Vai Tramps bombardēs "ķīmiķi" Asadu arī šogad? (7)

Kas notiek Sīrijā?

Pēdējās dienās Sīrijas konfliktā ir atkal novērojama samērā satraucoša attīstība. Bašara al Asada spēki ir sākuši militāru operāciju Idlibas provinces pierobežā, kur kopš pagājušā gada ar Turcijas, Irānas un Krievijas svētību ir ierīkota demilitarizēta zona. Raidsabiedrība Reuters, atsaucoties uz Idlibā bāzēto nemiernieku sniegto informāciju, ziņo, ka Asada mērķis ir atbrīvot no radikālo un mēreno nemiernieku kontroles stratēģiski svarīgos M4 un M5 lielceļus. Kāpēc tie ir svarīgi? Tāpēc, ka tie savieno ziemeļu lielpilsētu Alepo ar pārējo Sīrijas teritoriju. Tos kontrolējošie nemiernieki ir jau nopelnījusi prāvus naudas žūkšņus, iekasējot maksu par to izmantošanu.

Minētā operācija iekļaujas Asada plašākajā mērķī – atgriezt savā kontrolē visu Sīrijas teritoriju un likvidēt jebkādu pretestību viņa režīmam.

Loģiski, ka minētās teritorijas atbrīvošana šajā kontekstā ir diktatoram ļoti gards kumoss.

Tomēr problēma tāda, ka šī teritorija ir ļoti blīvi apdzīvota un Asada spēki ir spiesti manevrēt urbānajā vidē. Tāpat arī Idlibā ir izveidotas aizsargpozīcijas. Tāpēc pirms plašas sauszemes spēku ofensīvas sākšanas Asads kopā ar saviem krievu sabiedrotajiem ir sācis bombardēšanas kampaņu ar mērķi atvieglināt sauszemes spēku virzību.

Šajā kontekstā starptautiskajai sabiedrībai ir radušās bažas, ka Asada spēki atkal varētu izvēlēties lietot ķīmiskos ieročus kā ātrākās zāles militārajām problēmām. Galu galā, vai ir vienkāršāks veids, kā atbrīvot kādu ēku no pretinieku klātbūtnes, kā liekot ieelpot kādu nāvējošu vielu?

Būtiski, ka vēl 21. maijā ASV valdība izplatīja publisku paziņojumu, kura ietvaros minēja, ka Vašingtona izmeklē Idlibas Veselības direkcijas apsūdzības par hlorīna lietojumu pret džihādistu kaujiniekiem Kabanas ciemata tuvumā 19. maijā. Vienlaikus ASV norādīja: ja Asads turpinās izmantot ķīmiskos ieročus, Vašingtona ar tās sabiedrotajiem nekautrēsies ātri un attiecīgi atbildēt, vēsta The Guardian.

Ņemot vērā, ka gan 2017., gan 2018. gadā ASV uz Bašara al Asada ķīmiskajiem uzbrukumiem atbildēja ar raķešu triecienu izdarīšanu, rodas jautājums – vai varam sagaidīt vēl vienu ķīmisko ieroču drāmu?

Vai ir iespējami jauni raķešu triecieni?

Šajā jautājumā būtu jāatceras, ka īstenībā gan Bašars al Asads, gan arī pret viņu karojošā opozīcija ir periodiski izmantojuši ķīmiskos ieročus praktiski visu Sīrijas pilsoņu kara laiku. Tomēr ASV ir skaļi un aktīvi rīkojusies tikai tad, ja vaininieks ir Asads, un arī tad – tikai īpaši smagos un spilgti redzamos gadījumos (piemēram, ja ir salīdzinoši liels upuru skaits un/vai ir aizdomas, ka ir lietota kāda ļoti spēcīga viela, kura ir strikti aizliegta Ķīmisko ieroču konvencijas ietvaros (piem., zarīna gāze).

Šeit ir trīs piemēri - 1) 2013. gada Gutas uzbrukums (nogalināti aptuveni 1729 ar zarīna gāzi), pēc kura toreizējais Baltā nama saimnieks vēlējās Sīriju bombardēt, taču pēdējā brīdī no šā lēmuma atkāpās, 2) 2017. gada uzbrukums Han Šeihūnā (nogalināti aptuveni 89 un ievainoti 541 ar zarīna gāzi), pēc kura Donalds Tramps raidīja 59 spārnotās raķetes pret Asada spēkiem piederošu lidostu, un 3) 2018. gada uzbrukums Dūmā (ar hloru un, iespējams, arī kādu citu nāvējošāku vielu nogalināti aptuveni 70, bet ievainoti līdz pat 1000), pēc kura Tramps šoreiz jau uzbruka vairākām Asada spēku militārajām instalācijām. (Avoti: The Daily Star, BBC, Idlibas Veselības direkcijas un «Balto ķiveru» kopīgais ziņojums par uzbrukumu Han Šeihūnā.)

Pašreizējā situācijā, kad īsti nav informācijas nedz par iespējamo upuru skaitu, nedz arī kādi uzskatāmi materiāli par to, vai tāds notikums patiešām noticis (piemēram, fotogrāfijas vai videomateriāli), un Asada darbībām nav pievērsta pastiprināta mediju uzmanība, nepastāv spiediens, kurš motivētu ASV lieki riskēt ar Sīrijas konflikta eskalāciju.

Protams, šā argumenta pretinieki teiks, ka ASV jau ir pasaules policists un stingri iestājas par starptautisko normu ievērošanu, tomēr, ja mēs aplūkojam Vašingtonas ārpolitiku gan Trampa, gan vēl Obamas laikā,

mēs skaidri varam redzēt, ka Baltais nams ir zaudējis savu apetīti militāri iejaukties pasaules problēmās.

Trampa lēmumi par raķešu uzlidojumu veikšanu 2017. un 2018. gadā vairāk bija izskaidrojami ar iespēju parādīt viņa balsotājiem, ka viņš nav viņa priekšgājējs un nepieciešamības gadījumā arī ir gatavs «sasmērēties». Savukārt pašreizējā gatavība palielināt militāro klātbūtni Persijas jūras līcī ir vairāk saistīta ar vēlmi atturēt Irānu no iespējamiem uzbrukumiem Vašingtonai un tās sabiedrotajiem. 

Tramps nevienā brīdī nav uzsvēris nepieciešamību iesaistīties ASV iesaistīties jaunās militārās operācijās – gluži pretēji, viņš ir centies amerikāņu karavīrus atgriezt mājās gan no Sīrijas, gan arī no Afganistānas. Turklāt jāatceras arī to, ka Irānas draudu atvairīšanai Trampa padomdevēji viņam lūdza nosūtīt līdz pat 20 000 karavīriem. Tā vietā Tramps ir nosūtījis kuģu grupu, bumbvedējus, «Patriot» raķetes un tikai 1500 vīru. Turklāt 600 no tiem tikai tiks pagarināts jau esošais dienesta laiks reģionā. Atlikušie 900 tiks nosūtīti uz Tuvajiem Austrumiem no kazarmām un citurienes, vēsta The New York Times.

Tādējādi, ja Asads patiešām neizdarīs ko ļoti lielu un skaļu, kas uz ASV varētu izdarīt lielu spiedienu, raķešu triecieni, visticamāk, nesekos nedz pašlaik, nedz arī Idlibas ofensīvā turpmāk. Turklāt šeit būtu jāņem vērā arī notiekošais starp trīs valstīm – Krieviju, Turciju un Irānu, kuras ir uz saviem pleciem uzņēmušās centienus beidzot panākt šajā valstī mieru. To darbībām būs liela loma Idlibas jautājuma atrisināšanā.

Vai ir iespējami jauni raķešu triecieni? Turcijas loma

Lai saprastu, kāpēc šo trīs valstu darbības būs ļoti nozīmīgas, ir jāsaprot to pozīcijas Idlibas atbrīvošanas jautājumā.

• Irāna: Teherānā bāzētais režīms vēlas palīdzēt Asadam atkarot visu Sīrijas teritoriju un palielināt savu klātbūtni šajā valstī pēc kara.
• Krievija: Maskava vēlas, lai Asads atkaro visu Sīrijas teritoriju, taču tās galvenās intereses ir saistītas ar savas jūras spēku bāzes saglabāšanu. Neskatoties uz to, Krievija būtu arī ieinteresēta nopelnīt no Sīrijas atjaunošanas.
• Turcija: par spīti tam, ka Turcija bija Asada sākotnējā pretiniece, tā ir aktīvi iesaistīta Sīrijas konflikta noregulēšanā un cenšas veidot dialogu ar Asada valdību. Tomēr tā ir noraizējusies, ka operācija Idlibā varētu pārpludināt tās teritoriju ar bēgļu jūrām, kurās iefiltrētos arī radikālie kaujinieki.

Tādējādi Turcija bija viena no galvenajām valstīm, kura pagājšgad iestājās par Idlibas demilitarizētās zonas izveidi kopā ar Krieviju un apsolīja strādāt pie tā, lai to pamestu džihādistu kaujinieki, kā arī no tās tiktu atvilkta abām pusēm piederošā artilērija, kā arī bruņu tehnika. Tika arī solīts nodrošināt brīvu kustību pa M4 un M5 lielceļiem. Tomēr šajā kontekstā Turciju ir piemeklējusi kāda neveiksme. Neskatoties uz to, ka tai ir saites ar atsevišķiem Idlibā bāzētajiem bruņotajiem grupējumiem, Ankara tā arī nav spējusi tos piespiest izpildīt pie sarunu galda nolemto, savā rakstā vēsta ASV bāzētās domnīcas The Washington Institute pētnieks Fabriss Balanšs.

Šādā situācijā Turcija ir zaudējusi taktiskus iemeslus, kāpēc asi pretoties Asada ofensīvai, jo tās prioritāte tomēr ir cīņa pret kurdu spēkiem valsts ziemeļos un tai ir vajadzīga sadarbība gan ar Irānu, gan ar Krieviju, lai šīs abas valstis nestātos tai ceļā, norāda Balanšs. Papildus tam Turcija tāpat vēlas saglabāt savu ietekmi pēckara Sīrijā, un tas būtu iespējams tikai tandēmā ar abām valstīm, kuras Asada ofensīvu atbalstītu.

Kā tas viss attiecas uz ķīmisko ieroču jautājumu? Kaut arī Turcija šai ofensīvai ir bijusi spiesta dot zaļo gaismu, ir skaidri redzams, ka valsts vēl arvien stingri pretojas plašiem postījumiem. Par to liecina Turcijas amatpersonu izteikumi publiskā telpā. Piemēram, 12. maijā Turcijas Aizsardzības ministrs Hulusi Akars aicināja Sīrijas režīmu pārtraukt Idlibas ofensīvu un atgriezties pie norunas par demilitarizētās zonas izveidi, vēsta The New Arab.

Tādējādi Asads varētu izjust spiedienu no Turcijas un arī saviem sabiedrotajiem Irānas un Krievijas šādus ieročus nelietot.

Sīrijas diktators un viņa draugi tomēr vēlas ar Turciju saglabāt koleģiālas attiecības, jo viņi visi saprot, ka bez Ankaras Sīrijas konfliktu neatrisināt šā vai tā. Ja kāds tās ietekmi apšauba, atliek paskatīties gan uz Turcijas karavīriem, gan tās atbalstītajiem bruņotajiem nemierniekiem valsts ziemeļos.

Vai melna ir tikai viena puse?

Tomēr viss iepriekš minētais neizslēdz scenāriju, ka ķīmisko ieroču uzbrukumu varētu veikt nemiernieki un pēc tam atbildību par to uzgrūst Asada valdībai, kas izraisītu ASV pretreakciju. Šis ir naratīvs, kuru ir paudusi Krievija. Lai gan šādu scenāriju pilnībā izslēgt nevar, tomēr šāda iespēja nav pārlieku liela. Apvienoto Nāciju Organizācija 2018. gada 15. janvārī publicēja Starptautiskās neatkarīgās izmeklēšanas komisijas Sīrijas Arābu Republikā ziņojumu, kurā tika izmeklēti 34 ķīmisko ieroču lietošanas gadījumi.

Tā ietvaros bija teikts, ka katra no kara pusēm nav pilnībā balta, taču Asada spēki tomēr ir atbildīgi par lielāko daļu ķīmisko uzbrukumu.

Lai kā situācija attīstītos, secinājums paliek viens – Sīrijas pilsoņu karš vēl arvien nav beidzies un katra jauna diena var izraisīt jaunu drāmu. Ķīmiskie ieroči ir tikai viena no tām un iekļaujas plašākā sadursmju katlā, kuru sekas valsts iedzīvotāji izjūt katru dienu. Ir skaidrs tas, ka brīdī, kad karš Sīrijā beidzot beigsies, valsts vairs nebūs nekad tāda pati kā pirms tam. Sāksies rētu laizīšanas process, kurš ilgs paaudzes. Atliek vien cerēt, ka šādas traģēdijas vairs nepiedzīvosim nekad.