Aukstā kara spiegu tehnoloģija, kuru mēs joprojām lietojam (5)

Kā izdevumā "BBC" raksta žurnālists Tims Herfords, toreiz Amerikas vēstniecībā Krievijā zēnu grupa no Padomju Savienības jauno pionieru organizācijas izdarīja brīnišķīgu draudzības žestu starp šīm abām supervarām. Viņi prezentēja lielu, ar roku izgrebtu ASV ceremoniālo zīmogu, kas tika pasniegts ASV vēstniekam. Vēlāk šis zīmogs kļuva pazīstams kā vienkārši “Lieta”.

Skaidrs, ka ASV varas iestādes būtu pārbaudījušas, vai masīvajā koka zīmogā nav paslēptas noklausīšanās ierīces, tomēr nekādi vadi vai baterijas neradīja aizdomas. Galu galā – kādu ļaunumu tāds zīmogs var nest?

Lieki nelauzot galvu, vēstnieks zīmogu uzkāra goda vietā – pie sienas savā kabinetā – vietā, kur turpmākos septiņus gadus viņš veica savas privātās sarunas. Toreiz viņš nevarēja pat iedomāties, ka šo zīmogu radījis viens no 20. gadsimta ģēnijiem – Leons Teremīns.

Leons Teremīns pasaulē ir zināms galvenokārt ar revolucionārā un savādā mūzikas instrumenta teremīna izgudrošanu, kuru spēlēt var, tam pat nepieskaroties. Viņš kopā ar sievu dzīvoja ASV, pirms 1938. gadā atgriezās Padomju Savienībā. Viņa sieva vēlāk apgalvoja, ka viņas vīru nolaupīja. Jebkurā gadījumā viņš nekavējoties tika norīkots darbā ieslodzīto nometnē, kur viņam lika radīt dažādas noklausīšanās ierīces, to skaitā arī “Lietu”.

To, ka kaut kas nav kārtībā ar šo zīmogu, atklāja amerikāņu radio operatori, jo nejauši uzdūrās ASV vēstnieka Krievijā sarunām, kas skanēja radio viļņos. Tomēr pat tad, kad tika pārbaudītas vēstniecības telpas, nekāda noklausīšanās ierīce netika atrasta. Amerikāņiem vajadzēja vēl nedaudz laika, lai atklātu noslēpumu.

Noklausīšanās ierīce atradās “Lietā” un bija ārkārtīgi vienkārša – sīka antena, kas piestiprināta dobumam, pār kuru bija pārvilkta sudraba diafragma, kas kalpoja par mikrofonu. Tai nebija bateriju vai kādu vadu – tie tai nebija nepieciešami.

Ierīci aktivizēja radioviļņi, kurus krievi raidīja uz ASV vēstniecību. No šiem ienākošajiem signāliem noklausīšanās ierīce ieguva enerģiju, kas vajadzīga, lai raidītu signālu atpakaļ. Ierīce apklusa, kad šis signāls tika izslēgts.

Līdzīgi kā pagalam dīvainais mūzikas instruments teremīns, arī “Lieta” varētu šķist tehnoloģisks brīnums. Tiesa, ideja par ierīci, kuru darbina ienākoši radioviļņi, un kura nosūta atpakaļ informāciju, mūsdienās ir ļoti daudzu lietu pamatā.

Radiofrekvences identifikācija mūsdienu ekonomikā ir visuresoša, piemēram, kredītkartēs, ļaujot iegādāties lietas, pietuvinot karti lasītājam. Arī grāmatās bieži vien ir ierīkotas šādas ierīces, arī daudzās citās precēs, neļaujot tās iznest no veikala, pirms par to nav samaksāts.

Lai arī dažas no tām satur enerģijas avotu, tomēr lielākā daļa, līdzīgi kā teremīns, tiek darbinātas attālināti ar ienākošā signāla palīdzību. Tas padara tās ļoti lētas, kas ir veiksmīgas pārdošanas atslēga.

Radiofrekvences identifikācijas jeb RFID paveids tika izmantots arī Otrā pasaules kara lidmašīnās; radars izgaismoja lidmašīnu, bet retranslators, reaģējot uz radara signālu, sūtīja atpakaļ atbildes signālu, kas nozīmēja “mēs esam jūsu pusē, nešaujiet”.

Tomēr vēlāk kļuva iespējams šīs ierīces padarīt pietiekami sīkas, lai varētu iestrādāt daudzos citos priekšmetos. Līdzīgi kā svītrkodus, RFID sāka izmantot, lai ātri identificētu objektus. Tomēr atšķirībā no svītrkodiem RFID nav nepieciešamas vizuālas līnijas, lai to aktivizētu. Turklāt RFID var sevī glabāt daudz vairāk informācijas nekā svītrkods.

2000. gadu sākumā tādas ASV organizācijas kā “Tesco”, “Walmart” un ASV Aizsardzības departaments sāka pieprasīt, lai piegādātāji savas preces aprīko ar RFID. Plānots bija ar RFID beigās aprīkot teju pilnīgi visu.

Daži entuziasti pat implantēja RFID savā ķermenī, kas ļāva viņiem, piemēram, atvērt durvis vai ceļot metro ar liegu plaukstas vēzienu.

Lai arī mūsdienās RFID lielā mērā aizstājušas dažādās viedierīces, tomēr tās ir dārgas, tāpēc RFID joprojām paliek ēts un efektīgs veids, kā, piemēram, izsekot lietas – nozagtus velosipēdus, automašīnas utt. Turklāt tam nav nepieciešamas baterijas.