Pasaules arhitektūras vēriens, tehnoloģisks izrāviens, kosmiskas inovācijas, “Lāčplēša” alus, uz vietas kūpinātas vistas, šašliks, neiespējami garda soļanka, smalkmaizītes, kas “mutē kūst”. Vai tu esi kādreiz piestājis “Sēnītē”?  Jā, tajā pašā vidi degradējošajā objektā Vidzemes šosejas malā, uz kuru padomju laikos cilvēki devās gastronomiskā svētceļojumā.

Pirms dažiem gadiem, gaidot kolēģi, es kavējos pie izcilās arhitektūras drupām.

Īpaši šausmīgs šķita zem šosejas izbūvētais tunelis, kas ved “Sēnītes” virzienā. Kad no tā izkļuvu, nospiedošā sajūta nepārgāja. Ar finieri aiznagloti logi, apsūnojis jumts, grafiti, sasistas pudeles, netīrība. Papildus vēl deviņdesmito gadu brutālās pārbūves sekas. Apkārt dārdēja šoseja, un tā vietā, lai aplūkotu padomju laiku šedevru, pie sevis bubināju lūgšanu, lai kolēģis brauc taču ātrāk.

Šībrīža vietas reklāmas sauklis varētu vēstīt: “Tu vēl nezini, kas ir depresija? Piestāj “Sēnītē”!” Un tā jau 20 gadus.

Bez zāles pīpēšanas ir pagrūti iedarbināt fantāziju un baisajā vietiņā saskatīt arhitektūras šedevru. Oho! Nīmeijers! Uzskrienu ārpus kompleksa izvirzītam betona pīķim. Jā, vertikālā smaile tapusi, iedvesmojoties no slavenā brazīliešu arhitekta Oskara Nīmeijera, un bija iecerēta kā restorāna reklāmas elements. Arī  izvirzījumi kādreiz baltās terases sienas reljefā nav iestrādāti tāpat vien - tas ir mūsu izcilā mākslinieka Kurta Fridrihsona darbs “Simfonija”.

FOTO: Latvijas Arhitektūras muzejs, Jānis Škapars/TVNET

Apsūnojušais un šķietami sagumušais apļveida dzelzsbetona kupols, kas balstās uz trim šaurām kājām, bija arhitektonisks un tehnoloģisks izrāviens. Patiesībā - ir aizvien. “Sēnīte” ir unikāls modernisma arhitektūras paraugs, kas apliecina talanta un aizrautības spēku, rādot, ka neprātīgas idejas iespējams realizēt dzīvē. Jautājums, vai mēs to gribam saskatīt, vai arī ne.

Tomēr, gadiem braucot garām "Sēnītei"un vērojot tās šausmas, daudz nevar pārmest arī tiem, kas saka, ka “divreiz vienā upē neiekāpt” un ka “Sēnīte” apburoša ir tikai pensionāru atmiņās.

Aizsargājama kultūras pieminekļa statusu Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija “Sēnītei” piešķīra tikai pirms trim gadiem. Un ar to ir saistīti divi ievērības cienīgi fakti. Viens: iniciatori tam bija tieši jaunās paaudzes arhitekti, kas novērtēja padomju laikā tapušā objekta arhitektonisko vērtību. Otrs: šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad augstais statuss ēkām tika piešķirts pret īpašnieku gribu. Iemesls: lēmums ierobežo viņu rīcības brīvību.

Pārdrošais projekts

“Sēnīte” dzima laikā, kad pasaule bija jauna, pārgalvīgu ideju pilna, un, jā, padomju nomenklatūra dažām deva zaļo gaismu. 20.gadsimta 60. gados tolaik tikai 27 gadus vecais arhitekts Linards Skuja, iedvesmojies no pasaulē slaveniem arhitektiem, sāka darbu pie Latvijā pirmās sfēriskās dzelzsbetona čaulas konstrukcijas projekta. Pie "Sēnītes" projekta Skuja strādāja piecus gadus, un es nezinu, ko 84 gadus vecais arhitekts jūt, redzot, kas notiek ar viņa spilgtāko mūža darbu.

FOTO: Latvijas Arhitektūras muzejs

Starp citu, tolaik vārdi “čaulas konstrukcija” inteliģencei nebija nekāda Morzes ābece. Prese “Sēnītes” būvniecību plaši atspoguļoja.

Čaulu konstrukciju aizsācējs bija meksikāņu arhitekts Fēlikss Kandela, kurš efektīgās arhitektoniskās formas dzīvē realizēja 20.gadsimta 50.gados. Īpaši ar tām aizrāvās inženieris Andris Bite, kurš tās iemiesoja arī citos projektos, piemēram, Dzintaru koncertzālē un Rīgas autoostas nojumēs, kuru vairs nav. Dīvainā dzelzsbetona konstrukcija ar trim balstiem tapa, tieši pateicoties viņam. Kupola rādiuss - 20 metri,  betona čaula  5 –10 centimetrus bieza. Starp citu, tā tika atlieta uz vietas, bez veidnēm. “Sēnītes” projekts bija liela uzdrīkstēšanās, eksperiments, kura sekas nevarēja paredzēt. Ēku ekspluatācijā nodeva 1967. gadā, bet būvdarbi turpinājās vēl trīs gadus.  

FOTO: Latvijas Arhitektūras muzejs

Daudzi domā, ka nosaukuma “Sēnīte” rašanās saistīta ar restorāna kupola apļveida formu, bet patiesībā nāk no senākas socreālisma būves - lapenes sēnes formā, kurai blakus atradās bufete. 

FOTO: Arhitekta Jāņa Lejnieka privātais arhīvs

Kad kompleksu pabeidza, tas pārsteidza visus! “Sēnīte” izraisīja furoru! Arhitekte Lia Asta Knāķe izteicās: "Tas bija pilnībā neordinārs projekts uz tā laika drausmīgo kastīšu arhitektūras fona, tehniski ārkārtīgi grūti izpildāms, īpaši runājot par hidroizolāciju. Profesionāļu vide bija pārsteigta - neviens līdz tam nebija projektējis kaut ko tik drosmīgu, kolēģi bariņiem brauca skatīties jauno ēku."

"Ikonisks modernisma arhitektūras paraugs Latvijā, kādu nav daudz saglabājušies," par “Sēnīti” Latvijas televīzijas raidījumam “4 studija” nesen sacīja arhitekte Zaiga Gaile.

“Sēnītes” pasūtītājs bija tolaik varena un ietekmīga struktūra - Patērētāju biedrību savienība. Pārmaiņu laikos kādreizējais spožums nonāca Ata Sausnīša un Ivara Strautiņa rokās, kas par ēkām daudz nelikās zinis. Tā nu “Sēnīte” savu “laimes lāci” gaidīja ilgi - vēsturiskā vieta pamesta stāv jau 20 gadus. 

Vai ir cerība, ka "Sēnīti" atjaunos?

Kad 2017. gadā konditorejas uzņēmums “Liepkalni” paziņoja par vēlmi atjaunot “Sēnīti”, dibinot publisku akciju sabiedrību un piedāvājot ikvienam iespēju piedalīties kompleksa iegādē, šķita, ka “ledus ir izkustējies”. Pavisam nesen tika izsludināts metu konkurss, kurā uzvarēja Jāņa Ruciņa ideja. Tomēr drīz vien viss iestrēga - "Latvijas Valsts ceļi" iebilda pret ieceri iepretim centrālajai ejai izveidot autostāvvietu, kas varētu radīt “melno punktu” uz šosejas, respektīvi, šajā vietā satiktos dažādi braukšanas ātrumi, un tas ir bīstami. Tomēr nav jau tā, ka “Sēnītes” tuvumā nevarētu atrast citu vietu stāvlaukumam. Pagaidām gan oficiāli no idejas attīstīt vēsturisko ideju “Liepkalni” nav atteikušies.

Galvenais klupšanas akmens - investīcijas. Mazākais, ko vajag, - četri miljoni eiro.

Tā nu leģendārā restorāna atjaunošana ir iestrēgusi, un nekas neliecina, ka tiks turpināta. “Sēnītes” kompleksu īpašnieki mēģina pārdot par 580 000 eiro. Inčukalna novada domes izpilddirektors Oskars Kalniņš uzskata, ka summa ir pārspīlēta.

Ja cipars būtu tuvāks realitātei, iespējams, atrastos ieinteresēti cilvēki, jo vieta ir stratēģiski izdevīga un zemes pietiekami daudz, lai realizētu interesantas idejas, uzskata pašvaldībā.

Objekts aizņem 3310,8 kvadrātmetrus, bet zemesgabala platība ir 32 100 kvadrātmetri. Pēc viņa domām, Siguldas (10 km) un Rīgas tuvums (40 km) šo vietu padara pievilcīgu viesnīcas izbūvei.

Pašvaldībai objekts ir kā dadzis acī. “Mēs, kā pašvaldība, esam sarūgtināti, ka ilgus gadus teritorijā ir šāda pamesta vieta, bet tas ir privāts īpašums, un vienīgais, ko varam, ir piešķirt jaunajam uzņēmējam nekustamā īpašuma atlaidi,” saka Kalniņš uzsverot, ka no pašreizējo īpašnieku puses iniciatīva atjaunot objektu nav bijusi.

“Tie kungi neizrādīja nekādu interesi, bet bez idejas un ieguldījuma taču nekas nenotiek.”

Pašvaldības izpilddirektors pamestā restorāna iekštelpas nav redzējis, bet ārpusi vērtē kā izturīgu. “Betona konstrukcijas ir spēcīgas, uzbūvēts pamatīgi - tām nekas nevar notikt.” Viņš saka: “Ar katru gadu būvniecības izmaksas pieaug, un, jo ilgāk objekts stāv, jo dārgāka atjaunošana.” Kalniņš domā, ka blakus esošais atpūtas komplekss “Rāmkalni” biznesu negatīvi neiespaidos, jo “mūsdienās uzņēmēji prot atrast savu nišu”. 

Kā "dzīvi svinēja" "Sēnītē"?

Kādreiz te dzīve sita augstu vilni! Īsāk sakot, 70. gadiem šī vieta bija kosmoss! “Sēnīte” bija augstās tehnoloģijas paraugs. Tās apdarē tika izmantots mūsu pašu ķīmiķu izstrādāts hidroizolācijas risinājums, grīdas tika apsildītas ar siltu ūdeni, logi bija plastikāta.  Laikmetīgs interjers, speciāli mākslinieku darināti keramikas trauki un svečturi, dekoratīvi metālkalumi, oriģināli gaismas ķermeņi.

FOTO: Latvijas Arhitektūras muzejs

130 darbinieki un vairāk nekā simts viesu, ko varēja uzņemt telpās. “Sēnītē” pulcējās sabiedrības krējums - turp veda draudzīgo valstu delegācijas, ārzemju tūristus.

Zinātāji saka, ka “Sēnītē” viesojies franču aktieris Luijs de Finess. Turpat esot filmēta epizode no padomju laiku komēdijas “Briljanta roka”.

Krogā “dzīvi svinēja” PSKP nomenklatūra un čekisti vervēja aģentus.

Lai pasēdētu “Sēnītē”,  parastie viesi burtiski “sitās nost”. Lai gan rindas bija vienmēr, garāmbraucēji vienmēr piestāja, lai nobaudītu izslavēto kulināriju.

“Smaržoja visa apkārtne,” atceras Mirdza Gailīte. Kad viņa kopā ar dzīvesbiedru un bērniem devās no Rīgas uz dzimto Līgatni, pietura “Sēnītē" bija obligāta. “Neko sastāvējušos tur nebija iespējams nopirkt, jo viss bija svaigs, silts, tikko cepts.” “Lāčplēša” alus, kūpinātas vistas, šašliks, neiespējami garda soļanka, smalkmaizītes, kas “mutē kūst”. Tā “Sēnīti” atceras tās laikabiedri.

“Gravitācijas caurums, kuram nevarēja pabraukt garām,” ceļmalas krodziņu atceras Māris, kurš 80. gados bija padsmitnieks.

Kad viņš kopā ar vecākiem no Iecavas devās pie radiem uz Valmieru, obligāta brauciena sastāvdaļa bija “Sēnītes” apmeklējums. “Tur bija visādi kulinārijas šedevri - cepumi, kūciņas. Pirkām Tarhūnu. Otra kulta vieta bija “Klidziņa” uz Daugavpils šosejas. Rīdzinieki bija izlutināti, bet mums, lauciniekiem, nebija tādu kafejnīcu, tāpēc katrs apmeklējums bija piedzīvojums.”

Kas bija pie stūres, ierāva "simtiņu"

“Kad bija nopietnāki baļļuki, aicināja mūs,” atceras mūziķis Jānis Bārtulis, kurš tolaik strādāja Rīgas koncertu apvienībā. “Mēs bijām vieni no retajiem, kas varēja nospēlēt tradicionālu latviešu balli, pārzinājām latviešu kāzu tradīcijas.” Jānis spēlēja ģitāru un dziedāja.

Viņš atceras, ka “Sēnīte” no citiem slaveniem krogiem atšķīrās ar latviskumu. Latvisks bija interjers, publika un mūzika.

“Baložu krodziņā, Berģos un “Sēnītē”,” viņš nosauc vietas, kur skanēja latviešu dziesmas. “Spēlējām "Staburadzi", "Gaujas laivinieku", Rozenštrauha dziesmas, kas nebūt nebija aizliegtas.”

Par izslavēto bufeti viņš saka “Nekas sevišķs jau nebija - stāvu zemāk pagrabā aliņš bija smeķīgs.” Tieši alus pagrabs esot darbojies visilgāk, kad “Sēnīti” jau “klapēja ciet”. Ģeogrāfiski līdzīga vieta bija “Klidziņa” uz Daugavpils šosejas.

Latviešu publika esot atšķīrusies ar to, ka “turējās likuma rāmjos” atšķirībā no plašās padomju valsts saimes publikas, kas svinēja “uz visu banku”.

Dzēra gan tolaik vairāk nekā tagad. Arī tie, kas bija pie stūres, simtiņu atļāvās izdzert. 

“Es biju “jauns gurķis” un arhitektūrai uzmanību nepievērsu. Man tas bija vienkārši normāls krogs,” stāsta Jānis Bārtulis. 

“Jā, kā jau visur, oficianti šmaucās,” viņš smejas. Piemēram, klients pasūtīja pilnu zupas porciju, bet oficiants izsita čeku par pusporciju un zupu atšķaidīja ar ūdeni.

“Tur iecienīts bija “Allažu ķimelis” - tas man palicis atmiņā. Toreiz sāka jaukt kokteiļus - šampanieti ar moku; dāmām patika “Vana Tallinn”.”

FOTO: Latvijas Arhitektūras muzejs

Jānis Bārtulis joprojām muzicē krogos, tāpēc var salīdzināt bijušos un šos laikus.

“Mūsdienās ir komfortablāk, bet tajos laikos bija sirsnīgāk. Kad kādreiz pienāca, teica paldies un iespieda rokās šņabīti, tas bija no sirds, ar patiesu mīļumu, bet tagad uzreiz selfijs jātaisa.”

Jānis saka, ka toreiz cilvēki nebija turīgi - uz jubileju atnesa līdzi savus dzērienus un oficiantam iedeva kukuli, lai piever acis. 

Pēc viņa domām, “divreiz vienā upē neiekāpt” - mūsdienu tempam un prasībām vieta ir ģeogrāfiski neizdevīga, lai tajā ierīkotu restorānu. “Ja tur nav Mišelins ar autorvirtuvi, kāpēc lai es speciāli brauktu?  Lejā ir “Rāmkalni” ar labu virtuvi, atrakciju kalnu un garām tekošo Gauju.”

Bārtulis saka, ka jāliek lietā fantāzija un jādomā kaut kas saistošāks. “Varbūt tur varētu būt alus muzejs vai pat kāzu muzejs ar iespēju iemalkot kafiju, bet ne restorāns, kāds bija tajos laikos.”