2000 dolāru par kilogramu gaļas jeb Venecuēlas nelegālā importa tirgus aizkulises

FOTO: AP/Scanpix

Vai jūs būtu gatavi maksāt 2000 dolāru (1780 eiro) par vienu kilogramu importētās gaļas no Japānas? Delikateses par šādām cenām ir nopērkamas Venecuēlas galvaspilsētas Karakasas bagātajā tirdzniecības rajonā Lasmersedesā. BBC Latīņamerikas versija ielūkojās, kas vēl nopērkams šajā tirgū.

Vīni no Spānijas un Čīles par 150 dolāriem (aptuveni 133 eiro), itāļu pasta un aromātiskie Šveices sieri izskatās grezni Lasmersedesas tirgū, kura pastāvēšana ir grūti iedomājama Venecuēlā, kur plosās bezprecedenta ekonomiskā krīze.

Valstī, kur trūkst pārtikas produktu un medikamentu un kur, pēc ANO datiem, vairāk nekā septiņiem miljoniem cilvēku ir nepieciešama humānā palīdzība, tiek atklātas arvien vairāk importa preču un dārgu delikatešu tirdzniecības vietu.

Venecuēlas lielāko pilsētu iedzīvotāji ir pamanījuši šo tendenci. Par to runā arī melleņu dzēriena ražotāja kompānijas grāmatvedis Kismers Peress. Viņa pārstāvētā uzņēmuma ražotā dzēriena galvenā auditorija ir tieši šādu ekskluzīvo tirdzniecības vietu apmeklētāji.

„Sabiedrība viņus [tirgotājus] pieņem pozitīvi. Pašlaik ekskluzīvo preču tirgotāji aizņem aptuveni 40% no kopējā tirgus apjoma,” stāsta Peress.

Viena no galvenajām tirdzniecības vietām atrodas Karakasas centrā esošās viesnīcas „Eurobuilding” pirmajā stāvā. Šeit preces ir saliktas šaurās ejās, un pieprasījuma netrūkst – „karstākajās stundās” veikalā nav vietas, jo cilvēku ir ļoti daudz. Daudzi pircēji izvēlas maksāt dolāros, tāpat notiek arī daudzos citos veikalos Venecuēlā.

Viena pircēja, kura vēlējās neizpaust savu vārdu, pastāstīja „BBC Mundo”, kāpēc viņa regulāri apmeklē šo tirdzniecības centru.

„Šajos veikalos var apmierināt savas vēlmes, ko nevar izdarīt parastajā tirgū. Te var nopirkt ne tikai gastronomiskās delikateses, bet arī, piemēram, kakao krēmu, ko ražo pasaulē labi zināma firma,” saka sieviete.

Viena „Nutella” burciņa šeit maksā 15 dolārus (aptuveni 13 eiro), kas ir daudz dārgāk nekā ASV vai Eiropā. Tāpat ir iespējams iegādāties šokolādi, marmelādi, dezodorantus un cita veida preces. Tas, kas vieno šīs preces, – tās tiek importētas.

Veikals „Instagramā”

„Daudzi šeit jau ir pieraduši braukt uz ASV, it īpaši uz Maiami. Šie cilvēki tagad vēlas iegādāties tās preces, ko pirkuši ASV, arī savās mājās,” saka vietējais iedzīvotājs Federiko, kurš ilgus gadus bijis tipogrāfijas īpašnieks, bet tagad kopā ar citiem sabiedrotajiem atvēris savu importa preču veikalu.

Viņa veikals (kura nosaukums netiek atklāts, baidoties no Venecuēlas varasiestāžu represijām) pastāv tikai virtuālā formā. Tāpat kā daudzi citi līdzīga stila veikali, viņš par pieejamajām precēm informē patērētājus sociālajā tīklā „Instagram” un ziņapmaiņas programmā „Messenger”.

„Faktiski visa importa prece Venecuēlā tiek pārdota caur „Instagram”,” saka Federiko. Viņš janvārī pārdeva pirmo produktu partiju no ASV, un kopš tā laika „viss notiek ļoti labi”.

„Katru dienu mēs pārdodam preces aptuveni 1000 dolāru vērtībā. Savukārt pusgada plāns tika izpildīts jau piecu mēnešu laikā,” stāsta Federiko. Pēc viņa aprēķiniem, šodien viņa firma katru mēnesi no ASV importē aptuveni 2,5 tonnas preču.

Tāpat kā daudzi citi šo shēmu dalībnieki, arī Federiko iepērk preces ASV lielveikalos un tad, izmantojot piegādes „no durvīm līdz durvīm” pakalpojumus, saņem preces konteineros.

„Tas man palīdz izvairīties no problēmām ar Venecuēlas migrācijas dienestiem. Šīs piegādes kompānijas zina, kam un par ko vajag maksāt. Šāda shēma ļauj gūt peļņu 27% apmērā no kopējā preču apjoma. Piemēram, es pārdodu kakao krēma burciņu par septiņiem dolāriem, kas man ļauj nopelnīt divus dolārus,” skaidro Federiko.

Importa preču veikali ne vienmēr ir paredzēti elitei. Ričards ir viens no šāda veida veikalu īpašniekiem Makaraukvajas mikrorajonā Karakasā. Sākotnēji Ričarda firma bija specializējusies DVD tirdzniecībā, bet pirms trīs gadiem viņš sāka nodarboties ar preču ievešanu no Panamas.

„Tā kā bizness gāja labi, es nolēmu paplašināt preču piedāvājumu. Tā rezultātā disku tirdzniecība aizgāja uz otro plānu. Cilvēki domā, ka šeit iepērkas tikai bagātnieki, bet patiesībā šeit nāk visu sabiedrības slāņu pārstāvji,” stāsta Ričards.

Pašlaik viņš sadarbojas ar piegādātājiem no ASV, Meksikas, Turcijas un meklē jaunus partnerus, lai varētu ievest spāņu firmu ražoto apģērbu. Viņa klienti pārliecināja Ričardu, ka importa apģērbs varētu būt vēl viens ienesīgs segments, kurā strādāt.

Pelēkā zona

Pēdējo sešu gadu laikā Venecuēlas ekonomika ir samazinājusies gandrīz divas reizes. Pēc Starptautiskā valūtas fonda datiem, valsts pārdzīvo vienu no smagākajām ekonomiskajām krīzēm pasaules vēsturē. Tomēr aktuāls ir jautājums – kā cilvēkiem izdodas šādos apstākļos pelnīt uz importa preču rēķina?

Ekonomists Henkels Garsija nosauc vairākus faktorus: „Venecuēlā ir ļoti ierobežots piedāvājums – tur faktiski nav izvēles. Tieši tāpēc tie, kam ir tāda iespēja, ir gatavi maksāt vairāk par precēm, kuras viņi patiesi vēlas.”

Venecuēlas ekonomikas anomālijas hiperinflācijas apstākļos ir radījušas situāciju, kad iekšējā tirgus cenas ir ļoti strauji kāpušas, savukārt darba ražīgums – strauji krities. Līdz ar to pašlaik importēt ir daudz izdevīgāk, nekā kaut ko ražot, skaidro ekonomists.

Ziepes, atspirdzinošie dzērieni, bērnu ziepes vai autiņbiksītes – tās ir preces, kuras vēl tiek ražotas Venecuēlā, bet lielāko tirgus daļu veido importētās preces, kuras ir pat izdevīgāk pārdot nekā vietējos ražojumus.

Prezidenta Nikolasa Maduro valdība vien nostiprina šo tendenci. Pēdējo mēnešu laikā Maduro valdība nav neko darījusi, lai stiprinātu vietējo tirgu. Pagaidām gan grūti pateikt, vai tas ir apzināts solis vai ne.

Lai cīnītos pret cenu kāpumu, valdība ir samazinājusi nacionālās valūtas emisijas. Tā rezultātā dolāra kurss pieaug lēnākos tempos nekā agrāk, tāpat pieaug arī cenas.

„Tā kā dolārs atpaliek no hiperinflācijas tempiem, tā pirktspēja ir būtiski augstāka,” skaidro Garsija. Tā rezultātā daudzas preces Venecuēlā maksā daudz dārgāk nekā tādas pašas Eiropā vai ASV. Tāpat valdība pēdējā laikā mazāk vēršas pret firmām, kas savai produkcijai nosaka augstākas cenas, nekā oficiāli atļauts.

Uzņēmēji jau vairākus gadus ir sūdzējušies par to, ka valdības ieviestā kontroles sistēma pār cenām, kā arī attiecīgie ierobežojumi ir samazinājuši to peļņu, kā dēļ daudzas preces bija jāpārdod melnajā tirgū par paaugstinātām cenām.

Valdība un tās aizstāvji norāda, ka šādi tiek radītas nevajadzīgas spekulācijas. Valdības pārstāvji uzskata, ka šādi bagātnieki cenšas traucēt valūtas vērtības izmaiņām.

Iespējams, ka tieši šādu paziņojumu dēļ daudzi biznesmeņi izvēlas nepievērst varasiestāžu uzmanību, lai izbēgtu no iespējamajām sankcijām par darbību Venecuēlas ekonomikas pelēkajā zonā. Federiko norāda, ka ļoti labi saprot faktu, ka viņš strādā tieši šādā zonā.

„Mums nav atļauju no ražotājiem, kas ļautu legāli pārdot viņu produkciju Venecuēlā. Mēs gan cenšamies tās iegūt,” pauž Federiko. Ekonomists Garsija gan uzskata, ka šādam biznesam Venecuēlā drīzumā pienāks grūti laiki.

„Diez vai dolārs no hiperinflācijas tempiem atpaliks ilgi. Valdība agri vai vēlu mainīs savu valūtas ierobežojumu politiku, jo tā graujoši ietekmē reālo ekonomiku. Iztrūkumi radīs sociālo spriedzi, kuru nāksies mazināt,” saka Garsija.

Tieši tādēļ viņš brīdina, ka daudzus importa preču veikalus gaida slēgšana. Tomēr Federiko neuzskata, ka nākotne būtu tik drūmās krāsās. Viņš ar optimismu skatās nākotnē.

„Venecuēlā ir cilvēki, kuri izvēlas dzert importa alu tikai prestiža dēļ. Kamēr kaut kādas preces netiek ražotas mūsu valstī un kamēr cilvēkiem ir kāda nauda, tirdzniecība turpināsies. Un šodien cilvēku ar naudu ir diezgan daudz,” noslēdz Federiko.

Uz augšu