Baltijas ceļa īstenošana prasīja lielu organizatorisko darbu, drosmi un uzņēmību. Viens no akcijas organizētājiem bija muzikālo sarīkojumu organizators un režisors Imants Kulinskis - viņam tika uzticēta cilvēku ķēdes izveide no Rīgas pierobežas līdz pat Lietuvas robežai. Portāls TVNET tikās ar Imantu, lai uzklausītu viņa atmiņas par šo tik ļoti Latvijai nozīmīgo laiku.
“Es ne sevišķi mīlēju padomju varu,” ar smaidu saka Imants, iesākot mūsu sarunu, “1980. gados ar draugiem bijām izveidojuši tādu kā grupu, kas nodarbojās ar strēlnieku brāļu kapu un Brīvības cīņās kritušo kapu meklēšanu un kopšanu. Nodibinājām pat organizāciju “Jauno latviešu klubs”, bijām astoņi biedri.
Un tad, 1984. gadā, mūs čeka paņēma pie dziesmas. Pusseptiņos no rīta, pie visiem organizācijas biedriem vienlaicīgi, ieradās čeka. Tika veikta kratīšana, pie manis atradās savāktie materiāli.
Mūs aizveda uz Stabu ielu, turpat, kur reiz tika pratināts un spīdzināts mans tēvs Žanis par darbošanos pretestības kustībā. Visas dienas garumā tikām pratināti. Piedraudēja ar kriminālatbildību un cietumiem, ja nestāstīsim patiesību.
Fiziski mūs neiespaidoja, bet morālais terors bija: draudēja, ka tad, ja neizstāstīšu taisnību, maniem draugiem nebūs iespējas pabeigt augstskolu. Toreiz strādāju Nacionālajā teātrī, man piedraudēja ar represijām darbā. Bet mēs izturējām godam, un tās pašas dienas vakarā mūs izlaida ārā. Bail bija, bet ko padarīsi, darījām to, kas bija jādara,” saka Imants.
Par spīti čekas draudiem organizācija darbu turpināja. “Vairāk slēpāmies, mazāk kontaktējāmies ar cilvēkiem, īsti nebija skaidrs, kurš mūs ir nodevis,” saka Imants.
Laikam ritot, Imants iesaistījās arī dažādos nacionāla rakstura pasākumos, kas gan viņam maksāja amatu.
“Toreiz strādāju Bolderājas bibliotēkā, un 23. augustā [1987. gadā] biju pie Brīvības pieminekļa [Helsinki 86 rīkotajā akcijā]. Čekisti pēcāk bija ieradušies pie bibliotēkas direktores ar videomateriāliem, kuros biju redzams pie pieminekļa, un direktorei tas galīgi nebija paticis,” stāsta Imants.
Tālāk darba gaitas viņu aizvedušas līdz Vides aizsardzības klubam un pēcāk arī uz Tautas fronti. “Oficiāli skaitījos referents, bet praktiski biju asistents un iesaistījos pasākumu rīkošanā. Piedalījos visās valdes sēdēs, un likumsakarīgi nāca arī aicinājums palīdzēt organizēt Baltijas ceļu,” stāsta Imants.
“Ideja par Baltijas ceļu likās patiesi brīnišķīga - ne tikai emocionālā, bet arī politiski nozīmīgā ziņā. Man nozīmēja šo pienākumu, noorganizēt Baltijas ceļu no Rīgas pierobežas līdz Lietuvas robežai, un tas bija patiesi patīkams pienākums. Galvenais toreiz bija cīniņš ar padomju birokrātiju un pierādīt, ka mēs neko sliktu negribam,” uzsver organizētājs, piebilstot, ka par spīti pastāvošajai iekārtai teju visās instancēs bija vismaz viens cilvēks, kas Atmodas laika aktivitātes atbalstīja un palīdzēja tās īstenot.
Runājot par praktiskajām darbībām akcijas organizēšanā, Imants stāsta, ka notika cieša sadarbība starp Tautas frontes reģionālajām nodaļām, lai apzinātu, cik cilvēku ir katras nodaļas rīcībā un cik vēl nepieciešams.
Par pamatu tika ņemts 1,5 metrs - tika aprēķināts, ka tieši tik daudz ir viens roku platums, un tālāk jau tika kilometru skaits tika dalīts ar šo vienību, lai apzinātu nepieciešamo cilvēku skaitu. Katras nodaļas ziņā bija savākt šo cilvēku skaitu.
Atceroties Baltijas ceļa sagatavošanu, Imants min lielo atsaucību no cilvēkiem. “Es esmu laimīgs, ka man izdevies piedzīvot to, cik vienota spēj būt Latvijas tauta,” saka organizators.
Baltijas ceļa dienā, 23. augustā, Imants kopā ar citiem tautfrontiešiem devās Ķekavas virzienā. Tur arī atradās Ceļu milicijas postenis, kas ļāva organizatoriem izmantot savas rācijas komunikācijai. Tuvojoties vakarpusei, Ķekavas aplī ieradās aizvien vairāk un vairāk cilvēku.
“Tas bija neaprakstāmi. Ļoti labi atceros to brīdi, kad iestājos rindā un sadevos rokās ar blakusstāvošajiem. Fantastika!” stāsta Imants, un viņa acīs iezogas asaras. “Atzīšos, ka to, kas tajā brīdī skanēja pa radio, nedzirdēju. Emocijas plūda pārpārēm. Neko tamlīdzīgu nebiju piedzīvojis.”
Ķēde bija noslēgta. Akcija bija noslēgusies. Pēc Baltijas ceļa Imants devās uz Tautas frontes centrālo nodaļu un tad uz mājām Pierīgā.
Baltijas ceļš savā ziņā ļāva ieelpot brīvības sajūtu, ko Imants pirms tam bija “noķēris” Zviedrijā, latviešu Dziesmu svētkos. No Padomju Savienības birokrātijas aparāta izcīnītā vīza ļāva uz brīdi izlauzties no cietuma; Imants stāsta, ka visspilgtāk atmiņā palicis brīdis, kad tika šķērsota robeža.
“Tā bija neaprakstāma sajūta. Likās, ka pēc mūža, kas pavadīts cietumā, beidzot esmu brīvs. Tāda pati bija sajūta atgriežoties. Vārti aizveras, un biju atpakaļ ieslodzījumā,” apraksta Imants.
Skatoties uz Baltijas ceļu ar šodienas acīm, Imants norāda, ka sapnis ir īstenots - mums ir sava brīva valsts. “Valsts ir tikai forma, būtiskākais ir mūsu iekšējā brīvība. Un tā mums ir. Un ar to mēs varam kalnus gāzt. Baltijas ceļš noteikti bija organizēšanas un piedalīšanās vērts. Jā, mūsu valstī joprojām ir daudz nesakārtotā, turklāt mums ir ārkārtīgi smags garīgais padomju laika mantojums. Lai no tā atbrīvotos, ir jānomainās dažām paaudzēm. Tad mēs patiešām būsim brīvi un celsies Gaismas pils,” secina Imants Kulinskis.
