Lielai daļai cilvēku bērna radīšana nešķiet nekas sarežģīts un tāls, primitīvi skatoties, šķiet, viena skaista nakts un bērns jau klēpī, jā, ja jums tā ir noticis, jūs esat ļoti laimīgi cilvēki! Bet, kā izrādās, daudziem šis ceļš ir tāls, grūts un ļoti sāpīgs, tik sāpīgs, ka viņi šo ceļu iet vieni, ar savu sāpi pakrūtē, nevienam to neatklādami, arī es.
Bija pavasaris, mēs plānojām kāzas un plānojām arī kļūt par vecākiem, laicīgi jau sagatavojām savu templi – savu ķermeni, lietojām vitamīnus (ieteicamo folskābi, pāris mēnešus pirms vēlas grūtniecību), sportojām, ēdām veselīgi un bijām visnotaļ gatavi ar pirmo mēģinājuma reizi kļūt par vecākiem.
Principā tas izdevās, otrajā mēģināšanas ciklā tests rādīja 2 strīpiņas. Stāvot pie altāra un sakot viens otram “Jā!”, mēs jau bijām trīs. Viss šķita tik perfekti, kāzas un bērniņš, dzīve notiek!
Pirmajā vizitē pie daktera, dzirdējām un redzējām sirdspukstus, labāk nevar būt. Un tad kādu dienu sākās asiņošana, steidzos pie savas dakteres, kura ilgi skatoties un meklējot sirsniņu, paziņoja, ka tā vairs nepukst un tajā sekundes simtdaļā arī mana sirds vairs nepukstēja. Viss bija kā miglā, es neko vairs nedzirdēju, neredzēju, es sabruku.
Slimnīca un tīrīšana (tiek veikta tāpat kā aborts), likās no manis tiek izrauta daļa dvēseles. Biju izpostīta. Uz ļoti ilgu laiku es pārvērtos un noslēdzos, es jutos nevērtīgi kā sieviete, jutos, itkā, es vienīgā to būtu piedzīvojusi, jo apkārt taču visiem dzimst bērni, viss šķiet tik vienkārši, tikai ne man, es esmu neveiksminiece un nevienam to nevaru stāstīt, jo, ja nu apstiprināsies, ka arī citi tā domā?
Jā, problēma, bija manā galvā, un domāju, ka šādi jūtas ļoti daudzas sievietes, kas šo piedzīvo, jo ārpusē mums šķiet, ka visiem viss ir tik skaisti un viegli,
bet, ne sūda mēs nezinām patiesību, jo kā izrādās, kad tomēr uzdrošinājos kādam pastāstīt sevis piedzīvoto, izrādījās, ka daudzas šo ir piedzīvojušas un vairākkārt. Un te nu man atkal jāsaka – arī es.
Izgāju neskaitāmas analīzes, lai saprastu, kas bija par iemeslu, kāpēc tā notika ar mani, nekas netika konstatēts, arī vīrs pārbaudīja sevi, mēs bijām abi kopā šajā visā, abi centāmies meklēt atbildes. Apmeklēju arī psihoterapeitu. Pagāja pāris mēneši līdz atgriezās mēnešreizes un tomēr nekā, nekas man nepieķērās, apmeklēju adatu terapiju, lietojām visvisādus uztura bagātinātājus,- makas sakni, inositolu, zāļu tējiņas, speciālus lubrikantus (kuru jāiepilda sevī 20 min pirms akta, nu, nav visai seksīga šī mehāniskā darbošanās), lai veicinātu spermas nogādi pie olšūnas, ko tik es nebiju atradusi interneta dzīlēs,
visu mēģinājām, arī celt kājas gaisā un ilgi gulēt pēc mīlēšanās. Beigās ar dakteri nonācām līdz tam, ka jāveic olvadu caurlaidības pārbaude, neteikšu, ka tas bija, kas patīkams un arī lēts, bet mēs bijām gatavi uz visu, lai mums izdotos.
8 mēneši un kaudze naudas iztērēta, un beidzot tests atkal rāda 2 strīpiņas. Šoreiz esam jau nedaudz piesardzīgāki un gaisā nelecam, vizīte pie dakteres, auglis redzams, bet augļa mājiņa esot nedaudz deformējusies, sirsniņu vēl neredz, mums priekšā ceļojums uz Itāliju, biju lasījusi, ka lidojums var ne visai labi ietekmēt grūtniecību,
daktere saka, lai nelidoju un lūdzu Dievu. Mēs tomēr aizbraucam. Itālijā man sākas smērējumi, atbraucam mājās, vizītē apstiprinās, viss cauri.
Un atkal es nonāku Gaiļezerā uz tīrīšanu, interesanti, ka gaidot uz šo “izkasīšanas” procedūru, man blakus sēž skaista meitene, kura prasa, kāpēc es negribu bērniņu, ka nāku no viņa atbrīvoties, jo viņai jau trešais un negribot vairs, tāpēc tur sēž, es klusi atbildu, ka ļoti jau vēlos, tikai man atkal nav izdevies.
Bet šoreiz man nesāp sirds, šoreiz es nekaucu un neesmu salūzusi, es pieņemu to, ka tā ir noticis un zinu, ka darīšu visu, lai tas neatkārtotos. Raksim vēl dziļāk!
Un tā jau ir pagājuši 2 gadi, paziņām un draugiem ir sadzimuši vairāki bērni un mums bieži tiek jautāts,- nu, kad tad jums būs? Vai tad nemaz negribās? Jā, katrs šāds jautājums bija kā naža dūriens! Ja vien jūs zinātu, kam mēs ejam cauri!
Mēs nolēmām pieteikties valsts apmaksātā rindā uz mākslīgo apaugļošanu, jo likās, ka tad tiksim izpētīti zem lupas un nebūs vairs šaubu, ka viss ir atklāts un būs risināms (rindā jāgaida vismaz 1.5 gadi). Tikmēr mana daktere mani nosūta uz pēdējo, ko varējusi izdomāt, kas varētu būt pārbaudāms – dns trombofīlijas tests
un voilā, mēs atrodam iemeslu, asinsreces problēmas, gēna mutācija (šis arī esot katram otrajam cilvēkam, tikai neviens jau netaisa šādas analīzes, lai to uzzinātu), tātad beidzot ir risinājums, pie nākamās grūtniecības visus 9 mēnešus jālieto trombo ass un katru dienu jāveic injekcijas vēderā ar asins šķidrinošām zālēm, lai dzemde un auglis ir labi apasiņoti.
Un kā izrādās, pie šādas diagnozes parastā folijskābe nemaz neuzsūcas, bet to dakteri šeit nezin, to zina gūgle, pasūtu iherb metilfolātus, kurus lieto sievietes ar šo dns trombofīliju.
Atkal uz pusgadu bija pazudušas mēnešreizes (pēc otrās tīrīšanas), un atkal pienācis pavasaris, jau trešais pavasaris kopš mēs gaidām. Mēnešreizes ir atgriezušās, ovulācijas testi kliedz, ka viss ar manām olšūnām ir kārtībā, esam atkal gatavi. Daktere vēl izraksta ovulācijas stimulējošas zāles un dienā, kad ir ovulācija vēl injecē zāles, lai olšūna uzsprāgst, viss notiek, bet testā klusums, vai atkal būs jāgaida mēnešiem? Izlasu internetā, ka melatonīns stimulē ovulāciju, ne tikai palīdz labi izgulēties, sāku lietot to un patiesi redzu, ka ovulācijas testa svītras ir daudz spilgtākas kā parasti, melatonīns tiešām strādā! (par uztura bagātinātājiem un zālēm stāstu, jo zinu, ka kādai no jums, iespējams, tas ir vēl nepamēģināts risinājums.)
Ir pienācis jūnijs, ovulācijas testi beigušies, nezinu vai ovulēju vai nē, bet pēc auglīgajām dienām, ko uzrāda aplikācija telefonā, paiet 8 dienas un taisu grūtniecības testu, nekā.
Šoreiz uzsprāgstu, necenzēti vārdi, izpsihojos, kāpēc kaut kādiem dzērājiem un narkomāniem dzimst 10 bērni, bet mēs netiekam pat pie viena, ļaujos dusmām un asarām.
Rīt būs Līgo svētki, gribu riktīgi piedzerties, nu būsim godīgi, dažreiz var un vajag un mans dvēseles stāvoklis ir tāds, ka nu jau ir sasniegta katarse, nu kāpēc ar mums tā notiek?! Bet tomēr kaut kas liek pasniegties pēc testa, ja nu tomēr nedrīkst piedzerties?
Un tā nu es sēžu neticīgi, rokās turot savu testu ar blāvu otro svītriņu, IR! IR, IR, IR!!!
Atkal nesapriecājušies braucam pie savas dakteres, jau trešo reizi, jā, ir sirdspuksti, ir skaists apvalciņš, BET jūs nesapriecājaties, ir divas hematomas tieši virs augļa, ok. Atkal esam turpat. Nesapriecāties, nepriecāties, nesmaidīt. Atkal dārgas zāles, injekcijas un atkal jāgaida, vai hematoma uzsūksies vai atkal man būs jābrauc sevi pakļaut ķermeņa izārdīšanai.
Gaidam 2 nedēļas, es lūdzos kosmosam, lūdzos bērniņam un lūdzos sev, lai viss šoreiz ir labi, bet nemaz nesapriecājos, jo nedrīkst taču! Un ir pienākusi arī mūsu kārta uz mākslīgo apaugļošanu, mēs to neatceļam, jo nezinam kā būs ar šo grūtniecību.
Nākamā vizīte un es beidzot varu priecāties, lekt gaisā, kosmoss mani ir sadzirdējis, hematomas nav, bērniņš ir paaudzies, grūtniecība progresē.
3 gadi gaidās, priekos un zaudējumos, analīžu un zāļu kaudzēs, neskaitāmos kāpumos un kritumos, un mēs sagaidījām!
9 mēneši ar zilumiem uz vēdera un kāju augšstilbiem, jo katru dienu jāinjecē zāles, kuri rezultējās burvīgās dzemdībās un neprātīgā mīlestībā uz mūsu ilgi gaidīto un loloto meitiņu.
Es zinu, ka šīm gaidām iet cauri ļoti daudzas ģimenes (arī manā draugu lokā) un es ar šo dalos, lai jūs nepadotos, jo viss ir iespējams, mēs nebeidzām ticēt un darījām visu, lai ietu pretī savam sapnim par mūsu bērniņu un agri vai vēlu tas ir sasniedzams visiem, kuri to vēlas no visas sirds, es tam ticu, tikai jāturpina rakt!
Ja arī tu vēlies padalīties ar savu pieredzi, lūgums rakstīt: woman@co.tvnet.lv