Kad 1981. gadā dienas gaismu ieraudzīja psihoterapeita un seksologa Jāņa Zālīša grāmata “Mīlestības vārdā” ar Jāņa Gleizda erotiskajiem fotoattēliem, to “neseksa” nogurdinātie padomju ļaudis lasīja, pārlasīja, līdz iemācījās gandrīz no galvas.

Grāmata, ar kuru viss sākās

Ap šo laiku ledus siena ap seksualitātes tēmu jau bija pakususi – dažu grāmatu plauktos zīmējās Freids un mašīnrakstā pārrakstīts Bulgakova “Meistara un Margaritas”  samizdata variants, psihiatriskajās slimnīcās pieņēma seksopatologs, bet komunālajās virtuvēs jaunie intelektuāļi šķirstīja indiešu Kamasūtru. Tomēr tik detalizēta un atklāta grāmata bija seksa bumba - spridzeklis. 99 000 grāmatas eksemplāru no grāmatnīcām nozuda zibens ātrumā.

Pat ja tev ir slikta atmiņa un tu daudz ko no pagātnes notikumiem neatceries, muzeja vitrīnā zem stikla ieraugot grāmatu plānos vāciņos, tu atceries sajūtas, to šķirstot, atceries, kur grāmata stāvēja tavā bērnībā vecāku plauktā. Starp eksponātiem var papriecāties par mākslinieka Edgara Ozoliņa izcilajiem pozu zīmējumiem, kas tika iekļauti grāmatas otrajā – 1982. gada izdevumā.

Tirāžu partijas funkcionāri no tipogrāfijas izņēma “ķītrības vārdā”, bet padomju cilvēks, lai izdzīvotu, izdomas ziņā jau bija sasniedzis augstāko pilotāžu, tāpēc visiem grāmatas otrais izdevums kaut kā tomēr bija.

Izstāde “Seksuālā un reproduktīvā veselība”, kas tapusi Veselības ministrijas īstenotā ESF līdzfinansētā projekta “Kompleksi veselības veicināšanas un slimību profilakses pasākumi” ietvaros, iekārtota muzeja pagrabstāva izstāžu zālē, un tas, manuprāt, ir zīmīgi – reproduktīvās veselības un seksualitātes tēma tā līdz galam no dienas gaismā nav iznākusi. Piemēram, pie mums intīmpreču veikali joprojām lielākoties atrodas nomaļās ielās un krēslainos pagrabos, atšķirībā no Eiropas pilsētām, kur intīmai pasaulei piederošie priekšmeti tiek tirgoti nodaļās lielveikalos un izvietoti izgaismotās vitrīnās.

Izstāde ir ārkārtīgi interesanta, bet, atklāti sakot, ar bagātīgiem materiāliem neizceļas. Un nav jau brīnums, jo jau anotācijā minēts, ka par zinātniski pamatotu sabiedrības izglītošanu reproduktīvās veselības jomā varam runāt tikai no 19.gadsimta beigām, kad ārsti, skolotāji un sabiedriskas organizācijas sāka pievērsties līdzpilsoņu izglītošanai, piemēram, skaidrojot, kā neapjukt pubertātē, kā rodas bērni, kā vadīt laimīgu ģimenes dzīvi un kas darāms, ja seksuālo kontaktu laikā iemantota nelāga slimība.

Izstāde sākas ar 1940. gadā izdotu brošūriņu 12 gadus vecām meitenēm “Kā Rūtiņa kļuva par māti?”. Stāstiņā akcents likts uz to, ka dzimumdzīvi drīkst sākt tikai pēc laulībām, bet par reproduktīvajiem orgāniem, apaugļošanos un izsargāšanos no grūtniecības nav ne vārda, lai gan šajā laikā Eiropā jau ražo pirmos prezervatīvus un ir zināmas metodes, kā izvairīties no palikšanas stāvoklī.

Rutiņa un viņas vienaudzes piedzīvos karu, izsūtīšanu, Sibīrijas lēģeri, padomju okupāciju, iemācīsies tūkstoš lietu, ko neprot mūsdienu pusaudzes, bet par seksualitāti nejēgs tikpat kā neko. Tāpat kā daudzas citas.

Padomju Krievijā aborts tika aizliegts 1933.gadā, bet 1935.gadā no nelegālā aborta sekām dzīvību zaudēja 451 sieviete, 1936.gadā – 910. 1940.gadā aborti nogalināja vairāk nekā 2000 sieviešu. Starp citu, vārds “sekss” Padomju Savienībā uzradās tikai 1956. gadā – trīs gadus pēc Staļina nāves.

Nākamais eksponāts ir jau tuvāks mūsdienām, un to būs šķirstījuši daudzi izstādes apmeklētāji. 1989 gada marta žurnāls “Zīlīte” tika uzņemts ar pretrunīgām jūtām, stāsta Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja speciāliste Ieva Lībiete. Tolaik vecāki no bērniem žurnālu slēpa. Kad bērni, pēc vecāku domām, bija sasnieguši vecumu, kad drīkst zināt “par šādām lietām”, viņiem tika izsniegts žurnāls, bet izrādījās, ka bērni jau sen to bija atraduši un izpētījuši. Spriežam, ka puritānisms nekur nav zudis. Nesen sociālajos tīklos klejoja fotogrāfija – mīlīga lellīte ar puikas dzimumorgāniem. Komentāri bija labākajās padomju audzināšanas tradīcijās.

Franču slimība

Par daudz ko var nedomāt, bet par seksu domā visi! Tos, kuriem ir sekss, apdraud 30 dažādi bakteriāli, vīrusu un parazitāri organismi. Katru gadu pasaulē tiek reģistrēts ap 350 miljoniem hlamīdiju, gonorejas, sifilisa un trihomoniāzes gadījumu un 1,8 miljoni HIV gadījumu.

Daļa ekspozīcijas veltīta divām leģendārākajām kaitēm - sifilisam, kas daudzus gadsimtus plosīja pasauli, apkaujot karaļus, dzejniekus, prostitūtas un strādniekus, un 20. gadsimta biedam – HIV/AIDS. 20. gadsimta 20., 30 gadu drūmi romantiskajiem plakātiem piemīt spēja suģestēt pat mūsdienu šausmu tēlu pārsātinātos. Zināms, ka HIV infekcija kopš 1981. gada nonāvējusi 25 miljonus cilvēkus, bet sifilisa vēsture ir pārāk gara, lai aplēstu upuru skaitu. Skaidrs, to to bijis bezgala daudz.

“ (..) mirst iekaisumu un brūču saēstiem deguniem, rīklēm, pēcpusēm un citām ķermeņa daļām. Mēs pat redzam, kā miesa pazūd no viņu sapuvušajām kājām.” Tā par sifilisa slimības norisi 1647. gadā rakstīja ārsts Martēns Delamartinjērs.

Kopš 1530. gadā parādījās vārds “sifiliss”, slimība saukta dažādos vārdos - arī par “franču slimību” vai “vācu slimību”. Iespējams, ka ar sifilisu slimojis Krievijas cars Ivans Bargais, Viljams Šekspīrs, Kristofers Kolumbs. 19. gadsimtā inficēti bija ap 20% Eiropas iedzīvotāju. Starp tiem arī Roberts Šūmanis, Šarls Bodlērs, Gijs de Mopasāns, Vinsents van Gogs, Frīdrihs Nīče, Ļevs Tolstojs, Fjodors Dostojevskis, Edgars Alans Po – un šo sarakstu varētu turpināt gandrīz bezgalīgi.

Sifilisu ilgi, līdz pat 20. gadsimtam ārstēja ar toksisko dzīvsudrabu, lietojot iekšķīgi un ārīgi, injekcijās, tabletēs un ziedēs. Atlika noskaidrot, kurš aizies bojā pirmais – sifilisa izraisītāja bālā treponēma vai pacients. Slimības trešajai stadijai bija raksturīga demence, dažādi psihiski traucējumi, uzvedības deviācijas, tāpēc daudzi sifilisa slimnieki nonāca psihiatriskajās klīnikās. Zināms, ka Aleksandra Augstumu slimnīcā sifilisa slimniekus ārstēja ar arsēna un bismuta preparātiem, kā arī malārijas terapiju. Ārstēšana bija bīstama un mokpilna.

Atpestīšana nāca 1909. gadā, kad vācu bakteriologs un bioķīmiķis Pauls Ērlihs izstrādāja pirmo medikamentu sifilisa ārstēšanai - salvarasānu. Ieva Lībiete vērš uzmanību uz Francijā tapuša plakāta vizuālo vēstījumu.

Vienā pusē attēlots smaidošs, gādīgs ģimenes tēvs, otrā redzams noslēpumains siluets, kuram tiek injicēts salvarsāns.

Ārstēšana pirms gadiem simts notika diskrēti. Savukārt Padomju Savienībā veneriskās slimības izskauda obligātās dispanserizācijas ietvaros. Krimināllikuma 150. paragrāfs skarbi vērsās pret tiem, kas inficēja ar sifilisu.

1928. gadā Latvijā veidotajā plakātā ir divi sagumuši stāvi. Izmisums un bezcerība. Slimība, ko mūsdienās ārstē ar dažām tabletēm, pirms gadsimta nozīmēja dzīves beigas.

1953. gadā Jelgavā kāds “paralītiķis” dusmu uzplūdā nogalinājis savu sievu. Par “paralītiķiem” tolaik sauca cilvēkus, kas cieta no vēlīnas sifilisa komplikācijas – progresīvās paralīzes, kas attīstījās vairākus gadu desmitus pēc inficēšanās.

Kad nelaimīgais nomira, viņa pēcnāves maska nonāca muzejā, ko varam aplūkot izstādē. 20. gadu mulāža – mazuļa kāja - ataino iedzimtā sifilisa papulozos izsitumus. Tepat var aplūkot terciālā sifilisa skarta galvaskausa repliku ar diviem milzīgiem caurumiem.

Četri gadā

HIV/AIDS tematikai veltītie plakāti kļūst aizvien atraktīvāki, dažviet ļaujot skaudrajā tēma iezagties pa komiskai notij. AIDS vīrusu ap 1983. gadu vienlaikus atklāja Francijā un ASV. Latvijā pirmie reģistrētie AIDS gadījumi datējami ar 1987. gadu.

Sifilītisko bezcerību nomaina salīdzinoši “optimistiski” HIV/AIDS plakāti, kuros norādīta iespēja izvairīties no inficēšanās.

Grozies, kā gribi, vienīgā drošā iespēja izvairīties no baudas bēdīgajām sekām ir prezervatīvi. Kopš 16. gadsimta līdz mūsdienām. 16. gadsimtā pirmos prezervatīvus izgatavoja no linu auduma un dzīvnieku zarnām. Gumijas prezervatīvi parādījās 19. gadsimtā, bet modernie lateksa prezervatīvi radās vien 20. gadsimta divdesmito gadu beigās.

Līdz pagājušā gadsimta vidum prezervatīvu tirgošana daudzviet bija aizliegta, lai gan dažkārt to lietošanu atļāva “medicīniskos nolūkos” un tirgoja ar norādi “Pārdošanai aptiekās. Aizsardzībai pret infekciju slimībām”. Sešdesmitajos, septiņdesmitajos prezervatīvs bija ekskluzīva lieta. Pāris to lietoja, tad mazgāja, žāvēja un lietoja atkal, līdz tas saplīsa.

1975. gadā pārim oficiāli bija paredzēti četri prezervatīvi gadā.

Līdz AIDS epidēmijai prezervatīvi nebija īpaši populāri, arī kā kontracepcijas līdzekli to lietoja nelabprāt. Prezervatīvu popularitāte strauji pieauga astoņdesmitajos gados.

Ik gadus pasaulē tiek pārdots līdz pat 9 miljardiem prezervatīvu.

Foto: Medicīnas vēstures muzejā apskatāma izstāde par seksuālo un reproduktīvo veselību