Kalnus nav jāiekaro! Saruna ar alpīnisti un foruma “Līdere” lektori Olgu Kotovu

Olga Kotova

FOTO: TVNET

Jau pavisam drīz, 14. maijā, VEF kultūras pilī norisināsies izaugsmes un iedvesmas forums “Līdere”, kurā vairāki Latvijā pazīstami cilvēki runās par līderību, ko nozīmē būt līderei mūsdienu sabiedrībā un kā sabalansēt dažādās lomas, ko sievietei uzliek sabiedrība, tradīcijas un viņa pati. Viena no foruma lektorēm ir Olga Kotova - uzņēmēja, alpīniste, koučs un sapņotāja. Portāls TVNET aicināja Olgu uz sarunu, lai uzzinātu, ko, viņasprāt, nozīmē būt līderei.

Olgas vārds plašākā sabiedrībā izskanēja 2012. gadā, kad viņa un vēl 11 cilvēki, piedaloties organizācijas “International Mountain Guides” rīkotajā ekspedīcijā, uzkāpa Everesta virsotnē. Kā pēcāk izrādījās, Olga ir pirmā sieviete Baltijā, kurai izdevies uzkāpt pasaules augstākajā kalnā, bet, kā atzīst Olga pati, kāpt kalnos viņu vilina nevis statistika vai “būšana pirmajai”, bet gan mīlestība un apbrīna pret dabu.

“Ir tāds teiciens - “iekarot kalnus” -, bet, manuprāt, tas ir aplams. Kalnus un dabu nevar un nedrīkst iekarot; visur, kur ir cilvēks un daba, mums, cilvēkiem, ir jāapzinās sava vieta.

Ir jāsaprot, ka kāpt kalnos ir liela laime un privilēģija. Kalnus ir jāapbrīno, jāsaudzē un jāizturas pret tiem ar cieņu, nevis jāiekaro,” secina Olga.

Kalni daudzējādā ziņā izlīdzina attiecības starp cilvēkiem, piebilst Olga. “Kāpjot kalnos, visa komanda ir vienāda un vienlīdzīga, gluži kā stāvot uz viena sliekšņa. Neviens bāzes nometnē tev nevaicā, kāds ir tavs amats vai cik daudz tu pelni, vai kādā uzņēmumā tu strādā, jo tam gluži vienkārši nav nozīmes. Un kalni īpaši labi palīdz saprast, cik maz ir nepieciešams laimei,” ar smaidu saka Olga.

Tomēr jāatzīst, ka kalni ir prasīgi un kļūdas nepiedod - kāpšanai kalnos allaž nepieciešams kārtīgi sagatavoties. Ekipējums vien var svērt 20-60  kilogramus, un jau laikus ar to jāsāk “draudzēties”. “Cilvēks ir tāds zvērs, kas spējīgs pierast pie visa,” saka Olga, piebilstot, ka lielākais smagums ir nevis uz pleciem, bet gan galvā.

“Bailes visbiežāk parādās no vēl nenotikušām grūtībām, un cilvēks jau laikus sāk uz to sevi programmēt (..) Smagākais, ko biju nesusi, - 37 kg uz pleciem un vēl 20 kg ragaviņās. Sākumā man likās, ka nemūžam nespēšu to panest, taču pēc zināma laika trenēšanās pieradu,” norāda alpīniste.

Uz jautājumu, kas cilvēkam liek dzīties kalnos, Olga atvaicā: “Bet kas vispār cilvēkam liek kaut kur dzīties? Šis jautājums mani ir nodarbinājis labu laiku, un, manuprāt, atbilde ir šāda: tas ir fakts, ka cilvēks ir cilvēks. Un cilvēks pēc savas būtības ir sapņotājs; tiklīdz tev ir sapnis, tu vienā vai otrā veidā centies to īstenot, un tas ir patiesi lieliski. Ja mēs nesapņotu un necenstos savus sapņus īstenot, mēs nekad nelidotu kosmosā, netiku sasniegtas jaunas virsotnes, netiku komponēta mūzika vai gleznotas gleznas…”

Tiesa, alpīnisms Olgai šobrīd palicis otrajā plānā, jo viņa kļuvusi par mammu dvīņiem, kuriem jau ir astoņi mēneši. “Šobrīd man ir citi kalni, kuros kāpt,” smejas Olga, piebilstot, ka kalnos nav būts jau divus gadus un viņa pēc tiem ļoti ilgojas. Vaicāta, kas ir grūtāk - kāpt kalnos vai būt mammai -, Olga brīdi apdomājas un saka, ka pats grūtākais ir būt mammai trīnīšiem.

“Būt mammai trīnīšiem - tas ir kas tāds, ko cilvēce nav spējusi līdz galam novērtēt. Kad tev ir divi bērni, ir arī divas rokas. Bet, kad tev ir trīs raudoši bērni… Trīnīšu mamma var uzkāpt Everestā augstpapēžu kurpēs, viņai nekas nav neiespējams,” smejoties saka Olga.

Līdz ar dvīņu nākšanu pasaulē Olgai nācies pārstrukturizēt ikdienu, taču arī tagad, esot mamma, viņa ir aktīva uzņēmēja, lektore un dažādu darbnīcu vadītāja. “Nav šaubu, ka bērnam vajag laimīgu mammu, un tam ir nepieciešams balanss.  Ir dienas, kad vajag kopā ar dvīņiem rāpot četrrāpus un runāt bērnu valodā, un ir dienas, kad jāvelta laiks sev. Taču jāuzsver, ka nav vienas, unikālas balansa atrašanas receptes, kas derētu visām mammām. Katrai mammai jāatrod savu balansa atslēgu, lai viņa būtu tas stiprais kalns, uz kā bērns var balstīties,” saka alpīniste.

Olga ir ne tikai alpīniste, bet arī uzņēmēja, un viņas bizness saistīts ar aviācijas industriju. 2009. gadā dibinātā aviācijas apmācības organizācija “Baltic Commercial Aviation Training” apmāca pilotus licences iegūšanai un kvalifikācijas celšanai.

“Aviācija ir fantastiska joma! Tik daudzi cilvēki no mazām dienām sapņo kļūt par pilotiem, bet vien daļa šo savu sapni uzdrošinās īstenot.

Turklāt aviācija ir ļoti atbildīga un diezgan sarežģīta nozare - lai spētu vadīt konkrētu lidmašīnas modeli, ir jāiziet apmācība. Tas nav kā ar automašīnām - ja vari braukt ar Volkswagen, tad vari vadīt arī BMW markas auto,” skaidro Olga.

Vaicāta, kas raksturo īstu līderi, Olga atbild, ka, viņasprāt, ir divi koncepti, kuros līderim vienlīdz labi jāprot mijiedarboties ar pārējiem. Pirmais koncepts jeb “līderis pa priekšu” ir tās situācijas, kad līderim drosmīgi jāved sava “armija” uz priekšu, pašam esot pirmajā rindā, lai ar savu piemēru iedvesmotu citus. Otrs koncepts ir t.s. līderis no aizmugures jeb tie brīži, kad “armija” nav jāved uzvaras gājienā, bet gan jāaprūpē un jāuzmundrina.

“Ja tevi neinteresē, kas notiek ar tavu “armiju”, tad drīz vien no tās nekas nepaliks pāri. Īstam līderim ir jāiepazīst katrs savs cilvēks un jāizrāda par viņu patiesa interese, ko nevar ne nospēlēt, ne notēlot,” saka Olga.

Lai gan Olga izstaro šķietami neapslāpējamu enerģiju, arī viņai laiku pa laikam nepieciešams “uzlādēt baterijas”. Vislabāk viņai enerģiju un spēku palīdz atgūt nekas cits kā vien daba. “Dabā es smeļos spēku, un tā man palīdz nolikt sāpi pareizajā mērogā. Grūtības ir tāda viltīga lieta - tās rodas, jo netiekam galā ar kādu lietu vai uzdevumu, piedzīvojam neveiksmi vai kritumus. Un tad šīs grūtības mūs pārņem tik ļoti, ka neredzam vairs neko - ne zilas debesis, ne sauli, ne prieku, neko, izņemot šo grūtību mākoni.

Tajā brīdī, kad tu noliec savu sāpi uz plaukstas un pavērs to pret dabu, tad kļūst skaidrs, cik salīdzinoši neliela šī šķietami neuzveicamā problēma ir. Daba tev palīdz rast apziņu, ka tu vari un varēsi ar visu tikt galā,” saka Olga.

“Nevajag uztvert sevi pārāk nopietni,” ar smaidu saka Olga. “Ir bezgala svarīgi iet uz saviem sapņiem un darīt visu no sirds un uz 100%, taču tajā pašā laikā paturot prātā, ka nevajag sevi uztvert pārlieku nopietni. Savā ziņā tā ir kā dualitāte, bet, neuztverot sevi pārāk nopietni, ir vieglāk uz sevi paskatīties no malas un ieraudzīt kopsakarības - no kurienes nāk un kurp iet mans ceļš,” saka Olga, piebilstot, ka nesalīdzināmi svarīgāks par panākumiem ir ceļš uz tiem, jo, tikai ejot uz mērķi, veidojas izaugsme.

Olgas stāstu par to, kā nebaidīties no neveiksmēm un kā kļūdīties ar baudu, vēro klātienē jau 14. maijā VEF kultūras pilī!

Uz augšu