Ar meža darbiem atjauno biotopu un retu sugu mājvietas

“Skujkoku meži uz osveida reljefa formām jeb osu meži ir viens no retāk sastopamajiem mežu biotopiem Latvijā,” stāsta AS “Latvijas valsts meži” (LVM) vides plānošanas speciāliste Ziemeļlatgales reģionā Diāna Marga.

“Grebļukalns ir garš zemes valnis jeb grēda starp diviem ezeriem ar nogāzēm uz dienvidu un ziemeļu pusēm.

Attiecīgi dienvidu pusē un osa korē aug sugas, kas ir sauli mīlošās, bet ziemeļu – tās, kam vairāk patīk ēna. Osu meži ir traucējumatkarīgs biotops. Ko tas nozīmē? Vēsturiski mums meži ir deguši aptuveni reizi simts gados, bet, iztrūkstot šim dabiskajam traucējumam, osu mežs aizaug, veidojas spēcīgs noēnojums un sauli mīlošās retās aizsargājamās sugas izzūd.”

“Botāniķi šo teritoriju Grebļukalnā ievēroja un pētīja jau ļoti sen 1930. – 1960. gados, kad arī ievēroja retās sugas, konstatēja, ka te aug retā smiltāju esparsete, meža silpurene un dažas citas,” skaidro Diāna.

”Ja mēs runājam par aizaugšanu un tās sekām, tad iepriekš te auga arī Ruiša pūķgalve un šaurlapu lakacis, kas, 2001. gadā pētot, vairs nebija konstatēti. Redzam, ka sugas var izzust, ja neuzturam mežā nepieciešamos traucējumus. Grebļukalnā šīs sugas, sauktas arī par traucējumu atkarīgajām sugām, sastopamas vietās, kas vairāk pakļautas cilvēka ietekmei: tuvāk ceļam, gar taku un vēsturiskajā karjera vietā, kur nav sūnu segas un noēnojuma.

Uzlabojot gaismas apstākļus, veicot biotopu apsaimniekošanu, mēs redzam, ka esparsete parādās jaunās vietās, kur iepriekš netika konstatēta. Pēc darbu veikšanas ir palielinājies arī meža silpureņu skaits.”

Atjaunošanas nianses

Meža biotopa atjaunošanas darbus projekta “LIFE-IP LatViaNature” ietvaros dabas liegumā “Grebļukalns” LVM uzsāka 2021. gadā pēc teritorijas dabas aizsardzības plāna izstrādes, veicot detālu apsaimniekošanas teritorijas izpēti un rūpīgu biotehnisko pasākumu plānošanu. Kopumā darbi veikti 13 ha platībā.

“Resursi traucējumu atkarīgo meža biotopu apsaimniekošanai ir jāplāno ilgtermiņā, vismaz dažu desmitgažu periodā, jo ilgstošas cilvēka neiesaistīšanās gadījumā šie barības vielām nabadzīgie meži pastiprināti bagātinās ar papildu barības vielām, kā rezultātā palielinās aizaugums un noēnojums, kas samazina konkrētu īpaši aizsargājamo sugu dzīvotspēju,” skaidro LVM vides projektu vadītājs Ilmārs Bodnieks,

“neko nedarot un neiejaucoties, šādi meži ar laiku pārveidojas tipiskākos, biežāk sastopamos meža tipos. Ilgstoša apsaimniekošanas darbu pārtraukšanas gadījumā tiek apdraudēta tiem piederīgo sugu kompleksa saglabāšanās.

Paredzams, ka uzņēmums arī turpmāk nodrošinās līdz šim apsaimniekoto platību uzturēšanas darbus, kas visbiežāk saistāmi ar ataugušo koku un krūmu atvašu nopļaušanu vai līdzīgiem darbiem. Katru gadu uzņēmums apzina aktuālo situāciju dabā un plāno nepieciešamos apsaimniekošanas darbus, lai nodrošinātu ieviesto pasākumu ilgtspēju. Līdzīgus darbus osveida reljefa formās esam veikuši dabas liegumos “Numernes valnis”, “Posolnīca” un dabas parkā “Driksnas sils”.”

Uzņēmuma LVM galvenā aktivitāte projektā ir veikt traucējumu atkarīgo meža biotopu apsaimniekošanas metožu testēšanu četrās pilotteritorijās 100 ha kopplatībā – Vidzemes, Latgales un Zemgales reģionos, lai iegūtu zināšanas un pieredzi turpmākai šo platību atbilstošai apsaimniekošanai. Uzņēmuma apsaimniekošanā ir vairāk nekā 8000 ha traucējumu atkarīgo meža biotopu, ko galvenokārt veido jūras piekrastes kāpu meži jeb mežainas piejūras kāpas.

Kā notiek darbi?

“Mēs esam veikuši nevēlamo egļu, bērzu, krūmu paaugas izciršanu uz stāvajām nogāzēm, kas bija ļoti liels izaicinājums gan cilvēkiem, gan meža tehnikai, jo tur, kur nevarēja tik klāt – visus darbus veica ar rokām,” skaidro Diāna. Tika cirstas arī lazdas, kas Grebļukalnā ir blīvi saaugušas. Nelielā laukumā, izmantojot inovatīvas metodes, tika izrauti arī lazdu celmi. Vēlāk tiks novērots, cik efektīva ir šī metode, lai neļautu lazdām saaugt no jauna.

“Tika atbrīvota arī taka, kas vēsturiski atrodas uz kalna kores,” par darba norisēm stāsta vides plānošanas speciāliste, “veidojām atvērumus mežā, jo no takas paveras ļoti ainaviski skaists skats uz ezeriem. Visās darbu vietās tika savāktas ciršanas atliekas, ko vēlāk sadedzināja.”

Ugunskuru vietas tika ierīkotas īpaši izvēlētās vietās, ārpus aizsargājamo augu atradnēm, vienlaikus netālu no tām, lai reti sastopamo auga sēklām būtu iespēja nonākt augsnē, ko līdz šim ierobežoja blīvā zemsedze. Viss, protams, notika ārpus ugunsnedrošā perioda – rudenī. Uzdevums bija ne tikai “sadedzināt zarus”, bet arī sūnu slāni, kas līdz šim veidoja zemsedzi. “Tā tiek izveidoti atklāti mineralizētas augsnes laukumi, kuros nākotnē iesēsies retās sugas,” skaidro Diāna un pateicas visai komandai, kas ne tikai ierādīja un uzraudzīja, bet arī praktiski veica sarežģītus un izaicinošus darbus stāvajās nogāzēs:

“Silpurenes aug arī uz takas, tāpēc, brīdī kad šeit pārvietojās smagā meža tehnika, mēs pielietojām inovatīvu risinājumu – izklājām gumijas paklāju, lai saglabātu atradni un nebojātu zemsedzi.

Tādējādi tikām ar tehniku tālāk un varējām biotopā apsaimniekot lielāku teritoriju.”

Diemžēl LVM komandai nācās saskarties arī ar sarūgtinājumu – atklāt, ka ir izrakti un aiznesti vairāki meža silpureņu augi.

Rezultāti pozitīvi

Diāna Marga stāsta, ka, apsekojot teritoriju gadu pēc koku retināšanas, lazdu izraušanas un ciršanas atlieku dedzināšanas vietās, kur ir notikusi zemsedzes skarifikācija, aizsargājamo silpureņu un arī esparsetes atradņu skaits ir palielinājies. Tas nozīmē, ka

darbi ar to radītajiem traucējumiem zemsedzē jau šobrīd ir devuši cerēto rezultātu.

Turklāt meža darbu laikā tika saudzētas vecās priedes, kritalas un citas vērtības, saglabājot meža struktūru daudzveidību, kas ir ļoti būtiski ikvienā biotopā.

Raksts tapis sadarbībā ar AS "Latvijas valsts meži".