika būtu vairāk?