"Esot mīlestībai tuvu blakus, var visu." Jolantas atmiņas par Baltijas ceļu

"Gaismas ceļā. Baltijas ceļam – 30". Ilustratīvs foto

FOTO: Publicitātes foto / Turaidas muzejs

1989. gada 23. augustā pulksten 19:00 aptuveni divi miljoni Baltijas valstu iedzīvotāju sadevās rokās, veidojot cilvēku ķēdi no Tallinas caur Rīgu līdz Viļņai. Atzīmējot Baltijas ceļa 30. gadadienu, "Postimees Grupp" portāli Latvijā "Tvnet" un "Apollo", Lietuvā "15min" un Igaunijā "Postimees" aicina iesaistīties vēsturē pirmajā virtuālajā Baltijas ceļā un izdzīvot Lietuvas, Latvijas un Igaunijas vēsturi, kā arī dalīties atmiņās par pieredzēto. Šodien publicējam Jolantas stāstu.

Pirms 30 gadiem man bija 14 gadu, kad vairāk par saviem privātiem pārdzīvojumiem cits nekas daudz vēl neinteresēja. Tajā laikā mēs ticējām stāstiem ar labām beigām, ticējām mīlestībai un patika jauni piedzīvojumi. Piedalīšanās Baltijas ceļā bija mūsu jauniešu deju kolektīva iespēja vēlreizīt būt kopā jautrībā un labā darbā. 

Piedalījos, jo tā varēju būt atkal kopā ar tiem, kas tajā vecumā ir autoritātes, un būt pirmās mīlestības tuvumā.  Atceros, ka, braucot autobusā uz Cēsīm (tur bija iezīmēta mūsu vieta Baltijas ceļā), jau iztēlojāmies, kā tas būs. Protams, bija arī bail nedaudz, jo neviens nezināja, kā tas izvērtīsies. Dažus jauniešus vecāki nemaz nepalaida. Neziņu pārvēršot par humorīgiem jokiem, stundas ceļā aizritēja smieklos. 

Sākumā, līdz cilvēku rinda ieņēma saprātīgu līniju, vēl bija apmulsums - vai pietiks roku, ar ko sadoties; vai jāņem tautiskās jostas, ko izritināt starp blakusstāvošajiem. Roku pietika. Atceros, ka bija kāds viens īpašs brīdis, kad noteikti bija jāstāv, sadodoties rokās, jo kāds brauca garām un lidoja virs galvas. Tas bija īpašu sajūtu pavadīts mirklis - rokasspiedieni sakļāvās ciešāk un iestājās svinīgs klusums, it kā himnu klusībā dziedātu vai lūgtu. 

Pārējo laiku pavadījām sarunās un pārdomās, arī mērojot ceļu uz tuvāko Cēsu veikalu - kāds pēc leģendārā Cēsu alus, kāds pēc limonādes un cepumiem. Kā jutos pēc tam? Bija lepnuma sajūta, ka arī es tur biju un savu metru turēju. Spilgtākās atmiņas - tā ir vienotība, kas saglabājama arī mūsdienu jaunajām paaudzēm un nākotnes bērniem. Dažreiz par brīvības cenu būtu jārunā vieglāk - caur kopābūšanas sajūtām, caur mīlestību un vienkāršību.

Uz augšu