Mošejā vietējo drēbēs, pilsētas ainavu tveršana un tirdziņi – īsumā par pieredzi Ammānā (1)

Tiem, kuri vēl nav paspējuši izlasīt rakstu sērijas pirmo rakstu, otro rakstu vai trešo rakstu un kuriem ir nedaudz piemirsies, atgādināšu, ka savu vasaras atvaļinājumu šogad nolēmu pavadīt noslēpumainajā Tuvo Austrumu valstī – Jordānijā. 10 dienās es un seši mani draugi izbraukājām šīs valsts teritoriju no galvaspilsētas Ammānas līdz pat Sarkanās jūras pilsētai Akabai dienvidos. Vēlos dalīties iegūtajā pieredzē ar TVNET lasītājiem. Sērijas ceturtais raksts veltīts Jordānijas galvaspilsētai Ammānai, kuras izpēte izraisīja gan grandiozas, gan personīgo redzesloku bagātinošas emocijas.

Daži fakti par Ammānu

Ammāna ir Jordānijas politiskais, ekonomiskais un kultūras centrs, kā arī valsts lielākā pilsēta. Tajā dzīvo aptuveni 4 miljoni cilvēku (visā Jordānijā kopumā dzīvo tuvu pie 10 miljoniem). Ammāna ir arī ārkārtīgi populārs tūrisma galamērķis. 2014. gadā pilsētu apciemoja aptuveni 2 miljoni tūristu (padarot to par 5. apmeklētāko arābu pilsētu), vēsta Euromonitor dati. Ammāna ir arī diezgan ievērojams biznesa centrs, un tajā atrodas daudzi starptautiski uzņēmumi. Daudzi to salīdzina pat ar tādām biznesa metropolēm kā Apvienotajos Arābu Emirātos esošo Dubaiju vai arī Kataras Dohu.

Ammāna arī vairākas reizes savā pastāvēšanas laikā ir mainījusi nosaukumu. Piemēram, Dzelzs laikmetā tās teritorijā dzīvojošie cilvēki savu apmetni sauca par Ammonu (Ammonītu karalistes mājvietu). Grieķu un romiešu laikos to sauca par Filadelfiju. Pēc musulmaņu iekarojumiem agrajos viduslaikos to pārdēvēja par Ammānu. Modernās Ammānas aizmetņi gan tika ielikti 19. gs. otrajā pusē, kad Osmāņu impērija uz šo teritoriju pārvietoja čerkesus.

Mūsu pieredze

Ammāna bija mūsu pirmais pieturas punkts Jordānijas ceļojumā. Ņemot vērā, ka no mūsu dienvidu kaimiņu galvaspilsētas Viļņas uz turieni kursē tiešais Ryanair reiss, šī pilsēta kļuva par pašsaprotamu pirmo pieredzes malku Jordānijas kultūrā.

Pilsētas apskati mēs sākām jau neilgi pēc tam, kad bijām iekārtojušies AirBnB numuriņā. Nolēmām doties apskatīties slaveno Abdullas I mošeju, kuru pabeidza salīdzinoši nesen – 1989. gadā. Mošejai ir skaists zils kupols, un tā var uzņemt līdz pat 3000 musulmaņu, kuri vēlas nodoties lūgšanām. Līdz mošejai nolēmām iet kājām, taču jau ātri sapratām, ka daudz vērtīgāk būtu bijis paņemt jau iepriekš rezervēto mašīnu. Attālumi Ammānā nav gluži tādi kā Rīgā, un var gadīties kātot salīdzinoši daudz (neskatoties uz to, ka tā neliekas kartē).

Sasniedzot mošeju, pirmais, ko ieraudzījām, bija pie tās ieejas stāvošs arābs tradicionālajā musulmaņu vīriešu tērpā, kurš jautāja, no kurienes esam. Atbildējām viņam angliski, taču viņš tāpat mūs nesaprata. Par laimi, es iepriekš jau nedaudz biju mācījies arābu valodu un spēju pateikt pāris vienkāršas frāzes. Tad viņa sejā lēnām iezagās apskaidrības gaisma. Viņš pastāstīja, ka varam ieiet mošejā, taču dažiem no mums būtu nepieciešams nedaudz modificēt savu apģērbu. Šī modifikācija izpaustos kā musulmaņu tradicionālā apģērba uzģērbšana vīriešiem, kuri staigā šortos, un arī sievietēm. Tomēr viņš iepriecināja ar solījumu, ka varēsim piekļūt mošejas daļām, kur parasti ir atļauts ieiet tikai islāma ticības pārstāvjiem. Ņemot vērā, ka nekad nebiju bijis musulmaņu mošejas iekšienē, šāda iespēja mani diezgan iepriecināja.

Paklausīgi uzvilcis kastaņbrūno tērpu un uzkāpis uz mirdzoši baltajām kāpnēm, sapratu, cik interesanta var būt Tuvo Austrumu arhitektūra. Balta un zila krāsa mijās itin visur un lika nepārtraukti sniegties kabatā, lai uzņemtu arvien jaunas bildes. Mošejas iekšienē mums īpaši norīkots gids pastāstīja gan par celtnes vēsturi, gan arī pēc tam laipni ļāva ieiet vietā, kur daudzi musulmaņi, klanoties piecas reizes dienā, pielūdz Allāhu. Tur mani ļoti pārsteidza interesanti izveidotās zelta būves, kuras telpai piešķīra pat samērā greznu nokrāsu. Pie griestiem karājās arī liela lampa, kuru, saprotams, arī nobildēju.

Pēc neilga brīža devāmies no mošejas projām un nolēmām atgriezties viesnīcā, lai ar mašīnu aizbrauktu uz vietējiem arābu tirdziņiem un nopirktu suvenīrus. Tirdziņā man piedāvāja nopirkt kārtis ar Sadama Huseina un viņa ģenerāļu attēliem. Pārdevējs par tām prasīja 20 Jordānijas dinārus (apmēram 23 EUR). Saprotams, ka man tas likās pat ļoti daudz, un mēģināju cenu nokaulēt. Tomēr tas izdevās tikai līdz 10 dināriem. Man tas vēl arvien likās par daudz, tāpēc vienkārši gāju prom. Piebildīšu arī, ka tirgū nogaršoju, šķiet, garšīgāko dzērienu, kādu jebkad dzīvē esmu dzēris, – citrona, piparmētru un ledus smūtiju. Ja kādreiz nonākat Jordānijā, silti iesaku pamēģināt!

Ņemot vērā, ka pēc tam visi bijām noguruši, devāmies atpakaļ uz AirBnB, lai nākamajā dienā celtos un apskatītu Ammānas vidienē esošās romiešu drupas. Tur mēs paņēmām salīdzinoši interesantu gidu par 25 dināriem, kurš mums pastāstīja gan par Ammānas vēsturi, gan arī parādīja ārkārtīgi skaistu pilsētas ainavu, kura man paliks atmiņā vēl ilgi. Romiešu drupās redzējām arī dažādas kolonnas no antīkās pasaules un pat bizantiešu kultūras paliekas. Gids mums parādīja vietu, kur paēst ļoti garšīgas un arī lētas brokastis. Samaksājām tikai 20 dinārus par 7 cilvēkiem un par šo naudu saņēmām iespēju pamieloties ar humusa un falafeļa kalniem. Šajā vietā redzējām arī Jordānijas karaļa un viņa ģimenes bildi pie sienas. Tajā brīdī sajutāmies samērā svarīgi. Tomēr, atgriežoties pie maltītes, varu teikt, ka tā ļāva piepildīt mūsu vēderus un doties tālākās gaitās uz Ammānas apkaimē esošajām drupām.

Par mūsu pieredzi Jordānijas slavenajā Danas rezervātā lasi sērijas pēdējo rakstu jau nākamsvētdien.