Līgas, Vijas un Guntas atmiņas

“Biju tikko sākusi studijas un aktīvi dzīvoju līdzi it visam, kas bija virzīts uz lielāku Latvijas neatkarību. 1989. gadā vēl nebija skaidrs, kā kļūsim neatkarīgi, bet intuitīvi bija skaidrs, ka tas notiks. Uz Baltijas ceļu devos kopā ar radiem. Kopā bijām seši - divi pieauguši vīrieši un četri bērni/jaunieši – cik nu varēja satilpt žiguļa markas automašīnā, kas bija vienīgā mūsu radu lokā. Bijām iecerējuši no Jūrmalas aizbraukt un pievienoties Baltijas ceļam pie Bauskas, tomēr netikām tālāk par Ķekavu, jo pa ceļam bija kaut kas tam laikam absolūti neierasts – sastrēgums. Norādītajā laikā sadevāmies rokās, lai gan atmiņā man palikusi samērā liela neskaidrība par īsto brīdi. Tētis atceras, ka pēc rokās sadošanās brīža viņš kopā ar mūsu auto šoferi turpat ceļmalā uztaisījuši mazu ugunskuru, kurā nodedzinājuši „koka rubli” – to, kuru lietojām padomju laikā.”

Vijas atmiņas

“Es no Jelgavas braucu kopā ar vecākiem un mūsu ģimenes draugiem. Ceļš bija pilns ar mašīnām un tautu,” raksta Vija Tirzmale. “Neskatoties uz to, ka toreiz nemaz tik daudz auto nebija. Ja pareizi atceros, mēs izvēlējāmies vietu starp Olaini un Rīgu. Sajūtas tādām pusaudzim bija diezgan dīvainas, stāvēt kopā ar tik daudziem cilvēkiem gar ceļa malu, sadoties rokās un visiem dziedāt. Es neatceros, kas tās bija par dziesmām, bet atceros, ka vilnis gāja pāri rindām. Garām braucošās mašīnas signalizēja.

Man šis laiks bija dīvains. Jo ģimenes vēsture, kā jau daudziem Latvijā, bija gana raiba. Viens vectēvs leģionārs, tāpēc jo īpaši klusu vai nemaz netika runāts par tiem laikiem. Tikai vēl pirms Baltijas ceļa man vecāki neļāva stāties pionieros. Tētis bija ļoti pret, mamma, kā jau sieviete, saprata, ka būs grūti, ja nebūšu. Atceros, kā skolotāja nāca pie mums uz mājām runāt. Pierunāja. Un tieši tāpēc Baltijas ceļā manī sāka veidoties tā apziņa, ka kaut kas mainās, kaut kas liels notiek un es esmu tajā iekšā.”

Guntas atmiņas

“Pēc studijām Rīgas Politehniskajā institūtā (RPI) Ķīmijas fakultātē sāku strādāt Rīgas radio rūpnīcā (RRR) Polimēru pārstrādes laboratorijā,” atmiņās dalās Gunta Dimanta. “Mana darba vieta atradās Mūkusalas ielā, bijušajā Radiotehnikas ielā. Iestājos Tautas frontes RRR nodaļā. Mūsu Tautas frontes nodaļa arī organizēja vietu, kur atrasties akcijas laikā. Tā nokļuvām pretim savai darba vietai Mūkusalas ielā. Piedalījos Baltijas ceļā ar visu ģimeni - dzīvesbiedru Valdi un bērniem.  Bija saulaina, gaiša diena - tāds bija arī akcijas dalībnieku noskaņojums. Mūs uzrunāja toreizējais Saeimas deputāts Dzintars Ābiķis ar vārdiem: "Mana mīļā latviešu tauta!" Lielai daļai dalībnieku acīs bija asaras. Tas bija neaizmirstami saviļņojošs mirklis. Atmiņā skan dziesma “Daugavas abas malas mūžam nesadalās”. Akcija tika koordinēta ar RRR populāro tajā laikā pārnēsājamo radioaparātu "Abava".