Stāsts par Lieni

Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes priekšsēdētāja Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" vadītāja Sanita Jemberga

FOTO: Edijs Pālens/LETA

Lielāko daļu pagājušās nedēļas pavadīju, rediģējot kolēģes Lienes Barisas-Sermules savākto par savējo sistēmu Rīgas domē, neizpildītajiem Ušakova solījumiem un pārējo Saskaņas/GKR mantojumu. Zinot vēlētāja īso atmiņu, vēlējāmies to atgādinājumam publicēt vēl pirms jaunā mēra ievēlēšanas, jo mēslus sastrādāja tā pati koalīcija, tie paši cilvēki.

Liene materiālus vāca četrus mēnešus, pēc Re:Baltica labvēlīgā tiesas sprieduma metodiski izprasot katram Rīgas pašvaldības uzņēmumam datus par konsultantu algošanu. Daļa neatbildēja, atšuva, prasīja ierakstītas vēstules, atteikumi bija jāpārsūdz. 

Viņa metodiski, šūnu pa šūnai, pildīja savu milzu ekseli par pēdējiem 4 gadiem. Kad dati beidzot bija, jāizvelk fokuss - par ko būs stāsts? Cik daudzi? Kādi? Kad tas izdarīts, jāsaprot forma (lēmums = mazi raksti + slaideri sociālajiem tīkliem + grafikas divās valodās). Jāpārbauda, vai nav kļūdu (saturiski nav, krievu tulkojumā ir valodas kļūdas, mea culpa). Jāiztulko un jāizrediģē krieviski, jo gribas tikt arī līdz Saskaņas vēlētājam, lai uzzina arī kaut ko ārpus domes apmaksātā rozā pīāra dažādos medijos. Jāsameklē un jānopērk attēli, jāpasūta infografikas. Jāsaliek lapā, vēlreiz jāpārbauda. 

To visu darīja +/- trīs cilvēki, kas paralēli dara tos pašus darbus vēl divās drīz publicējamās Re:Baltica sērijās. Un tie nav viņu vienīgie pienākumi.

Vienubrīd dusmas par saturu, ko rediģēju, pārsniedza pieļaujamo robežu, un nolēmu darīt ko produktīvāku. Nodot asinis. Rajonā bija piestājis mobilais busiņš. Rindā, kurā dominēja Stradiņu personāls, aiz manis stāvēja divas acīmredzot slimnīcas sabiedriskajās attiecībās strādājošas sievietes un ar vāji slēptu pārākumu apspriedās, kā neatbildēt uz Delfu žurnālistes jautājumiem par slimnīcas evakuācijas plānu, kas pēc viltus trauksmes bija diezgan aktuāli. “Viņa man zvana, un es viņai saku - atbildēsim rakstiski. Un viņa saka: man ir papildu jautājums, un uzdod to pašu, kas rakstīts! Un es saku - rakstiski!” Hihī un hahā. Prieks visai dienai. Un tā 20 minūtes, pēc būtības runājot par to, kā nedarīt to, par ko viņām maksā.

Nolēmu uz vietas nelekties, jo bezjēdzīgi. Jā, varbūt nokaunētos, bet strādāt labāk tāpēc nesāktu, jo acīmredzami nav izpratnes, ko nozīmē pēc būtības informēt sabiedrību, kuras vārdā un labā žurnālists jautājumus uzdod. Nevis slēpt, nevis novirzīt, bet atbildēt pēc būtības, lieki nečakarējot žurnālista jau tā ierobežoto laiku, jo Delfu darbiniecei noteikti nav jāsaražo mazāk materiāla kā fabrikas strādniekam.

Rezignētā noskaņojumā ierados birojā. Liene bija atgriezusies no intervijas ar kārtējo kredītu kantori, kas apčakarē līgumus rūpīgi nelasošus cilvēkus. Vairākas nedēļas abas ar Ingu vāca materiālus, lasīja līgumus un tiesu spriedumus, braukāja pa Latviju, klausoties cilvēkos, kuri runāt neraujas (“es, it kā sakarīgs cilvēks, arī uzrāvos, man ir kauns”, “radi nezina; ko apkārtējie teiks”, “man vēl ar viņiem jāstrādā”). Mans redaktora uzdevums abām bija noskaidrot, vai firmas darbībās ir kas nelikumīgs, jo starp “neētisks” un “nelikumīgs” ir starpība. Firmas īpašnieki bija uzvedušies paredzami: paši balti un pūkaini, bet Lienes jautājumi “liek zaudēt ticību žurnālistikai”. Nekas ārpus parastā repertuāra. Pasmejamies, aizmirstam, strādājam tālāk. 

Taču pēc šīs intervijas par Lieni pastiprināti sāka interesēties cita kredītu firma, kura bija mūsu uzmanības lokā kopēja darba laikā ar Medūzas kolēģiem. Izpētīja sociālos profilus, uzmeklēja kopēju paziņu, mēģināja tikt viņai klāt. Piezvanīju valdes loceklim, kas bija meklējis, sirsnīgi aprunājāmies, kā tā gadījies, ka tieši dienu pēc šīs intervijas viņi sāk vākt informāciju par Lieni. Viņš atvainojās, ka neesot neko ļaunu domājis, tikai “cilvēcīgi aprunāties”. Es paskaidroju, ka šāda informācijas vākšana var tikt uztverta kā slēpti draudi, tā darīt nevajag. Ja Lienes materiālā tiks pieminēta viņu firma, mēs ar viņu sazināsimies, un viņš varēs paust savu skatījumu, jo tādi ir žurnālistikas principi. 

Kāpēc man to visu pēkšņi ievajadzējās izstāstīt? Jo, šādi pavadot ikdienu, asinis uzsit nicinošie “žurnaļugas”, “davai, čakarēsim un neatbildēsim”, “kas viņiem to pasūtīja” utt. stila teksti, ko man todien personificēja “Stradiņu sievietes”, bet kas ir ikdiena internetā. 

Neviens neprasa, lai žurnālistus mīlētu, jo netrūkst lietu, ko mums pārmest (piemēram, nekvalificētu &^**%^&$$ intervēšana reklāmas klikšķu dēļ), bet, lūdzu, palīdziet, nevis traucējiet mums darīt savu darbu. Un nākamreiz pie jautājuma “kāpēc man par to jāmaksā, ja visu var atrast internetā” pavaicājiet sev, kāpēc jums algu maksā, bet Ingai un Lienei vajadzētu strādāt par brīvu. Es tikmēr strādāšu, lai varētu viņām samaksāt.  

Ar cieņu,

Sanita (Re:Baltica redaktore un izpilddirektore, nav Facebook, tviterī @jemberga)

Uz augšu