Prāmja "Estonia" avārijas sāpju nauda nav ieradusies. Kurš būs ieguvējs? (17)

Procesa fināls

Lietas izskatīšana noslēdzās jau aprīlī Francijā, bet spriedumu uzzinājām piektdien. 23 gadus pēc tam, kad cietušo advokāts Henings Vite tika iesniedzis apsūdzību šajā lietā. Toreiz viņš pārstāvēja ap 1000 cietušo piederīgo. No tiem šodien ierindā ir vairs mazāk par pusi. „Patiešām nezinu, cik klientu es šodien reāli pārstāvu. Pa šiem gadiem daudzi ir „atkrituši“. Viena daļa neizturēja tiesāšanās stresu, citi pazuda, neko nepaskaidrojot. Jāsaka atklāti, nekad nevarēju iedomāties, ka cīņa par šo kompensāciju paņems 23 gadus,“ šodien atzīst advokāts.

Tagad spriedums pasludināts. Abas institūcijas netiek pasludinātas par vainīgām simtiem cilvēku bojāejā. Tās ir Francijas apdrošināšanās kompānija "Bureau Veritas", kas sertificēja "Estonia", un Vācijas kuģubūves uzņēmums "Jos L Meyer-Werft", kura dokos avarējušais prāmis tika uzbūvēts.

1994. gada 27. septembrī,

īsi pēc septiņiem vakarā prāmis "Estonia" atstāja Tallinas ostu, lai nākamajā rītā sasniegtu Stokholmu. Diemžēl kuģis tonakt nesasniedza galamērķi, bet gan avarēja atklātā jūrā, netālu no somu Uto salas pusnaktī. Tonakt bija stiprs vējš, augsti viļņi, un kuģis bija nopeldējis apmēram pusceļu līdz Zviedrijas galvaspilsētai.

Avārijas brīdī tas sasvērās uz sāniem, pēc tam apgāzās un nogrima trakojošajā jūrā. Nogrimšana norisinājās apmēram stundu. Brīdī, kad nākamās dienas rītā saule pacēlās virs horizonta, dzīvi bija palikuši vairs tikai 137 cilvēki, kurus drošībā nogādāja helikopteri un glābšanas laivas. Lielākā daļa pasažieru un apkalpes locekļu - 852 - bija noslīkuši. Tikai nelielu daļu no bojāgājušajiem izdevās atpazīt un apglabāt. Pārējie palika uz kuģa, jo avārijas upuru mītnes zemes nevarēja vienoties par personu transportēšanas, identifikācijas un pārvietošanas procesa izmaksām un to segšanu.

Kāpēc tā notika?

Par igauņu prāmja "Estonia" nogrimšanas iemesliem turpina strīdēties joprojām. Līdzās tehniskajai ekspertīzei tiek piedāvāti šausmu un fantāzijas filmu scenāriji, kas pārspēj cits citu izdomas bagātībā un konspirācijas teoriju piesātinātībā. Taču sāksim ar oficiālo atzinumu. Eksperti skaidro, ka vainīgs bijis kuģa tehnisks defekts. Proti, priekšējā paceļamā viziera eņģu sliktais stāvoklis. Eņģes nav spējušas noturēt vizieri (priekšējās „paceļamās durvis“) aizvērtas, tāpēc spēcīgie viļņu triecieni tās atrāvuši vaļā. 1996. gada somu un zviedru tehniskā ekspertu komisija nonāca tieši pie šāda atzinuma un konstatēja, ka viziera noraušana (vētras apstākļos) arī izskaidro straujo ūdens ieplūšanu automašīnu klājā un kuģa nogrimšanu. Norautais vizieris tika atrasts un izcelts no Baltijas jūras dzelmes. Analīze pierādīja, ka eņģes ir norautas. Taču daudzus šāds avārijas izskaidrojums neapmierināja. Tas likās pārāk parasts. Tāpēc tika piedāvātas teorijas par to, ka ar kuģi vesti slepeni ieroči, mīklainas kravas un tāpēc avārija it kā izraisīta apzināti. Neviena no izvirzītajām teorijām līdz šodienai tomēr nav pierādījusies. Taču skaidrs, ka kuģi pēc avārijas tomēr vajadzēja izvilkt ārā no jūras, lai apglabātu bojā gājušos un līdz galam noskaidrotu kuģa avārijas iemeslus. Tas tomēr netika izdarīts, un kuģa atrašanās vieta jūrā joprojām ir apsargāta zona, kurai tuvoties nevienam nav atļauts.

Kāpēc prāmi neizcēla no ūdens?

No šodienas viedokļa raugoties uz tā laika notikumiem, šķiet nesaprotami, kāpēc nogrimušo kuģi 1994.gadā neizvilka ārā no jūras dzelmes, lai visu noskaidrotu līdz galam. Nedodot iemeslu vēlākiem minējumiem un maldu teorijām. Labi atceros to laiku, kad pēc vēlēšanām viena zviedru valdība nomainīja nākamo un neviens nespēja izšķirties par to, kā īsti rīkoties ar kuģi, kurā bojā gājuši ap 800 cilvēku. Visi avārijas upuri nebija zviedri. Neizdarībai bija vairāki iemesli. Pirmkārt, panika un nespēja konstruktīvi rīkoties. Nekad agrāk tamlīdzīga mēroga katastrofas Zviedrijas vēsturē nebija notikušas. Tāpēc nedz valsts politiskā vara, nedz publiskā doma nespēja racionāli rīkoties un pieņemt nepopulāru lēmumu - izcelt kuģi, apglabāt bojāgājušos un precīzi konstatēt katastrofas izraisīšanas iemeslus. Liela nozīme bija arī dārgajām izmaksām, kuras šāds solis prasītu. Proti, bojāgājušo vidū bija daudz ārzemnieku. To skaitā arī Latvijas pilsoņu. Neviena no upuru mītnes zemēm nebija gatava palīdzēt finansēt upuru glābšanu, atpazīšanu un transportu. Visu nācās uzņemties Zviedrijai. Neviens skaļi nerunāja par to, „cik tas maksās“, taču izmantoja cita veida argumentāciju, lai izvairītos no gigantiskajiem izdevumiem valsts nodokļu maksātājiem. Proti - jūra esot laba kapa vieta, vraku jūrā varot pat apklāt ar betonu, lai laupītāji netiktu upuriem klāt. Šo sarkofāga ideju noraidīja avārijā izdzīvojušie un liela sabiedrības daļa, kurai šķita, ka jūra varbūt ir kaps jūrniekam, nevis parastam prāmja pasažierim.

Radās iespaids, ka Zviedrijas valdība visiem spēkiem cenšas izvairīties no radikālas rīcības, baidoties no liekām problēmām un lieliem izdevumiem. Jāpiezīmē, ka šādi rīkojas visi birokrāti un ierēdņi. Viņu loģika ir apiet problēmas, nevis tās atrisināt. Jo nerīkojoties var nekļūdīties un palikt savās labi apmaksātajās vietās. Tas, ka ārzemēs viņu neizdarības dēļ dzima neskaitāmas konspirācijas teorijas un dīvaini stāsti par it kā katastrofas izraisīšanas iemesliem, pašus lēmuma pieņēmējus Zviedrijā neinteresēja. Tagad jau viņi visi ir pensijā un ir izsprukuši no reālās problēmu atrisināšanas sveikā.

Kas ir svarīgi?

Svarīgi šajā gadījumā ir noskaidrot īstos avārijas izraisīšanas iemeslus. Visi zina, ka vācu kuģu dokos Papenburgā (1980. gadā) šo kuģi būvēja kursēšanai īsiem maršrutiem pa Botnijas jūras līci. Līcis savieno Somijas un Zviedrijas krastu. Savulaik šis prāmis ar citu nosaukumu ("Viking Sally“) nodrošināja satiksmi starp līča pilsētām. Attālumi šajos maršrutos bija daudz īsāki nekā no Tallinas līdz Stokholmai, un kuģa ceļš tur neveda cauri atklātai jūrai. Pēc advokāta domām, "Bureau Veritas" nedrīkstēja šo kuģi sertificēt satiksmei pa atklātu jūru. Bez tam šis prāmis esot bijis uzbūvēts ar defektiem. Šim apgalvojumam bija pierādījumi.

Tagad cerības jau vējā. Piektdienas tiesa izlēma, ka abas lielās kompānijas netiks sodītas un tuvinieki nesaņems kompensācijas. Viss paliks pa vecam.

Savādi, ka tiesa procesa laikā nepieaicināja neatkarīgos ekspertus un nepieprasīja jaunu vraka tehnisko ekspertīzi jūras dzelmē. Tas būtu bijis vērtīgs solis, jo celtu gaismā faktus, kurus konspirāciju teorijas piekritēji ārzemēs un zviedru apātiskie birokrāti sadzirdēt, iespējams, nevēlētos. Taču nekas tamlīdzīgs paveikts netika. Apsūdzētie paliek pie sava, ka neesot vainīgi avārijas izraisīšanā. Visa vaina tiek novelta uz sliktajiem laika apstākļiem un profesionāli bezatbildīgo igauņu kuģa apkalpi. Avārijas brīdī prāmis "Estonia" piederēja zviedru rēderejai "Nordstrom & Thulin" un igauņu "Estline" (1993). Tā bankrotēja. Tagad ceļu no Igaunijas uz Zviedriju mēro jau cita rēdereja.

Kopš "Estonia" avārijas visi pasažieru prāmji Baltijas jūrā tika pamatīgi pārbūvēti. Liktenīgā viziera tajos vairs nav, automašīnu klājs ir sadalīts posmos, iebraukšana un izbraukšana notiek tikai „pa vieniem vārtiem“. Taču galvenais jautājums nav atbildēts - kāpēc avārija notika un vai kaut daļēja atbildība par notikušo nav jāuzņemas kuģa ražotājiem un apdrošinātājiem. Izrādās - nē.

Process beidzies, bet reālu ieguvēju pasažieru vidū joprojām nav.

Protams, sāpju naudas izmaksa bojā gājušo tuviniekiem neatdotu atpakaļ tuvos un mīļos. Taču tā pierādītu, ka iestādes un institūcijas uzņemas atbildību par to, kas noticis viņu vainas dēļ pirms 25 gadiem. Tagad izrādās, ka vainīgie ir tikai divi - vētra un pazudušais igauņu kapteinis, kurus nav iespējams sodīt.

Problēma paliek aizslēgta un tās atslēga nolauzta.

Viss kā parasti. Nekā jauna arī šoreiz.