Cilvēkam savas dzīves katrā desmitgadē ir iespēja veikt dažādus lēmumus, kas skar finanšu jomu. Nepareizi pieņemti lēmumi var sāpīgi atspēlēties nākotnē, savukārt pareizas izvēles – atmaksāties ar uzviju. Ir grūti pieņemt pareizos lēmumus, it īpaši jaunības maksimālismā. Medijs “Bankrate” apkopojis informāciju, kādas kļūdas ir visizplatītākās katrā cilvēka dzīves desmitgadē.
Pat, ja cilvēkam ir izdevies veiksmīgi investēt kādā projektā, esot 20 vai 30 gadus vecam, var būt iespēja, ka vēlākos dzīves posmos tas var radīt sarežģījumus. Izvēle – iegādāties ko lielu vai nē, ir ļoti svarīga, jo no tā ir atkarīgs, vai cilvēks saglabās savus iekrājumus, vai arī tos zaudēs.
Kellijs Kreins ir “Napa Valley Wealth Management” prezidents. Viņš savas vairāk nekā 30 gadu ilgās darba pieredzes laikā, strādājot par finanšu plānotāju, ir redzējis dažādas kļūdas, ko cilvēki pieļauj savas dzīves laikā. Viņš sastādījis sarakstu, kādas ir izplatītākās kļūdas katras desmitgades laikā, ko cilvēki pieļauj.
Bērnība: Zaudēta iespēja izglītoties finanšu jautājumos
“Mūsdienu skolās trūkst finanšu izglītības. Ir ļoti liela iespējamība, ka cilvēki, kuri pabeigs vidusskolu vai augstskolu, “lielajā dzīvē” izies, esot tukšām kabatām. Šajā gadījumā jārunā par vecāku iesaisti sava bērna audzināšanā, skarot arī jautājumus, kas saistīti ar finansēm. Bērnam ir jāmāca un jāstāsta, kā krāt naudu, un to, ka nauda nerodas ne no kā – ir jāstrādā,” saka Kreins.
Ņemot vērā tehnoloģisko attīstību un to, ka skaidra nauda zaudē savu lomu, vecākiem ir jāmāca bērniem, kā prātīgi apieties ar gan skaidras, gan ar bezskaidras naudas līdzekļiem.
“Sasniedzot pusaudža gadus, cilvēki nereti sāk savas darba gaitas, nopelna sev kabatas naudu. Tomēr viņi tāpat dzīvo vecāku mājās, neizprotot līdz galam, ko tas nozīmē – maksāt par visu. Piemēram, jaunieši var justies bagāti, nopelnot 600 eiro. Tomēr, ja par īri jāmaksā 300 eiro, par studijām, ēdienu un apģērbu vēl apmēram tikpat, tas nozīmē, ka ar 600 eiro var būt par maz. Ir jāmāca un jāveicina izpratne, ka nauda jātērē prātīgi.”
Tieši tādēļ Kreins iesaka vecākiem attīstīt savā bērnā prasmi krāt naudu – tāda rakstura īpašība kā krājējs vai tērētājs cilvēkā izpaužas jau agrā vecumā.
20 gadi: Pārāk daudz mācību, pārāk maz iekrājumu
Cilvēka trešais gadu desmits visbiežāk iesākas ar augstskolas pabeigšanu un savas dzīves uzsākšanu. Mileniāļu paaudzei šī pāreja no dzīves vecāku paspārnē uz pastāvīgu dzīvi norit lēnāk.
“Piemēram, tev ir bakalaura grāds, bet tu gribi vēl papildus divus gadus mācīties maģistros. Tas izmaksās aptuveni vēl apmēram 5-6 tūkstošus eiro. Vēl jārēķinās ar dzīvošanas izmaksām. Jā, tu vari strādāt, bet šajā gadījumā ļoti daudz kas ir atkarīgs no iepriekš iegūtajiem iekrājumiem. Ja tādu nav, tad karjeras vārdā var nākties iestigt parādu jūgā uz vairākiem gadiem,” saka Kreins.
Tieši tāpēc Kreins iesaka rūpīgi plānot savu nākotni no finansiālā aspekta. Ja pastāv bažas, ka studijas augstskolā radīs “lielus mīnusus” budžetā, iespējams, pēc vidusskolas pabeigšanas var veltīt gadu vai divus darbam, kur arī iegūt iekrājumus, lai pēc tam vieglāk var tikt galā ar augstākās izglītības radīto finanšu slogu.
Vēl viena kļūda, ko pieļauj cilvēki studiju gados, ir došanās studēt uz jomām, kur potenciāli ir vieglāks darbs.
“Kad tu esi ieinteresēts kādā jomā, tad vari aiziet studēt uz to jomu, kas interesē. Ja vēlies vieglāku dzīvesveidu, cilvēki iet studēt kaut ko tādu, kas pašiem īsti nepatīk. Pēc tam arī nāk nožēla, jo ne vienmēr vieglākais nozīmē ienesīgākais. Ir jāseko līdzi savai kaislībai, taču jādomā, kā tas atmaksāsies nākotnē,” saka Kreins.
Tomēr, ja cilvēkam izdodas absolvēt universitāti savas dzīves trešās desmitgades pirmajā pusē, jārēķinās, ka sākotnēji alga nebūs liela, tomēr ar pacietību, pieredzes uzkrāšanu un aktīvu darbu studijas atmaksāsies.
30 gadi: Nepareizi tēriņi
Cilvēkam, sasniedzot savus 30, ir izveidojusies zināma pieredze un rocība. Noteikti, ka papildus iepriekšējā dzīves desmitgadē iegūtajam darbam papildus ir vēl dažādi citi darbi - “haltūras”. Šāda nauda, kas papildus uzrodas, var radīt nākamo kļūdu – nepareizus tēriņus.
“Rodas kārdinājums ieguldīt nopelnīto kādā jautrībā – nopirkt skaistu mašīnu vai ieguldīt akcijās. Tomēr, par transportlīdzekli ir jāmaksā – degviela, uzturēšana, nodokļi... Tas viss prasa papildus ieguldījumus. It īpaši, ja nav nepieciešamības pēc dārga automobiļa, tad tādi izdevumi ir pilnīgi nepamatoti,” saka Kreins.
Kreins norāda, ka cilvēka dzīvē ir nepieciešami lieli ieguldījumi saistībā ar savu dzīvesvietu. Daudzi jauni cilvēki dzīvo īrētos mājokļos, tādējādi katru mēnesi maksājot summu, ko vērtīgāk būtu ieguldīt, maksājot hipotēku jau par savu īpašumu.
“Ja dzīvo vietā, kur ir augstas īpašumu cenas, ir jābūt mazliet kreatīvam, kā iegādāties mājokli. Daudziem cilvēkiem palīdz draugi, vecāki... Tāpat daudzās valstīs ir dažādas atbalsta programmas jaunajām ģimenēm. Tomēr pārāk ilgi nedrīkst gaidīt – atbalsta programmas ir pieejamas vidēji līdz 35 – 36 gadiem. Pēc tam iegādāties mājokli var būt daudz sarežģītāk,” norāda Kreins.
Tāpat Kreins iesaka šajā desmitgadē padomāt par savu izglītību. Bakalaura grāds – tas ir labi, tomēr šajā vecumā būtu vērts ieguldīt arī maģistra studijās – ņemot vērā izglītības grāda celšanu un darba pieredzi, tas nākotnē pozitīvi var ietekmēt iespējas labi nopelnīt.
40 gadi: Naudas netaupīšana un neapdomīga investēšana
Sākoties nu jau piektajam gadu desmitam, cilvēki kļūst nostalģiski, un viņi ir tendēti vairāk iegādāties dažādas simboliskas lietas. Šī desmitgade ir laiks, kad cilvēkiem jāsāk domāt par savu pensionēšanos nākotnē un to, kādi būs iekrājumi vecumdienām.
Viena no problēmām ir tā, ka nereti cilvēki izvēlas notērēt visu savu naudu šodienai, nedomājot par nākotni.
“Piemēram, darbā saņem algas pielikumu par pieciem procentiem. Tie varētu būt, piemēram, 50 eiro mēnesī. 40 gadu vecumā, sākot krāt ik mēnesi par 50 eiro, sasniedzot 65 gadu vecumu, šī summa būs jau aptuveni 15 tūkstoši eiro. Noguldot bankā ar procentiem, šī summa būs vēl lielāka, kas ievērojami var atvieglot vecumdienas,” pauž Kreins.
Eksperts arī uzsver, ka viena no rupjām kļūdām, ko cilvēki pieļauj, ir mēģinājumi iegūt papildu līdzekļus, neapdomīgi veicot investīcijas. “Karjeras vidusposms ir laiks, kad cilvēks var riskēt, ieguldot naudu, piemēram, kādā uzņēmumā. Tomēr bizness ir pilns riskiem, un vēlme iegūt papildu līdzekļus šādā veidā var beigties neveiksmīgi”.
50 gadi: Pārāk daudz bērniem, pārāk maz pašam sev
Sasniedzot pusmūža vecumu, cilvēkam jārēķinās, ka viņam jādomā ne tikai par sevi, bet arī par savu ģimeni. Bērni kļūst pieauguši, un pieaugušas ir viņu prasības. Šajā laikā jāsāk domāt par vecumdienām, tomēr visa nauda aiziet bērniem – lai nodrošinātu viņiem studijas, kā arī citus izdevumus.
“Tā ir kā balansēšana starp to, kas ir saprātīgi, un kas nav saprātīgi. Ja jums ir vidēji ienākumi, nav vērts ņemt kredītus, aizņemties simtiem un tūkstošiem eiro, lai nodrošinātu saviem bērniem vieglas jaunības dienas. Jāatceras – ka uz spēles ir likta paša vecumdienas!” atgādina Kreins.
Šajā dzīves nogrieznī cilvēkam ir jābūt īpaši uzmanīgam ar savām finansēm – mūsdienu pasaulē, diemžēl, ir daudz slimību, kas sākas tieši sestajā dzīves desmitgadē, kā ārstēšanai ir nepieciešami lieli līdzekļi.
Tomēr, galvenā kļūda ir nedomāšana ilgtermiņā par savām vecumdienām. Kreins norāda, ka par pensijas vecumu jādomā vēl pirms došanās pelnītā atpūtā.
“Parasti cilvēki savos piecdesmit var lepoties ar labu algu, kas, savukārt, noved pie dažādiem tēriņiem, vai tāda dzīvesstila, kas neļauj iekrāt vecumdienām. Tomēr jāatceras, ka pirms 60 gadu sasniegšanas ir laiks, kad cilvēkam mūsdienu pasaulē darbu atrast ir daudz grūtāk, nekā cilvēkam, kas ir par gadiem 30 jaunāks. Tādējādi, aizejot pensijā ar tukšām kabatām, šī kļūda – tērēt, nedomājot par nākotni, var sāpīgi atspēlēties,” saka Kreins.
60 gadi: Nepietiekami līdzekļi, lai izdzīvotu pensijas vecumā
Pensionēšanās ir morāli smags brīdis lielākajai daļai cilvēku. Lai arī valsts paredz pensijas, šie ienākumi ir daudz mazāki, nekā iepriekš cilvēks saņēmis, strādājot. Tāpēc Kreins, runājot par iepriekšējām desmitgadēm uzsvēris, cik svarīgi ir iekrāt naudu savām vecumdienām.
“Tu esi savā peļņas plaukumā, un aizej pensijā. Tas apgriež visu kājām gaisā, it īpaši, ja neesi neko iekrājis. Pensijas apmērs ir ievērojami mazāks, nekā iepriekš bija alga, un tā nespēj apmierināt visas vajadzības. Tieši tāpēc – ir jākrāj sev!” saka Kreins.
Tāpat analītiķis norāda, ka daudziem “jaunajiem pensionāriem” ir vēlme tikt pie lielākiem ienākumiem, cerot uz peļņu biržā. Ja kādam tas atmaksājas, citiem ar to neveicas – un brīdī, kad dzīve ir kļuvusi ar zemākiem ienākumiem, šādi papildus izdevumi nav tas, kas cilvēkam vajadzīgs.
70 gadi un vecāki: Nespēja tikt galā ar cenu celšanos un parādiem
“Viena no lielākajām problēmām mūsdienu pasaulē ir tā, ka cilvēkiem ir fiksēti ienākumi, bet cenas ir mainīgas. Un tās mainās, kāpjot uz augšu. Cilvēki savā jaunībā mūsdienās nedomā par to, kā dzīvos vecumdienās. Viņi nereti aizņemas ilgtermiņa kredītus, neveido iekrājumus, un tad, vecumdienās, domā, kā tikt galā ar parādiem un pieaugošajām cenām,” saka Kreins.
Tas rada lielu finansiālo (un morālo) spiedienu uz pensionāru. “Cilvēkiem vajag aktīvi domāt par to, kā organizēt savas finanses, lai parādus var nomaksāt laikā, kad vēl strādā. Tādēļ labs paņēmiens, lai izvairītos no parādiem savas dzīves nogalē, ir neņemt jaunus kredītus 10-15 gadus pirms pensionēšanās”.