Viljams Masters un Virdžīnija Džonsone bija divi cilvēku seksualitātes izpētes pionieri un iepazīstināja pasauli ar idejām, kas ir aktuālas arī mūsdienās. Pašlaik gan dažādas seksuālās dziņas un izpausmes vairs nav tabu temats, taču pirms 70 gadiem pasaule bija citādāka...

Viljams Masters un Virdžīnija Džonsone bija pirmie, kuri "zinātni ienesa guļamistabā" - pirms 1950. gada, kad šie zinātnieki sāka izpēti, sekss no medicīniskā skatupunkta vēl nebija pētīts, vēsta ārvalstu mediji, balstoties uz Tomasa Maiera biogrāfiskās grāmatas "Seksa meistari" ("Masters of Sex") fragmentiem.

Viljams Masters un Virdžīnija Džonsone.

FOTO: Facebook/Masters and Johnson Page

Studējot anatomiju, Masters saprata, ka reproduktīvā sistēma ir pētīta trušiem un šimpanzēm, taču ne cilvēkiem.

Viņš nosprieda, ka, pētot cilvēku ķermeņu reakciju uz seksu, viņš varētu saņemt Nobela prēmiju.

Viljams Masters bija izveidojis ginekologa praksi Sentluisā un specializējās neauglības jautājumos - tieši tur viņam radās ideja, ka padziļināta seksuālo aktu pētniecība varētu palīdzēt pāriem, kuri cenšas ieņemt bērniņu. Sākotnējos izmeklējumus un eksperimentus ārsts veica, izmantojot pilsētas prostitūtas, taču pēc tam sāka uzrunāt brīvprātīgos, kurus satika savā klīnikā.

Virdžīnija Džonsone tika uzaicināta darboties komandā 1957. gadā, kad pieteicās uz asistentes amatu Vašingtonas Universitātes Medicīnas fakultātē, kur arī darbojās Masters.

Pirmo reizi viņa iepazinās ar neparasto seksa izpētes pasauli, kad netīšām atvēra kādas telpas durvis īstajā brīdī.

Viņa ieraudzīja vīrieti un sievieti, kuri kaili, ar papīra maisiņiem galvā un elektrodu noklātiem ķermeņiem, nodarbojās ar seksu.

Džonsoni tas nenobiedēja - gluži pretēji. Viņa varēja uz Mastera pētījumiem paraudzīties no sievietes perspektīvas un drīz vien kļuva par noderīgu palīgu.

Grāmatas autors Tomass Maiers arī raksta, ka šis ekstravagantais zinātnieku pāris pētīja katru seksualitātes aspektu: "Par spīti toreizējam uzskatam, ka vīrietis ir stiprais dzimums un viņam dzimumakts sagādā lielāku baudu, Masters un Džonsone klīniski pierādīja, ka sievietes izjūtas seksa laikā ir krietni izteiktākas un dažādākas.

Viņi izdarīja vēl dažus "pārsteidzošus atklājumus" - arī gados veci cilvēki izbauda dzimumaktu un, kas to būtu domājis, sievietes var sasniegt vairākus orgasmus pēc kārtas."

Pāris kļuva pats par sava pētījuma subjektu, kad Masters diezgan neromantiski piedāvāja Džonsonei iesaistīties dzimumaktā - tas palīdzētu viņiem izpētīt "reakciju uz pieaugošo seksuālo spriedzi".

Viņa piekrita, un tā šie eksperimenti turpinājās, kaut gan Masters bija precēts vīrietis.

"Viņa teica, ka īstenībā nevēlējās stāties seksuālās attiecībās ar Masteru, bet arī nevēlējās zaudēt darbu," raksta Maiers.

"Mūsdienās šāda situācija noteikti tiktu uzskatīta par seksuālu vardarbību."

Tikai pēc 14 gadiem, kad arī Džonsone atrada sev sirdsāķīti, Masters nolēma šķirties no sievas un apprecēt asistenti. Masters gan norādījis, ka tā nebija greizsirdība, kas lika viņam spert šo soli. Viņš vienkārši sapratis, ka, apprecot Džonsoni, kopīgie pētījumi varētu turpināties līdz mūža galam - vai vismaz līdz brīdim, kad viņš saņemtu Nobela prēmiju.

Abi zinātnieki arī sāka pāru seksa terapiju. Viņi daudzus gadus vēroja cilvēkus, kuri nodarbojas ar seksu, un izdarīja secinājumus. Terapija ilga divas nedēļas, un tas nebija lēts prieks - par šādu palīdzību pārim nācās šķirties no vairāk nekā 10 tūkstošiem ASV dolāru.

"Viņi vienkārši mācīja pāriem, kā pieskarties un kā komunicēt vienam ar otru fiziski. Es domāju, viņi patiešām uzlaboja cilvēku seksuālo dzīvi," raksta Maeirs.

Kad 1966. gadā Masters un Džonsone izdeva publikāciju "Cilvēka seksuālā reakcija" ("Human Sexual Response"), tā izraisīja nacionāla mēroga sensāciju un abus zinātniekus iecēla slavas saulītē.

Lai gan publikācijas tēma bija ļoti aizraujoša, teksts bija uzrakstīts "sausā" valodā un bija pilns ar medicīniskiem terminiem.

Vislielāko lasītāju uzmanību piesaistīja pētījumi par to, kā tieši sievietes ķermenis reaģē dzimumakta laikā, jo līdz tam tā bija tabu tēma.

Mastera un Džonsones izveidotais seksuālās reakcijas cikls.

FOTO: Wikimedia Commons

Vēl satraucošāka bija Mastera nākamā publikācija 1979. gadā "Homoseksualitāte perspektīvā" ("Homosexuality in Perspective") - arī tā pievērsa sabiedrības uzmanību, taču šoreiz reakcija bija negatīva. Publikācijā Masters minēja, ka homoseksualitāte ir izvēle, ko iespējams ārstēt ar "pārveidošanas terapiju". Džonsone šajā pētījumā sava partnera idejām nepiekrita, tomēr Masters iebildumus noraidīja un pētījumu publicēja.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

🖼 William Masters y Virginia Wolfson fueron los pioneros en el estudio científico de la sexualidad humana. Así lo refleja la serie “Masters of Sex” de la que te hablamos en el último episodio de #ExperimientoDemente #comunicaciencia #sexualidad #mastersofsex #sexualidad #science #ciencia #mastersandjohnson

A post shared by Experimiento Demente (@experimientodemente) on

Mūsdienās zinātnieku aprindās ideja par "homoseksuālisma ārstēšanu" tiek nosodīta, un Mastera un Džonsones sākotnējais atbalsts tai licis apšaubīt arī citus viņu pētījumus.

Skandalozais pāris nolēma šķirt savu laulību 1992. gadā, taču tupināja kopīgo profesionālo darbību. Viljams Masters nomira 2001. gadā, savukārt Virdžīnija Džonsone - 2013. gadā.