“Izcils, labs cilvēks, mākslinieks un liels izgudrotājs – pats uztaisīja laivu, pats inventāru. Kapitāls vecis!” Tā par Aigi Auderu – nedēļu meklēto laivotāju, kura mirstīgās atliekas svētdien tika atrastas Igaunijas piekrastē, saka viņa ceļabiedrs Gundars Patmalnieks. Abi kopā pa jūru mērojuši vairāk nekā tūkstoš kilometru.

Sestdien, 17.augustā, pulksten 11.16 Jūras meklēšanas un glābšanas koordinācijas centrā atskanēja telefona zvans: tuvinieki nevar sazināties ar Aigi Auderu, kurš piektdien, 16.augustā, pulksten deviņos no rīta savā kajakā pameta Kolkas krastu, lai dotos uz 37 kilometru attālo Roņu salu. “Roņos” viņš bija plānojis ierasties ap četriem tās pašas dienas pēcpusdienā.

Nekavējoties meklēšanā tika iesaistītas divas jahtas - “Palsa” un “Tuscan”, kas atradās netālu no Roņu salas. “Palsai” tika dots uzdevums pārskatīt apkārtni. 11.37 informāciju par meklēšanas sākšanu saņēma dienesta helikopters. Tā sākās plaša meklēšana jūrā un piekrastē. Vairākas dienas pagāja bez panākumiem. Meklēšanā iesaistījās Audera draugi un brīvprātīgie.

Pazīstot Aigi, meklēja dzīvu. Domāja, sēž Sāremā džungļos un pat nenojauš, kāds ļembasts sarīkots.

Ņemot vērā, ka Aigis tālāk plānoja doties uz Abruka un Sāremā salu, ar suņiem tika pārmeklēta Sāremā piekraste. Gaisā pacēlās ne vien NBS, bet arī privāts helikopters, kurš pārmeklēja apkārtni. 22.augustā – sestajā meklēšanas dienā – Matsi pludmalē nejauši tika atrasts Aiga kajaks.

Uzmanību piesaistīja pie kajaka rūpīgi nostiprinātais airis.

Tālākā meklēšana turpinājās, jau nojaušot iznākumu. Svētdien jūra atdeva arī laivotāja – Aiga Audera mirstīgās atliekas. Igaunijā Matsi pludmalē tika izskalots vīrieša līķis, kas tika atpazīts kā laivotājs, rotu mākslinieks Aigis Auders.

FOTO: Valsts policija

Notikumu rekonstrukcija: versijas

Kas todien notika – varam tikai minēt, bet īsto atbildi, visticamāk, tā arī neuzzināsim. Piektdienas, 16.augusta rīts bija silts un saulains. Sinoptiķi iepriecināja – diena saglabāsies skaidra un silta, pūtīs lēns, mērens dienvidu, dienvidaustrumu vējš.

59 gadus vecais Aigis uzvilka tumši pelēku jaku, melnu glābšanas vesti, galvā uzlika smilšu krāsas naģeni ar garu malu, iesēdās četrus metrus garajā kajakā un devās jūrā. Ne pirmo reizi. Laivošana bija viņa dzīvesveids – jau četrus gadus. Auders labi zināja, ka jūra var būt neprognozējama. 

2016. gadā stāstot par laivotāju dzīvesveidu, Aigis saka: “Galvenais stāsts ir nevis var vai nevar noairēt tos 30 kilometrus... Jūra vienmēr ienes savas korekcijas – var būt spēcīgs vējš, viļņošanās, kas var radīt drošības apdraudējumu, it sevišķi mazām laiviņām.”

Visticamāk, zināja arī to, ka tumšs, pelēcīgs apģērbs ekstrēmā situācijā var līdzināties nāves spriedumam – vienkārši tāpēc, ka, meklējot cilvēku, no helikoptera viņš jūrā nav redzams – pelēkais saplūst ar tumšo ūdens fonu un viļņiem.

FOTO: Valsts policija

“Tā pa īstam laika apstākļus mēs neesam iemācījušies prognozēt – varbūt ceļa vidū uznāca brāzmas, kaut kas notika,” iesāk Jūras spēku flotiles Krasta apsardzes dienesta Kuģošanas drošības inspektors Ričards Buners. “Auders bija plānojis ceļā atrasties no deviņiem līdz četriem pēcpusdienā – visticamāk, plānoja ar nelielu rezervīti, lai krastā būtu no trim līdz četriem.” Saliekot kopā pārvietošanās ātrumu ar iespējamo atrašanās vietu, kartē redzams, ka Auders varēja nonākt riskantā situācijā - viļņi jūrā sasniedza metru, metru un 20 centimetrus. 

Kā atzīst cilvēki, kuriem ir liela pieredze, kas saistīta ar riskiem jūrā – vēju, straumēm un viļņiem, šis viļņu augstums, lai gan sagādā neērtības, nav ļoti bīstams.

Ričards Buners piemetina, ka Rīgas jūras līcī starp Kolku un Sāremā var būt un satikties neparedzamas straumes.

“Kas notika, mēs nezinām, tāpēc tās ir tikai spekulācijas... Kajaks ir mazizmēra kuģošanas līdzeklis, būtībā paredzēts iekšējiem ūdeņiem vai jūras piekrastei, un tas var apgāzties.”

“Notikumus rekonstruēt nevar, jo mēs nezinām pilnīgi neko - vienīgā versija, ko varam atmest, ir tā, ka viņam uzbraucis kuģis,” sarunas sākumā saka Gundars Patmalnieks – Aiga draugs, viens no brīvprātīgajiem, kurš piedalījās meklēšanā.

“Pagaidām nezinām, vai viņš nosalis vai noslīcis. Ir tikai totāli daudz neatbildētu jautājumu.”

Abi kopā pa jūru mērojuši vairāk nekā 1000 kilometru. Aigis Gundaram palīdzējis šķērsot Somu līci – ap 70 kilometru pa jūru. Tās dienas maršruts nebija no grūtākajiem.

“Pirmās piecas dienas pat prātā nenāca viņu meklēt Matsi pludmalē. Gan laivu, gan viņu atrada nejauši, atpūtnieki.  Meklējām viņu visur - arī tur, kur kopā esam bijuši vairākas reizes.”

Buners domā, ka izskalotajā kajakā nostiprinātais airis, kas redzams fotogrāfijā, neliecina par to, ka laivotājs grasījies kaut ko darīt, bet gan bija rezerves airis, pamatīgi nostiprināts ar auklām. “Ja laika apstākļi būtu slikti, viņš tā nedarītu, jo airis ir vienīgais stūrēšanas mehānisms.” Vienīgais, kā var noturēties pret vilni, ir intensīvi airējot, pretējā gadījumā laiva zvalstītos un varētu apgāzties.

FOTO: Valsts policija

Patmalnieks ir citās domās: uz laivas nostiprinātais ir pamatairis.

“Mēs nezinām, kāpēc tas tur iebāzts. Rezerves airis ir mazāka izmēra. Aigis nekad agrāk tur airi nav licis.”

Pēc mirkļa pauzes Aiga draugs piemetina: “Viņš nebija no tiem, kas “bremzē”, - viņam patika meklēt izaicinājumus.” Patmalnieks atzīst, ka Aiga airēšanas pieredze “nebija milzīga” un arī meistarība nebija pārāk liela. Jā, airēt viņš spēja ilgi. Tāpat Aigis “ar kompasu nedraudzējās”.

Nav izslēgta neviena versija – arī tāda, ka tas bija banāls, muļķīgs negadījums. Tomēr varēja atgadīties arī kas tāds, ko nespējam iedomāties.

Krasta apsardzes pārstāvis saka, ka glābšanas vestē atklātā jūrā šobrīd var izdzīvot līdz pat 20 stundām – konkrēti to nav iespējams pateikt, jo daudz kas atkarīgs no situācijas, stresa līmeņa, veselības stāvokļa un tā tālāk. Pieredzējuši laivotāji min īsāku laiku – dažas stundas.

Meklējām dzīvu...

“Kad es viņu meklēju, gribēju atrast dzīvu cilvēku,” saka Patmalnieks. “Laiks bija silts, naktis siltas, bet jūrai ir īpašība – iegriežoties vējam, ūdens temperatūra var mainīties par 10 grādiem. Aukstā ūdens slāņi var tikt uzmalti augšā. Mēs nezinām, kad viņš “atvadījās” no laivas, jo, ja cilvēks netiek iekšā (vienam ierāpties ir grūti), viņš pie laivas turas līdz pēdējam, un, kad sāk zaudēt samaņu, piesien sevi pie laivas.” Pagaidām mēs nezinām, ne kur un kad, ne kas notika – vai Aigis bija Roņu salā, vai arī viņu aiznesa citā virzienā.

Lai pietuvotos patiesībai, būtu jāveic apjomīgs, ilgs pētījums, bet vai policijai ir tam resursi?

Stulbi tā teikt, bet... bezatbildīgi

“Ja godīgi, bezatbildīgi – gan pret sevi, gan tuviniekiem. Tagad ir tā stulbi teikt par pieredzējušu laivotāju, bet...” saka Kaspars - burātājs ar gandrīz 30 gadu pieredzi.

Jautāts, vai ir vietā runāt par bezatbildību, kuģošanas drošības inspektors brīdi klusē un tad saka: “Tā mēs par daudziem varam teikt... Vienatnē, bez speciāla aprīkojuma...”

Ričards Buners nosauc lietas, kas uz jūras izglābj dzīvību: sarkana signālraķete, personālā lokācijas boja, kas, nokļūstot ūdenī, caur satelītu raida signālu ar konkrētu atrašanās pozīciju, jūras sakaru rācija.

“Varbūt viņš neņēma neko līdzi, domājot par svaru, lai vieglāks gājiens,” saka Buners, piebilstot, ka personiskie glābšanas līdzekļi maksā ap 200, 300 eiro, bet dzīvība nav tēma, uz kuru ietaupīt naudu.

Dažas dienas pēc Audera pazušanas viņa dzīvesbiedre, mākslas zinātniece Ilona Audere sociālajos tīklos vēstīja, ka sestdienas vakarā starp Kolku un Roņu salu redzēta balta signālraķete. Buners noraida šo informāciju, skaidrojot, ka raķete manīta citā dienā un vietā un nekādi neattiecas uz ar Audera laivošanas maršrutu. Turklāt briesmu signāls, kas pievērš apkārtējo kuģu uzmanību, ir sarkana raķete.

“Baltām, dzeltenām un zaļām mēs uzmanību nepievēršam – visbiežāk tas ir salūts un nozīmē prieku par dzīvi.” Bauers saka, ka ikvienam, dodoties jūrā, vajadzētu ģērbties spilgtā apģērbā ar atstarojošiem elementiem. Šis nav pirmais gadījums, kad meklēšana no helikoptera ir apgrūtināta tieši neuzkrītoša apģērba dēļ. 2015. gada janvārī pie Kolkas neizdevās identificēt jūrā pazudušo keitbordistu, lai gan košā glābšanas veste tika drīz vien pamanīta.

Bauers norāda, ka Audera gadījumā informācija par cilvēka pazušanu tika saņemta novēloti. “Ja viņam Roņu salā vajadzēja ierasties četros, bet pēc stundas, divām viņš nebija sazvanāms, vajadzēja celt trauksmi.” Viņš pieļauj, ka Auderam tuvie cilvēki domāja, ka viņš vienkārši ir krastā. Audera draugs Gundars Patmalnieks saka, ka laivotāju aprindās ir “tikai normāli” pazust uz dienu, divām un tad uzrasties.

Mūsējie ir pieraduši, ka varam nozust – telefons var iekrist ūdenī vai pazust.

"Meklējot Aigi, mēs vēl pāris dienas domājām, ka viņš sēž kaut kur Sāremā džungļos un nezina, ka viņu meklē.”

Patmalnieks atceras, ka rotu mākslinieks, savulaik absolvējis Mākslas akadēmijas Metāla dizaina nodaļu, jaunībā studējis ķīmiju, bija aizrautīgs cilvēks, izgudrotājs – pats konstruēja laivu un inventāru. Aigis ir brālis ārstam un bijušajam veselības ministram Ārim Auderam.

FOTO: publicitātes