Latvieši, krievi, igauņi: Sibīrijas tautību rasols, ko pagatavojusi vēsture (3)

Ja no miljonu pilsētas Omskas tiek nobraukti 300 kilometri pa ceļu, kas vietām atgādina veļas dēli, var nokļūt Tarā.

Tara ir neliela pilsēta Omskas apgabalā, kas atrodas Irtišas krastos.

"Kas gan tu par latvieti, ja neesi redzējis Irtišu," mēs dzirdēsim, dodoties prom no saviem sarunu biedriem.

Tara ir zema, varētu par teikt, divstāvu pilsēta. Šeit mēs ieradāmies ar mikroautobusu no Omskas. Neliela autoosta ar miniatūru uzgaidāmo telpu, kurā ir vien daži soliņi un kiosks, kurā pārdod visādus niekus – ķīniešu atslēgu piekariņus, lētas matu krāsas un plastmasas ziepju traukus.

Pirmajā acu uzmetienā šī pilsēta man atgādināja Abreni jeb Pitalovu. Tomēr tikai pirmajā acu uzmetienā. Frizētava "Imidž", kafejnīca "Gurman", zemas, sašķiebušās mājas, kam blakus atjaunoti nami ar grezniem slēģiem, mazs tirgus, liela teātra ēka un slavas skvērs.

"Šeit arī mani radi atdusas," rādot uz piemiņas plāksni, stāsta Olga Lobanova – latviešu nacionālās un kultūras biedrības vadītāja. Viņai ir gan latviešu, gan igauņu saknes.

Galerija: TVNET pastaiga Tarā

Latviešu biedrība Tarā darbojas kopš 2005.gada, tā atrodas nelielā, bet ļoti mājīgā "Draudzības namā".

"Pie mums pilsētā, rajonā attieksme pret latviešiem un igauņiem ir ļoti laba. Varbūt pat Baltiju izceļ vairāk nekā vāciešus," stāsta Lobanova.

Taras, līdzīgi kā visas Omskas apgabala, nacionālais sastāvs ir tāds kā rasols ar daudzām sastāvdaļām. Šefpavārs – vēsture.

Šeit blakus cits citam dzīvo krievi, kazahi, ukraiņi, vācieši, tatāri, baltkrievi, armēņi, igauņi, latvieši un citu tautību pārstāvji.

"Neskatoties uz to, ka šeit dzīvojošie latvieši ir nevis izsūtītie, bet brīvprātīgie, kas no cara saņēma naudu par jaunu zemju apgūšanu, mūsu senči pret krieviem vienalga izturējās ar zināmu piesardzību. Tieši tāpēc tajos laikos tika slēgtas daudzas jauktās laulības starp latviešiem, igauņiem, vāciešiem un poļiem," skaidro Lobanova.

Lidija Bluma (Bobrovkas ciemā dzīvojošās "Sibīrijas latviešu mammas" Olgas Vakengutas meita) no Baltijas centrā stāsta: "Kolektīvi no Latvijas atdeva mums tautastērpus. Lūk, es to uzvelku, eju uz skolu pie bērniem un jautāju – uzminiet, kāda man tautība? Un tad sākas visnegaidītākie pieņēmumi... Min, min, bet beigās prasa – pasakiet kaut ko latviski."

Lidija latviski visu saprot, bet kautrīgi piebilst, ka runājot slikti. Trūkstot valodas runāšanas praksei, zināšanas laika gaitā zūd. Mēs savukārt atzīmējam, ka viņa, dzīvodama tālu no dzimtenes, "stiepj" patskaņus vārdos, kuros ir garumzīmes.

2018.gadā Lidija bija Rīgā uz Dziesmu un deju svētkiem.

"Staigājos viena, nedaudz apmaldījos, nolēmu kādam vīrietim pajautāt ceļu – sāku runāt latviski, bet iestājās kaut kāds sastingums... Viņš man saka – nekas traks, runājiet krieviski. Pēc tam pajautāja, no kurienes es esmu – jums būtu vajadzējis redzēt viņa acis, kad viņš izdzirdēja, ka es esmu no Omskas apgabala, no Sibīrijas!"

Pirms Dziesmu svētkiem Lidija Latviju bija apmeklējusi tikai vienreiz – pirms vairāk nekā desmit gadiem. Jaunā sieviete stāsta – pieaugot un atkal atgriežoties Rīgā, viņa Latvijas galvaspilsētu ieraudzījusi pavisam citām acīm. Visvairāk viņu pārsteigusi tīrība pilsētas ielās. "Kas tajā Rīgā tāds? Ielas šauras, lūk, kā mūsu galds," ironiski piebilst igauņu diasporas pārstāvji.

Ar Omskas apgabala tautas kolektīvu pārstāvjiem pagājušajā gadā Rīgā tikās arī premjers Māris Kučinskis. "Kad es Latvijā mācījos apmaiņas programmā, viņš tolaik bija Valmieras mērs. Viņš arī uz Bobrovku vairākas reizes ir braucis," atceras Lidija.

"Kad mēs tikāmies Saeimas telpās, es skaidri redzēju, ka viņš grib katru no mums apskaut, tomēr diplomātiskais protokols, protokols," ar smaidu nosaka Lidija.

Galerija: Ciemos pie Taras latviešiem un igauņiem

Viena no pazīstamākajām latviešu dzīves vietām Omskas apgabalā ir Bobrovka jeb Augšbebru ciems, kas atrodas vien 40 kilometru attālumā no Taras. Tomēr pārāk sapriecāties arī nevajagot – autobusi šajā maršrutā kursē vien reizi dienā. Vietējie runā, ka sliktā laikā vai kādu vadītāja untumu dēļ autobuss var vispār neatbraukt. Uz turieni labāk braukt ar automašīnu, bet uz ērtu braucienu cerēt nevajadzētu – ceļš taigā ir plats, tomēr par labu to gluži negribētos saukt.

Mēs uz Bobrovku braucām ar taksometru, kam bija vasaras riepas, – pa svaigu sniegu un izdangātu ceļu.

Kopš 1998.gada šeit pastāvīgi strādājuši latviešu valodas skolotāji. Daļēji pateicoties tam, Augšbebros joprojām dzirdama latviešu valoda. Pēdējos piecus gadus diemžēl skolotāji no Latvijas vairs nebrauc uz šo mazo ciematu, kurā ir viena iela ar nosaukumu "Centrālā".

Pirmā latviešu skolotāja, kas mācīja Sibīrijas latviešus, ciematā satika savu nākamo vīru, kuram dzemdēja divus bērnus. Cita pedagoģe – Lelde – ar savu vīru arī iepazinās Bobrovkā. Viņš aizbrauca viņai līdzi uz Cēsīm.

Lidija Bluma atceras skolotāju Ināru Antiņu, kura piedāvāja viņai padzīvot Latvijā. Lidija vispirms brauca uz jauniešu nometni, bet pēc tam trīs mēnešus dzīvoja viesģimenē un mācījās Valmieras ģimnāzijā.

"Jāni, kura ģimenē es pavadīju to laiku, es saucu par savu latviešu tēti. Nesen es atkal biju pie viņiem ciemos – mēs nebijām redzējušies 14 gadus, bet tikšanās notika ar asarām acīs – tik ļoti mēs bijām satuvinājušies," stāsta Lidija.

Sibīrijas latvieši un igauņi, kas dzīvo Tarā, periodiski brauc uz savu senču dzimteni, tiekas ar saviem radiniekiem:

"Kad es biju senču dzimtenē, manas klasesbiedrenes māsīcas ģimene atnāca uz mani paskatīties. Kopumā mēs redzam Latvijas un Igaunijas iedzīvotāju interesi pret mums – Sibīrijas baltiešiem. Tas ir pilnīgi normāli – viņi interesējas par Sibīriju tāpat, kā mēs interesētos par Sahāras tuksnesi."

Tarā dzīvo aptuveni 25 000 līdz 27 000 cilvēku. “Daudzi cilvēki no tuvākajiem ciemiem brauc uz Taru. Vietējie vīri pārsvarā dodas strādāt citur, bet sievietes Tarā galvenokārt nodarbinātas skolās, kultūras sfērā un medicīnā,” stāsta Lidija.

Pilsētā ir institūtu filiāles, slimnīca, koledža. Vietējie brīvie mākslinieki rīko izstādes, pilsētā darbojas mākslas skola.

"Neviens nejūtas nevarīgs un aizmirsts, lai tikai sēdētu uz soliņa, grauztu saulespuķu sēklas un sadzertos kandžu. Šeit vienalga ir kaut kas tāds, kas liek šeit palikt, justies kā cilvēkam un cienīt pašam sevi,"

- stāsta Taras latviešu nacionālās un kultūras biedrības pārstāvji.

Latvija vilina visus pie galda sēdošos, bez izņēmuma. Tomēr viņi arī atzīst, ka šodien ceļot uz senču ģimeni ir visai sarežģīti – vīzu kārtošana, biļešu iegāde, attālums.

“Padomju laikos likās, ka braucieni un tikšanās ar Latvijā dzīvojošajiem radiniekiem būs vienmēr. Kādreiz es par studenta stipendiju pirku lidmašīnas biļeti no Omskas un lidoju pie radiem. Ciema padomē paņēmi izziņu un viss. Tagad – pase, vīza, atļaujas,” stāsta Olga Lobanova.

Tajā pašā laikā viņi uzsver, ka Latvija par Sibīrijas latviešiem neaizmirst – jau vairākus gadus eksistē dažādas programmas un granti, kas sniedz finansējumu - tas ne tikai palīdz saglabāt kultūru, valodu un tradīcijas, bet arī ļauj biežāk apciemot senču dzimteni.

Tas nozīmē, ka tilts starp Latviju un Sibīriju nav slēgts. Tieši otrādi – saites kļūst arvien ciešākas, neskatoties uz politiku un attālumu.

Atgādinām, ka TVNET projekta “Koferis. Stacija. Krievija” gaitā mēs ne tikai kontaktējāmies ar dažādiem cilvēkiem – Sibīrijas latviešiem un citiem Krievijas iedzīvotājiem, bet arī devāmies 18 dienas ilgā ceļojumā pa Transsibīrijas maģistrāli. Visus sērijas rakstus iespējams lasīt šeit.