Operācija "Morning Light" - meklējot avarējušā padomju pavadoņa radioaktīvās atlūzas

Pirmie spiegošanu no kosmosa sāka īstenot amerikāņi, 1961. gadā palaižot orbītā SAMOS sērijas pavadoņus. Padomju Savienība, protams, nevarēja un negribēja atpalikt.

1967. gadā Padomju Savienība bija izstrādājusi savu spiegošanas pavadoni RORSAT - ar radaru aprīkotu okeāna izlūkošanas satelītu. Tā brīža aukstā kara apstākļos tieši spiegošana virs okeāniem bija vitāli svarīga abu valstu militārajiem izlūkdienestiem, jo PSRS nopietni strādāja pie savas kara flotes attīstības.

RORSAT bija aprīkots ar kodoldzinēju, ko darbināja urāna-235 izotops. Tā kā izlūkošanā bija svarīgas vissīkākās detaļas, šis mākslīgais pavadonis atradās ļoti zemā orbītā - maksimāli tuvu Zemei. Saskaņā ar padomju militāro inženieru ieceri misijas beigās tam bija jāpāriet augstākā orbītā un jāizsviež kosmosā radioaktīvās degvielas serdene, kura tad paliktu kosmosā uz visiem laikiem. 

Amerikāņu mākslinieka fantāzijas radīts Kosmos 954 shematisks zīmējums, kurš neatbilda pavadoņa patiesajai uzbūvei.

Jaunais pavadoņa tips izrādījās efektīvs un godam pildīja savus militāros uzdevumus. Līdz 1977. gada septembrim, kad orbītā nonāca RORSAT pavadonis Kosmos 954.

1978. gada janvārī kļuva skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā - Kosmos 954 pārtrauca klausīt komandām no Zemes un, atstājis savu zemo orbītu, tuvojās atmosfērai. Neieslēdzās arī avārijas sistēma, kurai bija paredzēts izsviest kosmosā radioaktīvo degvielu. Zemei tuvojās aptuveni 45 kilogrami bagātināta urāna - letāla radioaktīvā izotopa.

Kosmos 954 dīvainā uzvedība nebija gājusi secen ASV izlūkdienestiem - viņiem bija, par ko uztraukties, jo pavadoņa krišanas trajektorija šķērsoja teju visus Ziemeļamerikas kontinenta ziemeļu reģionus. Padomju puse, kā jau ierasts, noliedza kodolpiesārņojuma iespējamību, apgalvojot, ka Kosmos 954 pilnībā sadegs jau Zemes atmosfēras augšējos slāņos. Tomēr fakts, ka radioaktīvais urāns bija sadalīts nelielās hokeja ripas formas un izmēra porcijās un "iepakots" oglekļa apvalkā, lika domāt par citu scenāriju.

Primārie aprēķini liecināja, ka pavadonis savā kritiena trajektorijā divas reizes šķērsos ASV teritoriju no Taksonas līdz Čikāgai. Taču tas turpināja uzvesties neprognozējami un savā pēdējā lidojumā šķērsoja Kanādas ziemeļrietumus, sadaloties atmosfērā un noberot pār zemi radioaktīvas atlūzas aptuveni 3 miljonus hektāru plašā teritorijā. Tas bija starta šāviens operācijai "Morning Light" - ekspedīcijai ar mērķi atrast un savākt pēc iespējas vairāk atlūzu.

Uzdevums bija teju neizpildāms - visu šo jau tā grūti pieejamo teritoriju janvārī klāja bieza sniega sega un temperatūra pieturējās ap -40 grādiem. Jutīgo mērinstrumentu baterijas ekspedīcijas dalībniekiem nācās nest savā azotē, jo aukstumā tās izlādējās pāris minūšu laikā.

Kuriozā kārtā pirmās atlūzas līdzās savai nometnei atrada kāda studentu etnogrāfu ekspedīcija, kura, protams, nebija informēta par katastrofu. Tomēr pēc tikšanās ar glābējiem un dezaktivizācijas procesa noskaidrojās, ka jauno entuziastu dzīvībai briesmas nedraud. Viņi pat tika pie jauniem briežādas zābakiem, ko laipni sarūpēja ASV valdība.

Kopumā operācijas "Morning Light" gaitā glābējiem izdevās savākt 12 lielus un neskaitāmus mazākus Kosmos 954 fragmentus. Liela daļa atlūzu bija nokritušas uz Lielā Vergezera ledus un iekusušas tajā. Līdz ar pavasara atkusni tās nonāca ezera dzīlēs. Tomēr reģionā veiktie radiācijas mērījumi nekur reģionā nekonstatēja letālu piesārņojumu.

Ja abstrahējamies no draudiem cilvēkam un apkārtējai videi, šis incidents bija ļoti noderīgs ASV militārajiem inženieriem - atrastās atlūzas ļāva izdarīt daudzus svarīgus secinājumus par PSRS sasniegumiem kosmisko tehnoloģiju un kodolenerģijas jomā. Viens no svarīgākajiem atklājumiem bija padomju inženieru lietotā tehnoloģija, kas kodolreaktora dzesēšanai izmantoja litiju.

Tomēr pats svarīgākais tika sasniegts starptautisko tiesību jomā. Saskaņā ar 1972. gada Konvenciju par atbildību par kosmosa objekta izraisītiem postījumiem, Kanāda pieprasīja no Padomju Savienības kompensāciju sešu miljonu Kanādas dolāru apmērā. Kaut arī PSRS samaksāja tikai pusi no šīs summas, tika radīts precedents tam, ka valstis ir atbildīgas par saviem kosmiskajiem objektiem un to nodarītajiem postījumiem.