/nginx/o/2019/02/25/11822866t1h6d49.jpg)
Ekonomiskās izaugsmes tempu palēnināšanās, recesijas draudi ASV un draudošais tirdzniecības karš. Pasaules ekonomikā pastāv vairāki riski, kas nākotnē var būtiski ietekmēt situāciju globālā mērogā. Vai iepriekš nosauktie faktori liecina par ekonomiskās krīzes tuvošanos? Atbildi uz šo jautājumu meklēja "The Economist" žurnālists Raiens Avents.
Avents norāda, ka pašlaik bažas par iespējamo krīzi atkal ir atgriezušās dienaskārtībā, jo iedzīvotājiem visā pasaulē svaigā atmiņā ir palikusi ekonomiskā krīze pirms desmit gadiem. Līdzīgi kā 2008. un 2009. gadā, arī šobrīd ir vērojamas dažādas satraucošas pazīmes.
"2008. un 2009. gadā sākās ķēdes reakcija, kas izraisīja smagu finansiālo un ekonomisko krīzi. Šobrīd gan ekonomiskās ievainojamības nav tik lielas kā toreiz, tomēr tās ir pietiekamas, lai izraisītu ekonomiskās izaugsmes samazināšanos un apstāšanos. Galvenais risks - mūsu negatavība jaunai krīzei, globālas sadarbības trūkums. Krīze var sākties nemanot - kā kaut kas nenozīmīgs, kas pāraug jaunos apstākļos, ar kuriem ir grūti tikt galā," pauž Avents.
Viņš saka, ka jaunas krīzes risks ir iespējams jau tuvāko divu gadu laikā.
Iepriekšējo reizi ekonomiskā krīze sākās, kad ASV "sprāga nekustamo īpašumu burbulis", kas radīja lielas problēmas finanšu sektorā.
"Nākamreiz problēmas sāksies kaut kur citur. Ekonomiku saplūšana un to nozīme globālā līmenī ir ievērojami pieaugusi, ja salīdzina ar laiku pirms desmit gadiem. Vairākās ekonomikās ir bijis vērojams "aizņemšanās bums", un tagad var rasties problēmas ar parādu atdošanu.
Vēl jāpievērš dažādām uztraucošām norisēm eirozonā, it īpaši Itālijā. Tai jau pašlaik ir parādi, kā arī finanšu tirgus nestabilitāte var radīt jaunu parādu krīzi eirozonā. Līdzīgi riski bija vērojami pirms pieciem gadiem," norāda Avents, pieminot ekonomisko krīzi Grieķijā.
Runājot par valstu gatavību krīzei, Avents uzsver, ka instrumenti, kurus valdības parasti izmanto cīņai pret recesiju, šoreiz nebūs pieejami.
"Parasti ar procentu likmju celšanu ir cerība, ka tās paaugstinot, tiks veicināta izaugsme. Tomēr šoreiz tās ir pārāk zemas, līdz ar to, šādas iespējas nebūs. Tāpēc būs jāmeklē jaunas iespējas, piemēram jaunu naudas zīmju emitēšana," saka Avents.
Problēmas ir vērojamas arī politiskā līmenī. Pēdējās desmitgades laikā valstu valdības ir kļuvušas ļoti "raibas" un polarizētas, tāpēc panākt vienprātību ir kļuvis arvien grūtāk. Populistu un nacionālistu valdības arvien biežāk ignorē fiskālo disciplīnu, uzsākot dažādas dārgas programmas.
"Tas nozīmē, ka nākotnē mums jārēķinās ar jaunu politiku, jauniem tarifiem, valūtu kariem un citiem faktoriem, kas ievērojami kavēs ekonomisko izaugsmi, kā arī valdību spēju vienoties par kaut ko konkrētu.
Ideālā scenārija gadījumā valdībām ir jāsāk pārdomāt ekonomisko politiku jau šajā brīdī un jāgatavojas iespējamai krīzei. Ko mēs esam iemācījušies no iepriekšējās krīzes - zema inflācija nedod pietiekamu telpu manevriem gadījumā, ja sākas recesija," saka Avents.
Viņš uzsver, ka svarīga loma ir valstu budžetiem - valstīm jāpārtrauc viedot budžetus, kuros ir iespējama automātiska izmaksu palielināšana. Tomēr svarīgākais faktors, kas jāņem vērā valdībām - tām savstarpēji jāspēj sadarboties.
"Sadarbība ir atslēga, lai mēs neatgrieztos pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Toreiz bezapdomīgi tika noteiktas tarifu barjeras, uzsākti valūtu kari. Īstermiņā atsevišķām valstīm tas deva labumu, tomēr tas ātri pārvērtās postošās ģeopolitiskās sekās," pauž Avents.
