Svētdien, 21. aprīlī, Ukrainā noslēdzās otrā prezidenta vēlēšanu kārta, kurā pārliecinoši uzvarēja komiķis Volodimirs Zelenskis. Eksperti uzskata, ka viena no viņa panākumu atslēgām bija izdomāta prezidenta lomas spēlēšana seriālā «Tautas kalps». Kas īsti ir šis seriāls un kā tieši tas Zelenskim ir palīdzējis? Vai seriāli ir veiksmīgs instruments politiskā atbalsta panākšanai?

Kas ir «Tautas kalps»?

Seriāla darbība norisinās mūsdienu Ukrainā. Stāsta centrā ir no vienkāršām aprindām nākošs vēstures skolotājs – Vasiļs Petrovičs Holodborodko, kurš pavisam negaidīti iegūst Ukrainas prezidenta krēslu. Pavisam negaidīti tāpēc, ka viņš pēc mācību stundas izplūst asā kritikā pret Ukrainā pastāvošo korupciju un viņa «uzstāšanos» ieraksta viens no skolniekiem. Pēc tam viņš šo video augšupielādē internetā, un tas iegūst ārkārtīgi plašu rezonansi. Tālāk jau uz minētā video pamata Holodborodko tiek pierunāts pieteikt kandidatūru vēlēšanās. Savukārt, lai iegūtu dalībai naudu, viņa skolnieki internetā sāk īpašu crowdfunding kampaņu.

Pats seriāls principā ir stāsts par to, kā nesamaitāts, jauns politiķis sāk cīņu pret Ukrainā ārkārtīgi iesakņojušos korumpētības sistēmu un gūst ievērojamus panākumus. Viņš piedzīvo izaicinājumus, kuri ir «sasmērējuši» viņa priekšgājējus, un risina tos ārkārtīgi eleganti un stratēģiski gudri. Piemēram, Holodborodko un viņa komanda piekrīt ņemt kukuļus no Ukrainas sistēmas smailē esošajiem oligarhiem, taču tā vietā, lai ieliktu naudu savās kabatās, tā tiek investēta valsts ekonomiskajai attīstībai. Seriāls arī interesanti parāda korupcijas shēmu atklāšanas procesus. Galu galā – lai pret šo problēmu cīnītos, ir jāzina, kā tieši tā darbojas.

FOTO: AFP/SCANPIX

Paralēli Holodborodko politiskajām spēlēm seriāls arī parāda Ukrainas iedzīvotāju ikdienas dzīvi – gan problēmas ar ceļiem, gan pieaugošos tēriņus komunālajiem maksājumiem, gan nevēlēšanos maksāt nodokļus (uzsverot, ka daudzi uzskata izvairīšanos par stilīgu), gan iekšējās diskusijas par nepieciešamību celt akcīzes nodokli un pensionēšanās vecumu. Tāpat interesanti tiek ilustrēta arī Ukrainas vēlēšanās virzīties uz Eiropas Savienību un valsts konflikts ar Krieviju.

Kāpēc šis seriāls tik ļoti palīdzēja Zelenskim?

Šāda ikdienas problēmu un plašākas cīņas pret korupciju sasaiste varētu būt viens no iemesliem, kāpēc seriāla fani saka, ka «Tautas kalps» iemieso Ukrainas dvēseli. Tajā ļoti novienkāršotā, masām saprotamā veidā tiek parādīti stereotipi par valdības darbu un arī šo problēmu stereotipiskie risinājumi. Interesanti, ka šo stereotipisko atrisinājumu atrisinājumu centrā ir nekas cits kā godīgums un neliela atjautība, kuru, protams, visvairāk iemieso pats Holodborodko (Zelenskis) un viņa apkārtējie cilvēki.

Ar šīm īpašībām varam identificēties mēs katrs, un mēs tās ārkārtīgi vēlamies saviem līderiem.

Īpaši aktuāli tas varētu būt tādā valstī kā Ukraina, kurā korupcijas tradīcijas ir iesakņojušās jau tik ļoti, ka cilvēkos ir iezagusies bezcerība par savu nākotni un iespējām jebkad dzīvot citādi.

Ja mēs ņemam vērā to, ka pozitīvo, pacilāto emociju uzplūdā daudziem seriāla skatītājiem varētu pazust «siena» starp Holodborodko tēlu un Zelenski pašu, tad nenoliedzami šī TV pārraide viņam kļūst par ārkārtīgi efektīvu popularitātes veicināšanas instrumentu.

Ne velti Zelenska priekšvēlēšanu kampaņa bija balstīta tieši uz seriāla vēstījumiem. Viņš bija salīdzinoši izvairīgs par ārpolitiskajiem jautājumiem, taču lielu uzsvaru lika uz jautājumiem, kuri skar cīņu pret korupciju un valsts varas negodīgu izmantošanu – gluži tāpat kā seriālā. Vēl jo vairāk – Zelenskis vēlēšanās startēja no partijas ar nepārprotamu nosaukumu - «Tautas kalps».

Komentējot valdošo situāciju pirmsvēlēšanu laikā, Ukrainas politikas analītiķis Volodimirs Fesenko ASV izdevumam «The Washington Post» norādīja, ka cilvēki vēlas seriāla sižetu pārnest uz reālo dzīvi. Tas esot tāpēc, ka,

neskatoties uz stingri sākto virzību uz ES un NATO pēc 2014. gada revolūcijas, reformas korupcijas izskaušanā ir bijušas ārkārtīgi lēnas un cilvēki lielas izmaiņas nav izjutuši. Tāpat ekonomikai nav palīdzējis arī iesaldētais konflikts valsts austrumos.

Tādējādi tie vēlas īstenot to, ko Ukraina nav spējusi īstenot Petro Porošenko vadībā.

Šajā kontekstā arī ir jāatceras, ka Porošenko savas prezidentūras laikā arī pats nav spējis izvairīties no «sasmērēšanās» un līdz ar to identificēšanās ar Ukrainas sabiedrībai nīsto sistēmu. Piemēram, vēl tikai februārī Ukrainas pētniecisko žurnālistu komanda atklāja korupcijas shēmu, kuras ietvaros Porošenko pietuvināto cilvēku loks ir nopelnījis miljoniem dolāru uz valsts militārās nozares rēķina. 

Ko par seriāliem politikā saka psihologs?

Latvijas Universitātes psiholoģijas nodaļas profesors Ģirts Dimdiņš intervijā norāda, ka seriāli ir veiksmīgs politiskā mārketinga rīks, jo tas var veidot gan pozitīvas asociācijas, gan atpazīstamību.

«Zelenskis ir radījis ap sevi pozitīvas asociācijas, jo cilvēki jūtas labi, viņu skatoties.

Viņš daudziem cilvēkiem sasaistās tieši ar šo prezidenta lomu un seriālā ar to tiek labi galā [..] Pat ja cilvēki ar prātu saprot, ka viņš ir tikai aktieris, kurš spēlē prezidenta lomu, viņš viņu prātos jau ļoti daudz no prezidenta dzīves ir izmēģinājis. Viņš, viņuprāt, saprot, kā runāt, uzvesties un kā pārvarēt konkrētas situācijas. Cilvēki domā - ja viņam tas viss sanāca tur, tad gan jau sanāks arī reālajā dzīvē,» saka eksperts. «Līdzīgu piemēru varam novērot arī Trampa gadījumā. Atcerēsimies, ka viņš ilgus gadus ir vadījis realitātes šovu. Tas viņam noteikti ļoti palīdzēja,» saka Dimdiņš.

FOTO: SCANPIX

Vienlaikus psihologs norāda, ka šādu asociāciju izveidošanai ir nepieciešama vai nu emocionāli spēcīga pieredze (tēlam ir jābūt gana spilgtam), vai zināma saskarsmes regularitāte. «Cilvēkiem var būt kaut kas «aizķēries», pat pašiem neapzinoties. Viņi var būt tik bieži kaut ko saistījuši ar konkrētu tēlu, ka, pat ja nav izveidojusies emocionāla pieredze, tad atmiņā tas var tik un tā būt nogulsnējies,» apgalvo Dimdiņš.

Jānorāda arī, ka populistiski vēstījumi, kuri tiek nodoti caur seriāliem un citiem kanāliem, norāda uz kādu būtisku problēmu – uzticēšanās trūkumu politiskajām institūcijām, politiskajai elitei, partijām, valdībai un prezidentam. «Savā ziņā šādās valstīs daudzi vēlētāji arī izmanto savas tiesības, lai izteiktu protestu pret citiem kandidātiem, kuri lielā mērā tiek asociēti ar šo korumpēto sistēmu,» pauž Dimdiņš. «Ukrainas politiskā kultūra vispār nav ļoti stabila un ilgstoši attīstīta, un mēs nevaram runāt par ilgstošām demokrātijas tradīcijām,» turpina psihologs.

Tomēr tajā pašā laikā ir jāsaprot, ka šādai, uz seriāla pamata balstītai popularitātei nav ilgs mūžs.

«Vismaz daļa no Zelenska vēlētājiem noteikti vilsies, jo viņam agri vai vēlu būs jāsāk pozicionēties.

Viņš visu laiku nevarēs diplomātiski lavierēt pa vidu. Tajā brīdī, kad būs jāsaka, ko viņš konkrēti darīs, vismaz daļa no viņa elektorāta jutīsies atsvešināti. Tā ir demokrātiskas politikas būtība, un neviens politiķis visiem izpatikt nevar. Vēlētāju intereses un viedokļi ir ļoti dažādi,» nobeidz eksperts.

Ko varam secināt?

Tā vien izskatās, ka seriāli ir ievērojams instruments politiskās atpazīstamības veicināšanai. Turklāt, ja to saliek kopā ar spilgtu personību un valsti, kurā pilsoniskās sabiedrības tradīcijas vēl arvien nav pārlieku attīstītas, ir iespējams iegūt ārkārtīgi grūti uzveicamu miksli.

Piemēram, Austrumeiropas Politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs Ainārs Lerhis intervijā portālam TVNET norāda, ka Ukrainas iedzīvotājiem ļoti patīk, ka to iemīļotā seriāla varoņi iznāk no TV ekrāna un rada to pašu patīkamo atmosfēru arī reālajā dzīvē.

Turklāt Zelenskim ir kāda būtiska rakstura īpašība - «viņš ļoti labi spēj uztvert citu cilvēku emocijas, vēlmes, jūtas, gaidas un māk šos cilvēkus dabūt savā pusē. Turklāt viņš māk šos cilvēkus mobilizēt konkrētu darbu veikšanai. Tas pat ir svarīgāk par harismu,» apgalvo Lerhis.

FOTO: Reuters/ScanPix

Svarīgi ir arī tas, ka tādās valstīs kā Ukraina, kura vēl tikai turpina savu ceļu uz kvalitatīvas pilsoniskās sabiedrības izveidi, kandidāts nebūtu sasaistīts ar jau valdošo sistēmu. Maz ticams, ka Zelenskis tiktu ievēlēts tad, ja viņš būtu jebkādā veidā redzams kopā ar Porošenko vai viņam pietuvināto līdzcilvēku loku. Gluži vienkārši tad nestrādātu jau Dimdiņa minētais protesta balsojuma fenomens. Lerhis intervijā arī pamatoti norāda, ka Zelenskis ir mēģinājis sevi pozicionēt kā daļu no jaunās politiskās paaudzes un būt pretstatā vecajai.

Šādā kontekstā atliek tikai vērot, vai Ukrainas pilsoniskā sabiedrība turpinās attīstīties un vai laika gaitā iedzīvotāji priekšroku dos nevis spilgtām sejām, jokiem un taurēm, bet gan reālai politiskajai pieredzei un instinktiem. To rādīs tikai laiks, taču turpmākajās dienās būs interesanti pavērot, vai Zelenskis tiešām būs seriāla Zelenskis, vai arī piepildīsies Dimdiņa scenārijs un redzēsim jau pirmās vilšanās.