Robežsargs ieraksta manus pases datus lielā rūtiņu kladē. Laša tikmēr apskaujas ar otru robežsargu - kārtējo brālēnu, kurš dienē šajā nomaļajā Turcijas pierobežas robežpunktā. Es nebūtu izbrīnīts, ja Lašam kopā būtu vairāk par simts brālēniem. Lai vai kur viņš brauktu vai telefoniski kārtotu lietas, darīšanas notiek caur kādu brālēnu vai tēvoci. Ja esi dzimtā, visiem pārējiem radiniekiem ir pienākums palīdzēt radam. Tā Gruzijā tiek kārtotas lietas.

Pat Gruzijas Ceļu policijas struktūrās, lai izvairītos no plaši izplatītās radinieku nesodīšanas, valdība esot aizrotējusi Batumi policistus uz Tbilisi un Tbilisi policistus uz Batumi. Tik tālu radniecības saites Gruzijā acīmredzot nesniedzas.

Augstu virs galvām kalnu virsotnes, kurām otrā pusē jau ir Turcija. Zem virsotnēm redzama milzīga klints, uz kuras, labi ieskatoties, var ieraudzīt akmens torni. Tas ir Khikhani cietoksnis - grūtās piekļūšanas dēļ mazāk populārs tūrisma galamērķis šajā Adžārijas nostūrī. Ar džipu piebrauksim maksimāli tuvu klints pakājei, tālākais viena kilometra kāpums būs jāveic kājām pa stāvās klints vienu pusi.

Džips nežēlīgi zvārojas kalnu ceļa bedrēs un pa akmeņiem. Nezinu, vai no treknā mājas krējuma, kurš ļoti garšoja arī Mihailam Saakašvili*, vai no kāda cita kalniešu piena izstrādājuma, bet varbūt no visa kopā, mans ceļš uz Khikhani cietoksni ir sācies ar pamatīgi šķērmu dūšu. Kratīšanās mašīnā sajūtu neuzlabo un traucē izbaudīt kalnu skaistumu. 

Pirms kāpiena jāpiestāj - mežā noslēpies kalnu ezers ar kristāldzidru ūdeni. Laša ar brālēnu Goču te ir ielaiduši foreles, kuras tagad medījot milzīga čūska un kuru pie izdevības vajagot nošaut. Laša un Goča ar medību bisēm rokās piezogas pie ezera un ūdenī meklē briesmoni. Pēc desmit minūšu gaidīšanas mežā norīb divi šāvieni. Pēc šāviena čūska vairs nav redzama, un viņi spriež, ka skrotis būs iedzinušas čūsku ezera gruntī.

FOTO: Jānis Vingris/TVNET

Atliek tikai noelsties, no klints pakājes skatoties augšup. Kā viduslaiku cilvēkam bija iespējams tur tālu augšā uzbūvēt milzīgu akmens cietoksni? Klints ir nepieejama no trim pusēm, no ceturtās gan pašiem, gan osmaņu iekarotājiem un visiem pārējiem pagātnē un mūsdienās vienīgi atliek lēnā zosu gājienā rāpties augstāk un augstāk līdz 2200 metru augstumam virs jūras līmeņa. Un osmaņu gadījumā vēl saņemt bultas un akmeņus uz galvas no cietokšņa aizstāvjiem. Cietoksnis tika uzbūvēts stratēģiski svarīgā vietā un kā šā reģiona aizsargbastions funkcionēja veselus septiņus gadsimtus līdz pat 20. gadsimta sākumam. 

Tagad aktīvā tūrisma piekritējiem ir iespējams savām acīm redzēt to, kas palicis pāri no 7 gadsimtus senās Khikhani cietokšņa varenības. Precīzs cietokšņa būvēšanas laiks nav zināms, bet zinātnieki uzskata, ka 10.-13. gs. tas tika būvēts, lai aizsargātos pret turkiem. Milzīgo klinti un cietokšņa drupas no divām pusēm ieskauj vēl lielākas kalnu grēdas, uz pārējām pusēm paveras elpu aizraujošs skats uz milzīgo ieleju. 

Arheologi cietokšņa teritorijā ir atraduši arī vīna pagraba, maizes krāsns un dziļas akas atliekas. Nez, kādi pūliņi bija jāpieliek un cik dziļa aka bija vajadzīga cietokšņa iemītniekiem, lai tiktu pie ūdens?

Brālēni Laša un Goča skaistumu vēro, iemalkojot neiztrūkstošo čaču, kuru kopā ar glāzītēm, uzmeistarotām no plastmasas pudeļu kakliņiem, viņi ir nesuši līdzi mugursomā. Kāds cits Lašas brālēns bijis iesaistīts ūdens piegādes operācijā restauratoriem, kas piedalījās cietokšņa torņa atjaunošanā. No kilometru attālās kalnu upes tālu lejā, kuras ūdenskritums gāžas no pretējās klinšu sienas, kaut kādā man nesaprotamā veidā uz cietoksni tika atvilkta šļūtene. Tagad restauratoru darbi ir apstājušies, ūdens šļūtenē arī vairs netek.

Ja augšup klintī kāpu vienā ātrumā ar saviem gruzīnu pavadoņiem, tad lejupceļā abi brālēni, bezrūpīgi čivinādami, atstāj mani klumburējam pa akmeņaino taku. Aplauzdams kāju nagus pret zābaku purngalu iekšpusi, kāpju lejā un netieku gudrs, kā viņiem lejupkāpšana izdodas tik ātra, bet man ne. 

Kad, sviedriem noplūduši, slapjos krekliņos esam tikuši atpakaļ klints pakājē un uzklūpam avotiņam, tur satiekam vietējo gruzīnu tūristu grupiņu. Tas atkal ir iemesls čačas glāzīšu cilāšanai un sarunām. Kamēr vīri pie galda risina svarīgās sarunas, ievēroju, ka sievietes ir sakāpušas automašīnā un pacietīgi gaida prombraukšanu. 

Zemāk, kādā kalnu ciematā atpakaļceļā uz Batumi, mūsu džipam aiz muguras pēkšņi atskan skaļš specsignāls, kuru izmantot ļauts operatīvajam transportam. Tad pa pretējo joslu mums blakus piebrauc nevis policijas vai ātrās palīdzības auto, bet gan melns Lexus džips. Uz mums raugās drūmas, nicīgas sejas stiklainām acīm. Brīdi pabraucis mums blakus, Lexus ierēcas un pazūd līkumā. Aiz viņa vēl viens - Toyota džips.

- Blatnije, - pie sevis nomurmina Laša. Brīdi braucam klusumā, un man šķiet, ka es viņa sejā varu saskatīt karotāja skatienu. 

Abus džipus pēc brīža atkal ieraugām puspamesta kalnu ciemata centrālajā laukumā, kur mūsu auto ir jāsamaina atpakaļ pret Lašas “ēzelīti”. Džipu durvis ir plaši atvērtas, braucēji klenderē pa putekļaino laukumu, apkārtni pierībina skaļš krievu popsis. Mūsu auto ieraudzījuši, viņi ir klāt, un Laša un Goča izkāpj aprunāties. Pēc īsas apošņāšanās, kas sākumā likās - izvērtīsies par konfliktu ar bēdīgām sekām, brālēni ar viņiem atrod draudzīgu sarunas turpinājumu. Notiek apskaušanās un uz pleciem sišanas, uz Lexus motora pārsega parādās alkohola pudeles un glāzītes.

FOTO: Jānis Vingris/TVNET

- Po russki govoriš? Man teica, ka tu esi no Latvijas, - pie manis pienāk kāds no bravūrīgās kompānijas. - Man tur ir daudz draugu. Nostrādāju daudzus gadus par jūrnieku. 

Viņš ieķeras man elkonī un velk pie jautrās Lexus kompānijas, kur ne vienam vien zem kājām mazliet šūpojas zeme.

- Tagad dzersim par iepazīšanos! - Tas nav aicinājums, bet gan rīkojums. 

Kad gatavojos Gruzijas braucienam, zinātāji man, alkohola nelietotājam, iebilda, ka es uz Gruziju nemaz nedrīkstu braukt. Noraidīt aicinājumu iedzert Gruzijā esot nepieklājīgi un gruzīni to tāpat neņems vērā. Un es, galu galā, atgriezīšos Latvijā jau, kā grādīgā lietotājs. Ar kaulu smadzenēm jūtu, ka šis būs tas brīdis, kad varēšu šo apgalvojumu notestēt visā pilnībā. 

- Vajag iedzert! Kā tā? - par manu atteikumu nesaprašanā ir Jūrnieks. - Tavi tautieši ļoti mīl dzert.

Ap mani sāk pulcēties izbrīnītas sejas. Pat desmitgadīgs puika, kas, nez kāpēc, ir kopā ar šo kompāniju. Visiem pa vidu redzu pazibam norūpējušās Lašas acis.

- Ja vajag, varu sadzert ar ūdeni. 

- Nu, tas jau arī tikai ūdens, - pie manis piezvārojas viens ar lielu vēderu un spiež man rokā glāzīti. - Nu labi, tad simboliski paturi rokās, lai varam saskandināt. Vari nedzert. 

Paņemu glāzīti, bet uzreiz apjēdzu, ka tā bija kļūda. Vēders saskandina, tad mēģina saāķēties ar mani elkoņos, tā saucamajā tubrālību tvērienā. Ir absolūti skaidrs, ka mans stulbais smaidiņš un atrunāšanās te nestrādā. Izlokos no Vēdera tvēriena, nolieku glāzīti uz motora pārsega un eju prom. 

- Svētajā zemē čut-čut vajag iedzert. Un viss. Čut čut, - viņš vēl mēģina. 

Vēlāk, kad pārlieku somas no džipa Lašas “ēzelītī” pienāk vēl viens un žēli murmulē: - Šodien Lexusam jau divas riepas pārsitām. Toyotu nav žēl, bet Lexus gan!

Viņš ar pirkstu rāda uz vienu no kompānijas un lepni stāsta, ka Lexus īpašnieks ir Bidzinas Ivanišvilli (gruzīnu oligarhs) kaimiņš. 

Kompānijai neveicas ar savākšanos tālākai braukšanai. Kad visi jau sasēdušies džipos, izrādās, viens no viņiem ir pazudis. Kad viņš beidzot ir atradies, Ivanišvilli kaimiņam uznāk vēlme fotografēties ar vietējiem vecīšiem, kuri sēž pie veikala durvīm un noskatās jandāliņā. Viņš iespiež mazajam puikam rokās telefonu un apkampis vecīšus pozē kamerai. Puika lāgā nemāk darboties ar telefonu, džipos sasēdušies nepacietīgi taurē.

Pēc kāda laika ar lielu troksni - spolējot un skandinot specsignālus, džipi iztraucas no miestiņa, atstājot to ierastajā pamestībā. Putekļainajā laukumā paliekam mēs pie Lašas “ēzelīša”, divi vecīši un mazā veikaliņa pārdevējs atvērtajās durvīs.  

Arī mums laiks doties prom. Vēlāk, kad paplūkātie nervu gali ir nomierinājušies, Laša taisnodamies gari stāsta, ka nopietni cilvēki Gruzijā tā neuzvedas. 

-Vai daudz jums tādu blatņiku Gruzijā?

- Jā, daudz…

Kopīgu paziņu atrašana, izrādās, bija par iemeslu tam, kāpēc tikšanās ar blatņikiem neizvērtās par kaut ko baisu. Apstulbinoši, bet izrādās, ka jautrā kompānija bijuši policisti atpūtā…

Ir tikai mana trešā diena Gruzijā, bet šķiet, ka man jau ir bijuši neskaitāmi aicinājumi iedzert. Ir kaitinoši katru reizi atrunāties un skaidrot, kāpēc negribu dzert. 

- Es nedzeru. 

- Kāpēc?

- Personīgs stāsts. Bērnībā daudz dzērājus saskatījos un nolēmu nekad nedzert.

- Bet organismam vajag! Dezinfekcijai. Lai atslābinātos, vajag. 

Vai:

- Es nedzeru.

- Kāpēc?

- Personīgs stāsts. Bērnībā daudz dzērājus redzēju, nolēmu, ka nebūšu tāds.

- Ā, ja nedzer vispār, tad pāris glāzītes jau vari.

Vai:

- Es nedzeru.

- Kāpēc?

- Vienkārši nedzeru.

- Melnais vīns nav nekāds alkohols, ņem dzer! 

Čaču piedāvā visur un bez izņēmuma. Čača esot laba dezinfekcijai, terapijai, čača ir čačalgīns (kā zāles analgīns), čača esot kā recepte no ārsta. Kad iet gulēt, arī miegam vajagot iedzert čaču. 

Gruzīni uzskata, ka cilvēks ir radīts, lai sazinātos. Redzot viņu galdu sarunas, viņi šai lietai pieiet nopietni. Sarunas pie galda viņi sauc par savu akadēmiju. Apspriests tiek viss - kāpēc mīl, kāpēc nemīl, notikumi politikā, jaunumi un problēmas.

Gruzīni ir tostu teicēji. Mājās tostus parasti saka saimnieks, lielākos pasākumos šai vajadzībai tiek piesaistīts tostu meistars jeb tamada. Kā man atzina Laša - ar tamadu var  viss slikti beigties - ja būs meistarīgs, visus pasākuma viesus nodzirdīs gar zemi. Tamadam ir jābūt daiļrunīgam, ineliģentam, asprātīgam. Var gadīties, ka kāds no viesiem gribēs sacensties ar tamadu tostu uzsaukšanā, tad process var pārvērsties par oratoru sacensību.

Kādā Batumi kāzu namā pie apaļiem ar ēdieniem noklātiem galdiem sēž 200 cilvēki. Milzīgās telpas stūrī trīs mūziķi skandē skaļu mūziku. Uz paaugstinājuma pie galda sēž jaunais pāris un vedēji. 

Zāles priekšā iziet tamada un mikrofonā saka garu tostu, tad paceļ pie lūpām govs raga kausu un dzer. Viņam līdzi dzer visa zāle. Kāds vīrs no zāles otra gala gaida manu skatienu. Kad sagaidījis, paceļ gaisā glāzi un aicina mani iedzert. Jau trešo reizi pusstundas laikā. 

- Tik mazas un garlaicīgas kāzas savā mūžā neesmu redzējis! - Laša čukst man ausī. 

Kāzās, kādas pieradis ir redzēt Laša, piedalās 500 cilvēku un ir liela jautrība. Uz kāzām Gruzijā tiek uzaicināti pilnīgi visi radi un neierasties nav glīti. Ja, tomēr, netiec - ir jānosūta nauda jaunajam pārim dāvanā. Naudas dāvināšanas process ir īpaša lieta Gruzijā. Katra precēta pāra mājās ir īpaša burtnīca ar informāciju, cik katrs viesis jaunajam pārim kāzās uzdāvināja naudu. 

FOTO: Jānis Vingris/TVNET

- Kāpēc tas ir tik svarīgi? - es gribu zināt.

Lai cilvēki zinātu, cik daudz naudas jādāvina atpakaļ, kad būs pienācis laiks doties uz viņu kāzām. 

Viesi, ierodoties kāzās, tiek vesti uz kasi jeb īpaši iekārtotu telpu, kur viņus sagaida trīs, četri cilvēki. Tur viesi atstāj dāvināto naudu. Dāvinātāju vārdi un summas tiek rūpīgi ierakstītas īpašā burtnīcā, kas glabāsies jaunlaulāto mājā. Viens no kasieriem skaita saņemto naudu, divi citi pilda apsargu funkcijas.

* Atgadījums ar Mihailu Saakašvili un kalniešu krējumu iepriekšējā stāstā "Kalniešu dzīve Turcijas pierobežā".