Kā Daugavpils un Rēzeknes pašvaldības veicina Krievijas intereses Latvijā? (15)

Apskatā tiek runāts par Krievijas interesēm ar šīm pašvaldībām sadarboties ekonomiskajā, kultūras un humanitārajā dimensijā. Īpaša uzmanība tiek pievērsta «tautiešu politikas» aspektiem. Nezinātājam - «tautiešu politika» ir Krievijas mēģinājums veicināt Kremlim izdevīgu pasaules izpratni valstīs, kurās ir ievērojams krievvalodīgo iedzīvotāju skaits. Tās ietvaros tiek strādāts ar krievu tautiešu pārstāvniecībām un notiek centieni šo valstu iekšienēs atstāt kādu Maskavas nospiedumu. Bieži tas tiek darīts ar centieniem mazināt identificēšanos ar to valsti, kurā krieviski runājošie dzīvo. Pati Krievija šo politiku gan traktē kā «Krievijas pilsoņu dzīvības un cieņas aizsardzību neatkarīgi no atrašanās vietas».

Apskatā ir norādīts, ka Krievijas starptautiskā kultūras un humanitārā sadarbība ir noteikta dokumentā «Krievijas Federācijas politikas galvenie virzieni starptautiskās kultūras un humanitārās sadarbības sfērā». Tajā ir teikts, ka Krievijas kultūras klātbūtnei ārvalstīs ir jāveicina tas, lai Maskava ieņemtu tās vēsturei, ģeopolitiskajam stāvoklim, kopējam spēkam un resursiem atbilstošu vietu pasaulē.

Respektīvi, sadarbība arī šādās šķietami miermīlīgās sfērās ir saistīta ar Kremļa ietekmes varas pozīciju stiprināšanu un būtu jāskata arī no Krievijas īstenoto drošības apdraudējumu prizmas.

Savukārt par jau minēto «tautiešu politiku» runājot, tās īstenošanā Daugavpils un Rēzeknes pašvaldībās ir iesaistītas Sanktpēterburgas un Maskavas pārvaldes. Turklāt tās cenšoties Krievijas ārpolitikas mērķus izvērst arī citās Latvijas pašvaldībās.

Problēma esot tāda, ka Daugavpils un Rēzeknes pašvaldības uz šīm Krievijas aktivitātēm kultūras, humanitārajā, «tautiešu politikas» un citās jomās skatās kā uz nepolitizētām. Tomēr Krievijas skatījums esot pretējs. Kremlis šos pasākumus uztverot kā daļu no valsts kopējās ārpolitikas un nacionālo interešu virzīšanas. Turklāt pašvaldības atbalstot Krievijas ārpolitikas intereses, īstenojot arī individuālās aktivitātes. Piemēram, tiekot dota priekšroka Krievijas kultūras pārstāvju dalībai pašvaldību organizētajos pasākumos.

Pievēršoties konkrētākiem piemēriem, apskatā ir teikts, ka katru gadu 9. maijā Daugavpilī tiek rīkots svinīgs svētku gājiens, ziedu nolikšana pie «mūžīgās uguns», koncerti, kā arī kopš 2016. gada pilsētā tiek rīkota Krievijā aizsāktā akcija «Nemirstīgais pulks».

Minētajos pasākumos piedalās Krievijas ģenerālkonsulāta pārstāvji un Daugavpils domes pārstāvji.

Vēl viens pasākums esot Dinaburgas cietokšņa kaujas rekonstrukcija, kurā katru gadu tiek attēlota cīņa starp Napoleona un Krievijas impērijas armijām. Minētie pasākumi sabiedrībai atgādinot Krievijas vēstures izpratni un interpretāciju par sevi kā par fašisma (nacisma) un «ļaunuma» apkarotāju.

Par Rēzeknes pašvaldību runājot, pētījuma autori ir identificējuši tendenci, ka uz pilsētas svētkiem vai citiem svētkiem uzaicina lielākoties krievu māksliniekus.

Piemēram, 2018. gada maijā un jūnijā esot norisinājušās krievu kultūras dienas, kuru pasākumos esot arī piedalījies Krievijas ģenerālkonsuls Daugavpilī Andrejs Vladimirovs. To ietvaros esot bijis organizēts gan koncerts ar Krievijas mākslinieku, piemēram, Novgorodas deju ansambļa «LiK» dalību, gan Krievu kino diena bērniem, kuras kino seansus ievadīja Krievijas kinematogrāfistu Savienības Jaunatnes centra priekšsēdētāja vietniece Aļona Šicova. Tāpat arī Krievu kultūras dienu ietvaros norisinājās krievu valodas diktāts ar tēmu «Krievu valoda. Atzīšanās mīlestībā». Tāpat pētījumā tiek pieminētas arī Masļeņicas svētku svinības, kurās notiek mākslinieku uzstāšanās, spēles, dažādu tautu ēdienu degustācijas un konkursi. Tajās piedalījušies arī pārstāvji no Krievijas. Visbeidzot, pētījuma autori norāda arī uz tādiem Rēzeknē rīkotiem kultūras pasākumiem, kā starptautiskais teātru festivāls «Soli pa solim», starptautisks īsfilmu festivāls «Open place», starptautiskais folkloras festivāls «Baltica» un citiem.

Apskatā ir norādīts vēl kāds interesants fakts. Sadarbība ar Krieviju gūst lielāku atbalstu tur, kur krievvalodīgo iedzīvotāju (un līdz ar to viņu ievēlēto pārstāvju pilsētu domēs) īpatsvars ir lielāks. Turklāt abas šīs pašvaldības ir ļoti ieinteresētas sadarboties ar Krieviju arī ekonomiski un gūt no šīs sadarbības arī kādu naudisku labumu.

Visas šīs situācijas kontekstā arī rodoties jautājums par Latvijas ārējo attiecību konsekvenci.

Krievijas iniciatīvas un Rēzeknes, kā arī Daugavpils nekritiskā attieksme notiek laikā, kad Baltijas valstis un arī vairums Rietumvalstu ierobežo savu praktisko sadarbību ar Krieviju.

Tomēr tajā pašā laikā analītiskā apskata autori nedomā, ka Rēzeknes un Daugavpils pašvaldībām vajadzētu pārtraukt sadarbību ar Krieviju pilnībā. Šai sadarbībai drīzāk vajadzētu būt daudzpusīgākai (ar alternatīvām) un samērīgākai. Pagaidām šīs pašvaldības uz Krievijas vektoru paļaujas par daudz un īstenotie sadarbības formāti ir atšķirīga apjoma (Krievijas labā). Turklāt tie arī bieži nav caurskatāmi.

Tiek pausts viedoklis, ka šāda situācija varētu būt izveidojusies tāpēc, ka Latgales reģiona lielāko pilsētu pašvaldības neesot vispār vai pietiekami informētas par faktu, ka tās darbojas saskaņā ar Krievijas ārpolitikas pamatlīnijām. Tāpat esot arī iespējams, ka Daugavpils un Rēzeknes pašvaldības skatās uz starpvalstu attiecību jautājumiem neitrāli. Galu galā ārpolitika nav to primārā atbildības sfēra, un to tiešais uzdevums nav analizēt ārvalstu iekšējo un ārējo politiku. Tiek turpmāk rekomendēts precīzāk ņemt vērā Latvijas ārpolitisko nostāju.

Pilnais analītiskā apskata teksts ir pieejams šeit.