“Ghetto Games” plakātu skandāls: par neērtiem tematiem jārunā!
"Komforta zona"

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Jaunākajā raidījuma “Komforta zona” izlaidumā runājām par mākslas un vārda brīvības robežām saistībā ar kultūras un sporta kustības “Ghetto Games” plakātu skandālu. Mēneša sākumā Grīziņkalnā izvietotie plakāti izraisīja plašu rezonansi sabiedrībā. Kamēr vieni tajos nesaskatīja neko sliktu, citi ieraudzīja sievietes pazemošanu un dzimumu stereotipu veicināšanu. Pēc centra “Marta” aicinājuma “Ghetto Games” organizētāji plakātus izlēma noņemt.

Par šiem un citiem saistītiem tematiem diksutējām ar resursu centra sievietēm “MARTA” jaunatnes projektu koordinatori Madaru Kanastu, Latvijas Reklāmas asociācijas priekšsēdētāju Baibu Liepiņu un telnieku Kristapu Gulbi.

Pilns raidījuma ieraksts pieejams šeit:

Mākslinieka tiesības un pienākumi

Runājot par telpas nozīmi, kurā atrodas mākslas darbi, LRA priekšsēdētāja Baiba Liepiņa vērsa uzmanību uz to, ka turnīram “Ghetto Games” ir ielu kultūras konteksts, kur vēstījums bieži vien var būt provokatīvs. Pēc viņas domām, ielu mākslā konteksts vienmēr ir svarīgs, jo šī māksla atrodas vidē.

Savukārt resursu centra sievietēm “MARTA” jaunatnes projektu koordinatore Madara Kanasta uzskata, ka saistībā ar konkrētiem “Ghetto Games” plakātiem konteksts ir īpaši svarīgs.

“Māksliniekam ir jāspēj sabalansēt brīvā izpausme ar izpratni par to, kāds ir konteksts, kurā viņš funkcionē, un ko viņš dara. Vēstījums, ko viņš pauž, var būt neatbilstošs kaut kādam kontekstam un sabiedrībai tajā mirklī,” norāda centra “MARTA” pārstāve.

Kas attiecas uz seksisma un dzimumu stereotipu izpausmēm popkultūrā, Madara Kanasta apgalvo, ka centram neesot vēlmes pēc cenzūras. “Ghetto Games” plakātu gadījumā īpaši svarīgi bija fakts, ka šos plakātus izvietoja organizācija, kas strādā tieši ar jauniešu auditoriju.

Savukārt LRA priekšsēdētāja Baiba Liepiņa izjūt bažas: viņa nevēlas, lai mākslai tiktu ierādīta tikai kāda konkrēta vieta.

“Es ļoti negribētu iet tajā virzienā, kur mēs esam ļotu mazu soli no cenzūras. Un mēs esam ļoti tuvu pašcenzūrai jau tagad, jo es neesmu pārliecināta par to, ka visi no mums uzdrošināsies pateikt to, ko viņi domā, jo mēs sastopamies ar to, ka mūs par mūsu domām nosoda,” savos novērojumos dalījās Liepiņa.

Tajā pašā laikā telnieks Kristaps Gulbis tā dēvēto “plakātu skandālu” uzskata vien par labi organizētu reklāmas kampaņu.

“Es šeit saskatu izcili labi un lēti noorganizētu reklāmas kampaņu ar iepriekšēju nodomu provocēt cilvēku grupas, kas tam iebildīs. Un pēc tam pārdot plakātus. Pēc būtības nav svarīgi, vai tā ir, vai nav māksla. Un tas ir labi gan jums [centram MARTA], gan “Ghetto Games.” Tāpēc, ka tagad vienā vai otrā medijā jūs aicina uzstāties, jūs aicina izteikt viedokli. Un tā ir publicitāte,” teica Gulbis.

Par neērtiem tematiem jārunā

Telnieks Kristaps Gulbis uzskata, ka ir jārespektē visu sabiedrības grupu intereses, jo publiskā telpa pieder visiem, viņš norādīja diskusijas laikā. Pēc viņa teiktā, vienmēr būšot pretēji viedokļi. Tāpēc ir pašvaldības un valsts institūcijas, kar rūpējas, lai lielākā daļa sabiedrības būtu apmierināta. Taču lielākā problēma, pēc mākslinieka vārdiem, ir zems iecietības līmenis sabiedrībā pret citādu viedokli.

“Šinī gadījumā es saskatu to lielāko problēmu, arī mūsu sabiedrības lielāko problēmu, ka Latvijā ir ļoti zems tolerances līmenis pret cita viedokli,” zināja teikt Gulbis.

Savukārt centra “MARTA” pārstāve Madara Kanasta uzsvēra, ka nevienā brīdī no centra puses nav bijusi runa par publiskā satura cenzūru.

“Šajā gadījumā nav runa par cenzūru. Nevienā mirklī arī centra “MARTA” mērķis nav bijis veicināt cenzūru vai kaut kādu konkrētu vēstījumu aizliegšanu vai mākslas darbu eksponēšanas aizliegšanu,” pauda Kanasta.

Vairāk, viņasprāt, jarunā par to, kāda ir atbildība, paužot konkrētus vēsījumus publiskajā vidē. Runājot konkrēti par “Ghetto Games” plakātiem, centra “MARTA” aktīviste uzskata, ka tas “nav veselīgs vēsījums, ko paust padsmitgadīgiem jauniešiem.”

Latvijas reklāmas asociācijas priekšsēdētāja Baiba Liepiņa piekrīt, ka “Ghetto games” plakāti ir ļoti izaicinošs mākslas darbs.

“Bet kāpēc mēs uzskatām, ka visi vīrieši staigā nogribējušies?,” diksusijas laikā, atsaucoties uz plakātu saturu, retorski vaicāja Liepiņa. Tomēr viņa atzīst, ka komunikācija, izmantojot rupjības, nav pieņemama. Vienlaikus viņa atzīmē, ka ar jauniešiem var un ir jārunā par to, vai šādi ir vai nav pieņemami komunicēt.

Apspriežot seksisma un dzimuma stereotipu izpausmes modernajā popkultūrā, centra “MARTA” pārsatāve Madara Kanasta piebilda, ka nav jāierobežo jauniešu pieeja popkultūras produktiem ar seksistisku retoriku. Tā vietā esot jāmāca kritiski vērtēt informāciju. Piemēram, centrs “MARTA” Latvijas skolās organizē nodarbības par veselīgām attiecībām. Šajās nodarbībās centra pārstāvji ar skolas vecuma jauniešiem runā par apcelšanu skolēnu ikdienā kā arī par dzimumu lomu izpausmēm.

“Mēs neizmainīsim dziesmu tekstus un tas nav mērķis. Mērķis ir veicināt mūsu kā sabiedrības spēju izvērtēt to, ko mēs redzam, kas nāk mums pretī. Un saprast, ka šitais varbūt nav ok, ka mēs tā negribam dzīvot,” pauda Kanasta.

Skaidrojot, kur ir saistība starp plakātiem un vardarbību pret sievietēm, centra “MARTA” pārstāve apgalvoja, ka plakāti rada nerealistiskas gaidas. Ja šīs gaidas par dzimumu lomām neizpildās, tas varot novest arī (bet ne tikai) pie agresijas. Turklāt ar vardarbību ne vienmēr jāsaprot tieši fiziskā vardarbība, bet arī arī emocionālā, saka aktīviste.

“Jebkurš no mums iemācās to, kas ir normāli un adekvāti sabiedrībā no tā, ko mēs redzam apkārt. Tāpat kā mēs iemācāmies no populāriem sieviešu žurnāliem, ka mums visām jābūt nenormāli tievām un vasarā ir jābūt gatavām pludmalei,” diksusijā pauda Madara Kanasta.

Tajā pašā laikā LRA vadītāja Baiba Liepiņa piebilst, ka nevajag pārmērīgi seksualizēt ne vīriešus, ne sievietes.

“Ir filmas, ir mākslas darbi, ir reklāmas, kur strāvo seksualitāte, bet neviens nesūdzas par to. Te vienmēr tas balanss jāsaprot, cik tālu mēs ejam,” norādīja Liepiņa.

Kristaps Gulbis pievērsa uzmanību tam, ka primārais gan “Ghetto Games,” gan citu strīdīgu gadījumu sakarā ir dialogs.

“Veselīgā sabiedrībā tādas lietas tiek organiski un pieņemamā veidā izrunātas un atrisinātas. Un, ja mēs gribam veselīgu, uz nākotni virzītu sabiedrību, tad ir jāmāk sadarboties, nevis radīt konfliktus,” uzskata Gulbis.

Sieviešu un vīriešu sadaļas medijos

Centra “MARTA” jaunatnes projektu koordinatore Madara Kanasta domā, ka patlaban pastāvošais mediju satura dalījums pēc dzimumiem esot sabiedrības brieduma jautājums. Sieviete ir pārliecināta, ka šādas sadaļas veicina stereotipu atražošanu. Bet tai pašā laikā viņa uzskata, ka tas nav nekas tāds, ko var apzināti regulēt.

Esošo dalījumu vīriešu un sieviešu sadaļās medijos telnieks Kristaps Gulbis pamato ar to, ka plašsaziņas līdzekļi atspoguļo tēmas, kas interesē cilvēkus.

“Īstenībā mediji ir sabiedrības spogulis. Mediji raksta par to, kas cilvēkiem interesē. Un ir ļoti dažādas cilvēku interešu grupas. Un tas ideālais ir, ka visas grupas spēj vienoties, dzīvot vienā valstī, telpā, respektēt viens otra viedokļus, nekarot un visu enerģiju ielikt attīstībā, ” zināja teikt Gulbis.

“Ghetto games” plakātu novākšana – ceļš uz dubultmorāli?

Kā intevijā TVNET paskaidroja “Ghetto Games” plakātu autors Vladislavs Lakše, mākslai jāattaino apkārtējā realitāte. Veidojot savus plakātus, mākslinieks ņēma vērā Grīziņkalna vēsturisko kontekstu, kur daudz sieviešu nodarbojās ar prostitūciju. Tieši šai tēmai arī bija velīti plakāti.

Atbildot uz TVNET jautājumu, vai šo plakātu novākšana nozīmē, ka mēs pieveram acis uz apkārt notiekošo, centra “MARTA” pārstāve Madara Kanasta atzīmēja, ka prostitūcija neesot sieviešu brīva izvēle. Līdz ar to viņa nepiekrīt plakātu vēstījumam.

“Mēs caur šādiem vēstījumiem radām arī ļoti nekorektu izpratni par to, kas ir prostitūcija,” pārlieicnāta Kanasta.

Savukārt LRA priekšsēdētāja Baiba Liepiņa saprot plakāta vēstījumu. Viņa saka, ka nevarot noliegt to, ka tiešām ir sievietes, kas vēlas aizvilināt kādas citas sievietes vīrieti. Bet jautājums, pēc viņas teiktā, ir par to, vai mēs kā sabiedrība gribam, lai šāds vēstījums attīstās talāk.

Mācības sabiedrībai

Runājot par macībām, kas gūtas pēc “plakātu skandāla,” Madara Kanasta cer, ka pēc šī gadījuma, nākamreiz citi mākslinieki padomās par to, vai viņu mākslas darbi ir piemēroti konkrētai videi un kontekstam.

Savukārt LRA vadītāja Baiba Liepiņa uzsver: svarīgi izprast vienam otru, un veidot dialogu. Pēc sievietes domām, par sabiedrībā neērtām tēmām ir jārunā arī ar bērniem, un ir jāsaprot, ka māksla var būt izaicinoša un nepatīkama.

Kompromisa meklējumos

Disksusijas laikā runājot par to, ko turpmāk varētu darīt labāk, lai līdzīgi konflikti nerastos, telnieks Kristaps Gulbis domā, ka ir efektīvāk jāsadarbojas nevalstiskajām organizācijām.

“Ja sadarbība nevalstisko organizāciju starpā būs efektīvāka, mēs virzīsimies pareizākā virzienā,” domā mākslinieks.

Centra “MARTA” jaunatnes projektu koordinatore Madara Kanasta iestājas par konstruktīvas sarunas nepieciešamību, kas gan sākotnēji “plakātu skandālā” nebija. Tāpat jaunā sieviete atzīst nepieciešamību izvērtēt situāciju un atzīt kļūdas. Madara pieļauj, ka viena no tādām kļūdām bija tas, ka centrs uzreiz nāca klajā ar publisku aicinājumu novākt plakātus, nevis privāti vērsās pie “Ghetto Games” pārstāvjiem.

Savukārt Baiba Liepiņa iebilda:

“konstruktīva saruna rodas tad, kad mēs esam gatavi runāt cieņpilnā tonī un necelt brēku. Grūti iedomaties, ka mēs vienu pusi caur medijiem nosaucam par vainīgo un gaidīt, ka viņi baigi konstruktīvi runās. Viņi, protams, aizstāvēsies,” kritiska bija LRA priekšsēdētāja.

Uz augšu