Jā, šodien tik nekaunīgi melojot, žurnālisti iekrīt. Lielākais skandāls ir vācu Der Spiegel blefotāja Klāsa Reluciusa atmaskošana. Der Spiegel ir populārs un plaši pazīstams vācu kvalitatīvās žurnālistikas simbols. Taču pērn (2018) šajā žurnālā kolēģi atmaskoja melojošu žurnālistu. Klāss bija sācis strādāt kā ārštata autors, taču pamazām kļuvis par vienu no pašiem populārākajiem reportieriem. Par saviem rakstiem žurnālā Der Spiegel viņš saņēma ne tikai labu algu, bet arī vācu žurnālistu organizāciju prēmijas. Beigās noskaidrojas, ka sižetus un varoņus viņš izdomā pats, nekad neko nav pētījis. Nav analizējis vidi un vietas, kuras apmeklējis un ar šo pārkāpis dokumentālās žurnālistikas principus. Vārdu sakot – tieši tāpat kā Ričards, viņš izdomāja savus stāstus, meloja koši, piedzejoja un piepušķoja, tur kur likās neieciešams. Viņu atmaskoja kolēģis. Pēc tam prēmijas atņēma. Taču efekti palika.
Žurnālisti vēlas būt populāri, piedāvāt neiespējamu atklājumu un saņemt par to slavu un laurus. Tā tas bija 19. gadsimtā. Tāpat tas turpinās arī šodien. Spārnotie Mēness cilvēki bija pirmie šajā mediju blefa plejādē, bet nav arī pēdējie.
Balvas žurnālistiem mēdz uzskatīt par cenzūras veidu. Klāss Relucius ir saņēmis neskaitāmas prēmijas: gan kā labākais vācu reportāžas veidotājs, gan arī no CNN puses viņš tika atzīts par 2014. gada labāko pasaules žurnālistu. Klāss ilgstoši skaitījās zvaigzne. Piemērs jaunajiem mediju līdzstrādniekiem: perfekts, precīzs, izsmalcināts. Tagad zinām, ka tas viss bija blefs. Izlikšanās. Viņu atmaskoja kā blefotāju un meli. Vismaz 14 no Klāsa slavenajām 60 reportāžām ir izdomājumi un nepatiesība. Viņš pats izgudroja neesošu varoņu tekstus, atsaucās un fiktīviem avotiem, meloja par savu tikšanos ar reāliem cilvēkiem, izdomāja secinājumus, kas nebalstās reālos novērojumos. Tādejādi viņš dezorientēja savu lasītāju. Nevis atspoguļojot to, kas notiek, bet gan tiražēja savas iedomas kā dokumentālu faktu.
Tagad visi ir nikni par to, ka kaut kas „tāds“ Vācijas nopietnajā žurnālistikā vispār ir bijis iespējams. Īpaši svarīgi tas ir tagad - „Trampa ēras“ uzbrukumu laikā, kad populisti visiem spēkiem cenšas nomelnot nopietnas, analītiskas žurnālistikas eksistenci. Viņiem nepatīk žurnālisti, kas atspoguļo realitāti. Tādi nav derīgi varai un politiskajiem manipulatoriem. Tādus trampisti un mūsu pašmāju „pašvaldību avīžizdevēji“ labāk redz ejot, nevis nākot.
Varbūt nevajadzēja Klāsu tik skarbi atmaskot? Tikai tāpēc, ka žurnālistikas vietā viņš piedāvāja daiļliteratūru?
Nē, nevajag neko slēpt. Ja reiz mums ir bijis šāds „ričards“ vai „klāss“, tad tas ir jāatzīst un necienīga, neprofesionāla rīcība jānosoda. Vienkārši tāpēc, ka mēs neatbalstām tiražētas informācijas autoru, kurš nejūtas atbildīgs par sava satura kvalitāti. Nedrīkst pieļaut, ka diletantu ražoti fake news dejo melu polku ar saviem lasītājiem. Viltus ziņas šodien vairs nav pirmā aprīļa joks, bet gan bīstams kiberkara ierocis.