Vilšanās Mīnotaura labirintā jeb pazemes ejas zem Centrāltirgus paviljoniem (3)

Sengrieķu mitoloģijā ir stāsts par briesmoni Mīnotauru - cilvēku ar vērša galvu – kurš dzīvoja pēc Mīnoja pavēles izveidotā labirinta centrā. Katrus deviņus gadus personīgu iemeslu dēļ Mīnojs šim briesmonim izbaroja septiņus Atēnu jaunekļus un jaunavas, līdz varonis Tēsejs lika punktu šiem šausmu darbiem un Mīnotauru novāca. Tēsejam, saprotams, palīdzēja daiļava Ariadne, iedodot viņam dzijas kamolu, kura pavediena viens gals bija jāpiesien labirinta ārpusē, bet pats kamols jāņem līdzi – zināms, lai neapmaldītos.

FOTO: PAZEMES EJAS ZEM RĪGAS CENTRĀLTIRGUS PAVILJONIEM

Lūk, pirms devos iekšā Centrāltirgus pazemes tuneļos, es iztēlojos, ka tur ir akurāt tāds pats Mīnotaura labirints. Es cerēju, ka nokļūšu drūmos, tumšos pagrabos, kur par gaismekli var kalpot vien aizdegta lāpa; es cerēju, ka eju līkločos mētāsies skeleti, bariem vien skraidīs žurkas, brēkās sazin kādi spoki, no griestiem sūksies ūdens, bet pašā viducī gaidīs Mīnotaurs, Tirguszaurs vai vismaz kāds baisāka paskata bezpajumtnieks. Ziniet, nepaveicās – sasapņojos par daudz.

Tātad, nav tur nedz labirinta, nedz tumsas, nedz spoku. Pat žurku neesot kopš 1980. gada. Vienīgie kauli, kas tur ir, ir svaigas cūku ribiņas un zivju asakas. Lāpas vietā kalpo tūkstoš lampu, bet briesmoņu vietā – Centrāltirgus darbinieku armādas. Turklāt, kā zināja stāstīt tirgus mārketinga un komunikācijas daļas vadītājs Aleksandrs Šuņins, kurš man kalpoja Ariadnes dzijas kamola vietā, no šo pašu gaiteņu grīdas var kaut pusdienas ēst – tieši tik rūpīgi izslaucīta tā ir.

“Dievs, apžēlojies,” es tajā brīdī nodomāju – šitādu neveiksmi. Gāju meklēt spoku apsēstus pagrabus, bet atradu pilnībā funkcionējošas un pieremontētas noliktavu telpas. Lieliska mācība pirms došanās uz kādām vietām maķenīt iegūglēt par tām, paskatīties bildītes, ļaužu komentārus.

Bet nepārprotiet, no pareizās perspektīvas un konteksta šie pagrabi ir lieliski, praktiski un pat, ziniet, omulīgi.

Tieši tāpēc jāķeras Mīnotauram pie ragiem un jāpastāsta nedaudz par Centrāltirgus vēsturi un tā vadītāju nākotnes plāniem.

Kā vēstīts Rīgas Centrāltirgus mājaslapā, tirgus saknes meklējamas jau 1909./1910. gadā, kad Rīgas pilsētas valdībai radās ideja izveidot vērienīgu iepirkšanās placi. Tiesa, Pirmā pasaules kara dēļ tas viss palika vien idejas līmenī līdz 1922. gada 18. decembrim, kad beidzot pilsētas galvas pieņēma lēmumu par Centrālā pilsētas pārtikas tirgus celtniecības darbu sākšanu. Tirgus izveide ilga astoņus gadus.

Zināms, ka iepriekšējais tirgus placis bija izvietots turpat netālu pie Daugavas, tomēr bija kļuvis krietni vien par šauru. Šeit Aleksandrs zināja stāstīt, ka toreiz tur aktīvi saimniekojuši ne vien tirgotāji, bet arī žurku armādas, kuras pēc tirgus pārcelšanas vienojušās varenā gājienā uz jauno tirgus teritoriju. Liecinieki stāstījuši, ka žurku bars līdzinājies pelēkas upes straumei, kas plūst tirgus virzienā.

Tikai mieru! Uztraukumam un bailēm nav pamata, jo kopš tā laika tirgū esot veiktas vairākas apjomīgas žurku indēšanas operācijas, tāpēc mūsdienās šie nejaukie siera mīļi Centrāltirgū ir sastopami ļoti reti.

Tātad, fizisku tirgus celtniecību sāka 1924. gada jūnijā, bet būvi pabeidza 1930. gada rudenī. Tieši par Centrāltirgus krusttēvu dēvētais Rīgas pilsētas valdes tirdzniecības daļas vadītājs Klāvs Lorencs izlēma, ka par tirgus celtnēm jāizmanto pamestie vācu armijas gaisa kuģu – cepelīnu – angāri. Tiesa, inženierijas apsvērumu dēļ beigās tika izmantotas angāru augšējās daļas, bet to pamats tika veidots no mūra un dzelzsbetona.

Zem angāriem izbūvēja plašas pagrabtelpas, kurās tad arī paviesojāmies mēs un varējām vērot, ka jau teju simts gadu tur norisinās aktīva lietu glabāšana un tirgotāju, un citu darbinieku rosība. Vispār mūsu gids Aleksandrs aizgaiņāja arī mītu par to, ka Centrāltirgus pagrabi būvēti tā, lai varētu kalpot kā bumbu patvertne uzbrukuma brīdī. Tās esot muļķības, jo pagrabiem allaž esot bijusi tikai ar tirdzniecību saistīta funkcija.

Ulmaņlaikos Rīgas Centrāltirgus bija lielākais un modernākais tirgus Eiropā, kur zemnieki savu produkciju veda dziedādami, viesojās ministri, tūristi un citu subkultūru pārstāvji un nāca iepirkties kā bagātnieki, tā nabadzīgie ļaudis. Savukārt padomju laikos tirgus, saprotams, tika pārdēvēts par Centrālo kolhozu tirgu un slavināts kā labākais tirgus visā savienībā.

Pēc brīvības atgūšanas tirgus lēnām turpināja plaukt, pēdējos gados uzņemot arvien lielākus attīstības apgriezienus. Kā atklāja Aleksandrs, pavisam drīz tirgus apkārtni vairs ne pazīt nevarēs – šeit būs pastaigu vietas un atpūtas zonas; še varēs atnākt atpūsties ar kādu dzērienu padusē vai vienkārši baudīt saulrietu, nebaidoties, ka kāds bezpajumtnieks pieprasīs divdesmit santīmus batonam vai čigāniete iesmērēs galīgi nestilīgus džinsus. Lūk, nupat atklātais gastronomijas paviljons, kas bija slēgts kopš 2016. gada, jau priecējis pirmos apmeklētājus, bet, kā atzīst Aleksandrs, tie ir tikai ziediņi, jo vēriens, ar kādu plānots revitalizēt Centrāltirgus teritoriju, ir ārkārtīgi plašs.

VIDEO: PAZEMES EJAS ZEM RĪGAS CENTRĀLTIRGUS PAVILJONIEM

Kamēr Aleksandrs visu to vēlīgi stāstīja, mēs pārdesmit minūšu laikā bijām nogājuši vairāk nekā 300 metrus garo galveno eju un atradāmies pie izejas no pazemes. Tur stipri oda pēc zivīm, kā arī īsti nebija ko redzēt, tāpēc kāpām augšā, atvadījāmies no Aleksandra un devāmies projām. Prātā man lēnām gaisa iztēlotās Mīnotaura labirinta ejas, žurku ņudzekļi un kaulu kaudzes, kā vietā kārtējo reizi uzpeldēja renovāciju un revitalizāciju nestā “postaža” dažādās vēsturiskās Rīgas vietās, kas mijās ar plāniem svētdien iegriezties tirgū pēc svaigas cūkgaļas, laša gabala un pāris kilogramiem kartupeļu.