Mazā Latvija Sibīrijā: -53 grādi ziemā, lāči un divu rokasspiedienu teorija (2)

Latviešu parādīšanās šajā ciemā skaidrojama ar Pjotra Stolipina vadībā īstenoto agrāro reformu pirms vairāk nekā 100 gadiem. Šīs reformas gaitā cilvēki no Latvijas, kas piekrita apgūt jaunas zemes, saņēma zemi Sibīrijā bez maksas un starta kapitālu. Vēlāk, kad  bija iekārtojušies, viņi aicināja uz Sibīriju arī savus radiniekus un kaimiņus. Katrs jauno zemju apguvējs par valsts iedoto naudu tolaik varēja uzbūvēt māju.

No Omskas, kas ir iedzīvotāju skaita ziņā otrā lielākā pilsēta Sibīrijā, līdz Bobrovkai jeb Augšbebriem ir aptuveni 250 kilometru. No Omskas apgabala otrās lielākās pilsētas Taras līdz ciemam - apmēram 40 kilometru.

Autobuss no Taras uz Bobrovku brauc tikai reizi dienā. Vietējie stāsta, ka sabiedriskais transports reizēm mēdz nekursēt nemaz, tāpēc mēs ar mobilās aplikācijas starpniecību izsaucam taksometru. Uz Bobrovku braucam ar jaunu un ļoti inteliģentu puisi – viņš stāsta, ka, strādājot par treneri, nopelna vien 13 000 rubļu (168 eiro), tāpēc ir spiests piestrādāt par taksistu. Dzīve Sibīrijas nomalē nav viegla – šeit pat laikapstākļi ir smagi, bet, lai nodrošinātu iztiku sev un ģimenei, ir jāstrādā daudz.

Mobilie sakari pazūd jau pusceļā. Kā uzzinām vēlāk, ciematā un tā apkārtnē "zona" ir tikai vienam mobilo sakaru operatoram.

Mobilais maksājums par braucienu izrādās neveiksmīgs, bet to mēs uzzinām vēlāk, kad taksists mūs atrod nevis pēc sešu, bet gan divu rokasspiedienu teorijas – izrādās, maza ir ne tikai Latvija, bet visa pasaule. Taksistam Bobrovkā dzīvo paziņa.

Nelielajā Bobrovkas kultūras namā mūs sagaida vietējā kultūras pulciņa "Varavīksne" vadītāja Olga Benke un ciemata dāmas: oktobra vidū mums izdevies nokļūt vietējo iedzīvotāju pirmajā "dāmu kluba" sanākšanā – vasarā saimniecība, daudz darīšanu, šādiem pasākumiem neatliek laika.

Pretī kultūras namam atrodas neliela skola. Otrā pusē – veikals. Tur var iegādāties pārtikas un saimniecības preces, un pat apģērbu. Pārdevēja latviski nerunā, bet visu ļoti labi saprot. Nopērkam minerālūdeni un zobu pastu, sieviete pie "kases" veikli darbojas ar skaitīkļiem un rubļu banknotēm. Tāds, lūk, ir "šopings" Sibīrijā. Paldies!

Pavisam netālu atrodas arī muzejs. Tā apmeklējums līdzinās nokļūšanai vecmāmiņas lauku mājas bēniņos – katrā stūrī un stendā ir lietas, kas pilnas ar vēsturi.

Blakus muzejam ir skolotāju māja, tomēr tagad tā stāv tukša – latviešu valodas skolotāji uz Bobrovku nebrauc jau piecus gadus. Acīmredzot nav valsts finansējuma, norāda vietējie. Iepriekš uz vienu latviešu valodas skolotāja vietu Sibīrijā pretendēja aptuveni 70 cilvēki. Kopumā Augšbebros bijuši 11 vai 12 skolotāji.

Neskatoties uz to, ka kanalizācija Bobrovkā tika ierīkota pietiekami sen un gandrīz katrā mājā ir veļasmašīna, dzīve Sibīrijas ciematā nav vienkārša – skolotājam pašam jākurina krāsns un jāattīra teritorija no sniega. Sniega Sibīrijā ziemā ir ļoti daudz.

Galerija: Mazā Latvija Sibīrijā

Mēs "dāmu kluba" apmeklētājām tā arī pajautājām – ko ciemā darīt ziemā? "Kā ko? Sniegu tīrīt, krāsni kurināt, slēpot, ar lopiem noņemties.

Mūsu ziemas ir bargas, pagājušajā gadā termometra stabiņš noslīdēja pat līdz -53 grādiem, bet mūsu kandža šāda temperatūrā nesasalst!

Tomēr mūsu -40 ir siltāk nekā Latvijas -20. Mums ir sauss gaiss.”

Pirms došanās pa Transsibīrijas maģistrāli mēs noskatījāmies filmu "Viens ciems Sibīrijā", ko šā gadsimta sākumā uzņēma Jura Podnieka studijas komanda.

"Kas kopš tā laika ir mainījies? Internets ir parādījies, lāči atkal ir manāmi tuvumā. No tiem cilvēkiem, kas redzami tajā kinohronikā, aptuveni puse, visticamāk, vairs nav starp dzīvajiem. Cilvēki aiziet no dzīves, jaunieši aizbrauc... Vispār mums ir mazs ciems, 1998.gadā bija 170 līdz 180 iedzīvotāju, tagad vien 113 palikuši," stāsta Olga Benke.

Mūs cienā ar ķirbju biezeni, ķīseli, ļoti garšīgu zivi. Izsaku komplimentu, izrādās, makšķerniece ir pie galda sēdošā Tatjana. "Es ķeru, bet vīrs kūpina," viņa saka.

Īsti, patiesi un atvērti cilvēki – krievi ar latviešu saknēm, kas runā brīžiem krieviski, brīžiem latviski. Neko tādu citur nav iespējams redzēt. Dāmu kluba dalībnieces vērpj dziju, nodarbojas ar adīšanu, aplūko fotogrāfijas un dalās atmiņās. Mājās gatavo kandžu, vāc piparmētras, asinszāles, citronmelisas, ugunspuķes, raudenes, aveņu un zemeņu lapas un vāra tējas. Vasarā – dārzi un siena pļavas.

Galerija: Bobrovkas dāmu klubs

Rīgas melnais balzams, ko mēs no Latvijas speciāli vedām pa Transsibīrijas maģistrāli, visām dāmām nemaz negaršo – dažas saka, ka esot pārāk rūgts.

Olga Benke stāsta, ka 2018. gadā Bobrovkā notika "Zaļumballe" - vasaras pasākums, kas veltīts Latvijas simtgadei. Toreiz ciemā ieradās aptuveni 200 cilvēku – gan radi un draugi no blakus pilsētām, gan arī tie, kas "gribēja paskatīties uz īstiem latviešiem".

Nokļūt Bobrovkā sapņo arī daudzi Latvijas iedzīvotāji, tomēr ne visiem tas ir pa kabatai – vīzu kārtošana, vilciena vai lidmašīnas biļešu iegāde, kā arī attālums un laiks...

"Mums daudziem Latvijā dzīvo radinieki, bet atbraukt ciemos nevar – algas nav lielas. Mēs ar folkloras ansambli braucam uz Latviju uzstāties, galvenokārt pateicoties grantiem – neviens ciema iedzīvotājs šādu tālu ceļojumu nevar atļauties! Daudzi saka, ka Bobrovka – tā ir mazā Latvija. Brauc tūkstošiem kilometru pa Krieviju, bet beigās atbrauc šeit, uz Augšbebriem, uz Latviju! Apkārtne šeit līdzīga, mežs līdzīgs, un vēl runā latviski," uzsver Bobrovkas dāmas.

Pateicoties vietējo centieniem, Bobrovkas vārds ir zināms ne vien vēstures interesentiem, bet arī tūristiem – un ne tikai no Krievijas vai Latvijas. Krievijas tūrisma uzņēmumi pat rīko īpašus braucienus uz Bobrovku.

Ekskursija sākas ar to, ka tūristus sagaida vietējie iedzīvotāji tautastērpos, ar latvisku "labdien".

Tūristi mācās latviešu dziesmas, piedalās latviešu ēdienu gatavošanā, pin vainagus un izmēģina tautas dejas. Reizēm tiek īstenoti projekti, ko finansē Latvija un Omskas apgabala Kultūras ministrijas tūrisma attīstības pārvalde.

“Bobrovkas dvēsele” Olga Vakenguta uzskata, ka tūrisms ir tas virziens, kurā mazajam Sibīrijas ciemam vajadzētu attīstīties.

"Šeit ir, ko parādīt. Mums ir, ko stāstīt. Tas var būt gan kultūras, gan gastronomiskais tūrisms. Tā tauta, kas zaudē savu vēsturi, var pazaudēt pati sevi. Vēsture ir jāzina. Bez vēstures mēs neko nevaram."

Dāmas, kas svētdienā sasēdušas pie bagātīgi klātā dāmu kluba galda, stāsta, ka nākamgad vēloties iemācīties pagatavot alu, lai būtu ar ko pacienāt ciema viesus. Jau ir iepazinušās ar vairākām receptēm, bet īsto vēl nav izvēlējušās.

Transsibīrijas ceļojuma laikā es arī sarakstījos ar Krievijas fotogrāfu Alekseju Malgavko – viņš nodarbojas ar māksliniecisko un dokumentālo fotogrāfiju. Viņš ne reizi vien ir fotografējis arī Bobrovkā, ir pazīstams ar daudziem ciema iedzīvotājiem un par ciemu stāsta ar lielu mīlestību: 

"Cilvēki šeit sevi uzskata par krieviem, lai gan ievēro savu latviešu senču tradīcijas, uztur kontaktus ar Latviju. Šeit svin gan katoļu Ziemassvētkus, gan latviešu nacionālos svētkus - Līgosvētkus.

Papildus nacionālajam sižetam Bobrovkā var pētīt arī vienkāršo lauku cilvēku dzīvi. Starp citu, pretēji izplatītam priekšstatam, viņi nemaz nav dzērāji un sliņķi, bet gan kārtīgi strādājošie.

Citādi ciemā nemaz nav iespējams izdzīvot. Bobrovka ir mazs un stiprs ciems, kur var novērot cilvēka un dabas harmoniju.”

Atgādinām, ka TVNET projekta “Koferis. Stacija. Krievija” gaitā mēs ne tikai kontaktējāmies ar dažādiem cilvēkiem – Sibīrijas latviešiem un citiem Krievijas iedzīvotājiem, bet arī devāmies 18 dienas ilgā ceļojumā pa Transsibīrijas maģistrāli. Visus sērijas rakstus iespējams lasīt šeit.