Paredzamā dzīves ilguma palielināšanās visā pasaulē notiek ar katru gadu. Tās ir ļoti labas ziņas ne tikai ikvienam cilvēkam, bet arī globālajai ekonomikai kopumā. Pašlaik vecākās paaudzes faktiski nosaka to, kāda būs nākotne, ko vēlāk mantos jaunatne, vēsta BBC.
2018. gadā pirmo reizi vēsturē tika novērota situācija, kad cilvēku skaits, kuri ir vecāki par 65 gadiem, bija vairāk nekā bērni, kuri jaunāki par pieciem gadiem. Tāpat paredzams, ka nākotnē trīskāršosies to cilvēku skaits, kuru vecums sasniegs 80 gadus vai vairāk. Ja 2019. gadā pasaulē ir 143 miljoni šādu cilvēku, tad 2050. gadā 80 gadus vecu cilvēku skaits sasniegs 426 miljonus.
Tieši vecuma kategorija 65 gadi un vecāki aug straujāk, nekā citas vecuma grupas, it īpaši, ņemot vērā faktu, ka pašlaik visā pasaulē krītas dzimstības rādītāji. Atsaucoties uz Pasaules Veselības organizāciju, dzimstības rādītāji visā pasaulē, izņemot Āfriku ir tuvu vai zemāk “aizstāšanas līmenim” - līmenim, kas nepieciešams, lai turētu iedzīvotāju skaitu līmenī. Augstāk attīstītajās valstīs šis rādītājs ir aptuveni divi bērni, ko jādzemdē sievietei.
Tomēr šajā gadījumā nevar runāt vien par novecošanos: cilvēki dzīvo ilgāk, un ilgāk saglabā arī savu veselību. Tas nozīmē, ka vecāku cilvēku skaits pieaug, līdz ar to, pieaug arī atsevišķu patērētāju, strādnieku un novatoru grupa.
Citiem vārdiem sakot, šie cilvēki nav tikai grupa, kam nepieciešami tikai “sudraba ekonomikas” pakalpojumi, kas ir paredzēti vecāka gadagājuma cilvēkiem. Tieši otrādi – arvien vairāk vecāka gadagājuma cilvēki visā pasaulē aktīvi un pilnvērtīgi iesaistās darba tirgū un cita veida ekonomikas norisēs.
“Mēs runājam par jaunu dzīves posmu, kas ir vēlākais pieaugušā cilvēka dzīves posms,” norāda doktors Džozefs Kaflins, kas ir Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta direktors.
Viņš norāda, ka kopumā dzīves posmus var iedalīt arī dienās.
“Laika posmi no dzimšanas līdz 21 gada vecumam, no 21 līdz 40 un no 40 līdz pensionēšanās vecumam katrs aizņem aptuveni 8000 dienas. Ja sasniedz 65 gadu vecumu, tev ir 50% iespējamība, ka sasniegsi arī 85 gadu vecumu – tās ir vēl 8000 dienas. Tātad – aptuveni trešo daļu dzīves mēs pavadām bez jauniem piedzīvojumiem, bez jaunām atzinībām vai gaidām,” saka Kaflins.
Līdz ar vecāko cilvēku ilgāku dzīvošanas laiku un veselīgāku dzīvi, kā arī turpinot iesaistīties ekonomiskajos procesos, viņi kļūst par nozīmīgu ekonomikas sastāvdaļu.
Tā, piemēram, 2015. gadā amerikāņi, kas ir 50 gadus un vecāki radīja astoņu triljonu dolāru vērtu pienesumu ASV ekonomikai. Vecākiem cilvēkiem nodrošinot būtisku pienesumu pasaules ekonomiskajai aktivitātei, “ilgtspējas ekonomika” varētu atvērt jaunas un nebijušas izaugsmes iespējas.
Globālā sabiedrības novecošana parasti tiek novērtēta kā valsts ekonomiskās veselības slogu, kas samazina darbaspēku, kā arī palielina spiedienu uz veselības sistēmām.
Tā, piemēram, šī gada G20 valstu samita Japānā novecošana bija viena no prioritārajām tēmām. Japānas Centrālās bankas vadītājs Haruhiko Kuroda sacīja, ka iedzīvotāju novecošana var radīt “nopietnus izaicinājumus” centrālajām bankām.
Jaunākais ANO ziņojums arī izsaka brīdinājumus, ka pēc dažām desmitgadēm vairākās valstīs var rasties “fiskālais spiediens”, lai saglabātu nemainīgas veselības aprūpes, pensijas, kā arī sociālās aizsardzības sistēmas. Tas sāpīgāk varētu ietekmēt valstis, kurās visvairāk pieaug pensionāru skaits.
Kaflins norāda – lai arī pasaulē ir valstis, kur novecošana ir nozīmīga problēma, ne vienmēr “novecošana” ir slikta ekonomikai. To var izmantot arī kā ideju ekonomiskai attīstībai.
“Vecums, galvenokārt, ir sociāla vērtība, kas paredz, ka sasniedzot noteiktu vecumu, cilvēkam jādodas pensijā. Tomēr tas neatspoguļo, kā daudzi cilvēki reāli jūtas. Biznesam ir jādomā par to, ko vecāki cilvēki patiesi vēlas, nevis ignorēt viņu vajadzības un paļauties uz to, kas tiek sludināts sabiedrībā. Šeit varam runāt ne tikai par automašīnām, ko izvēlas vecāki vīrieši, bet arī par modi, izklaides iespējām un ko citu,” sacīja Kaflins.
“Runa ir par nenovecošanu tādā ziņā, ja mēs rūpētos par cilvēku labsajūtu, par to, kā turpināt šiem cilvēkiem sagādāt dzīvesprieku. Tā, piemēram, pasaulē daudzi cilvēki iet līdzi laikam un vecumdienās izvēlas sev virtuālos asistentus, kas atvieglo dzīvi,” uzsvēra Kaflins.
Vecākiem cilvēkiem, aizejot pensijā un “paliekot sabiedrības apritē”, atveras jaunas iespējas, kas var dot ekonomisku labumu sabiedrībai.
Lai arī nav veikti daudz pētījumi par “ilgtspējas ekonomiku” kā tādu, ir skaidrs, ka uzņēmumi var izmantot novecojošo patērētāju bāzi kā iespēju, kā palīdzēt viņiem arī dzīves vēlākajos periodos. Tā, piemēram, 2017. gadā tika izpētīts, ka vecāki cilvēki novērtē tehnoloģiju sniegtās iespējas, un, piemēram, iepērkas internetā, tur iztērējot pat vairāk naudas, nekā jaunākām paaudzēm, kas augušas tehnoloģiju laikmetā.
Viens no lielākajiem piemēriem, kā īstenot ilgtspējas ekonomiku, ir Japāna. Tur ir visātrāk novecojošā nācija pasaulē. Turienes kultūra pamazām sāk pielāgoties sabiedrības un vecāku cilvēku vajadzībām. Tā, piemēram, bankās, birojos un citās iestādēs ir pieejamas bezmaksas brilles, kuras vecāki cilvēki var izmantot lasīšanai, savukārt uz gājēju pārejām ir iestrādātas īpašas pogas, kas dod sirmgalvjiem vairāk laika, lai šķērsotu ielu. Respektīvi – modernās Japānas kultūra pielāgo savas ikdienas vajadzības novecojošajai sabiedrībai.
Tiek norādīts, ka vismaz 20% Japānas iedzīvotāji ir vairāk nekā 70 gadus veci. Arī patērēšanas ziņā šī vecuma grupa patērē tikpat daudz, cik jaunākās paaudzes – vietējos peldbaseinos, ceļojumu aģentūrās, kā arī sporta zālēs, seniori tērē tikpat daudz naudas, cik jaunās paaudzes. Arī interneta veikalos pieejamās preces un servisi ir veidoti tā, lai vecākā sabiedrības daļa nejustos atstumta, bet, lai tā varētu izbaudīt dzīvi tā, kā to dara jaunāki cilvēki.
Galvenā ilgtspējas ekonomikas sastāvdaļa ir brīvība strādāt. Kad strādnieki dzīvo ilgākas un veselīgākas dzīves, viņi ilgāk var saglabāt darbspējas. Tā, piemēram, Vācijā darbu nodrošināšana vecāka gadagājuma cilvēkiem ir nozīmīgs ekonomiskās stabilitātes jautājums. Vairāk nekā 21% Vācijas iedzīvotāju ir vecāki par 65 gadiem. Kredītreitingu aģentūra “Moody’s” norāda, ka Vācijas novecojošā sabiedrība var radīt zināmas problēmas valsts ekonomiskajam spēkam. Aģentūra brīdinājusi, ka nākotnē Vācija var zaudēt AAA līmeni, un tas var notikt tieši “demogrāfisko pārmaiņu dēļ, kas ietekmēs ekonomiskās un sociālās drošības sistēmas”.
Pašreizējās paredzamās dzīvildzes prognozes liecina, ka 65 gadu vecie vācieši varētu nodzīvot vēl vismaz 20 gadus. Pieprasīt obligāti strādāt šiem cilvēkiem nedrīkst, taču viņiem arī nedrīkst liegt iespēju turpināt savas darba gaitas, ja viņiem ir tāda vēlme.
Atsevišķas Vācijas kompānijas izmanto tehnoloģiju priekšrocības, lai labiekārtotu un pielāgotu darba vietas tieši vecākiem strādniekiem, motivējot viņus saglabāt aktīvu darba karjeru. Tā, piemēram, “Porsche” autobūves rūpnīcā Leipcigā ir īpaši pielāgota ergonomika, kas ļauj cilvēkiem vieglāk izturēt garo stundu maiņas. Darbinieki periodiski tiek rotēti, respektīvi – viņiem visu maiņas laiku nav jānodarbojas ar vienu un to pašu – viņu uzdevumi mainās, un tas, savukārt, nenogurdina ķermeni tik ļoti, ja būtu jāveic viens un tas pats uzdevums dienas garumā.
“Ergonomikas galvenais mērķis ir novērst iespējamās problēmas. Rotācija starp dažādām ražošanas vietām, kas paredz dažādus uzdevumus – gan vieglākus, gan grūtākus, palīdz radīt daudzveidību, līdz ar to, novēršot problēmas, ko radītu darbs pie viena un tā paša uzdevuma,” saka “Porsche” ergonomikas speciāliste Alise Freja, kas piebilst, ka rūpnīcā strādājošie faktiski nesaskaras ar fizisku pārgurumu.
Tomēr jautājums, kā sabiedrības pielāgosies vecāko cilvēku vajadzībām, ir aktuāls.
“Tagadējie sešdesmitgadnieki ir radījuši jauno paaudzi. Viņi vairs nav jauni, lai gan lielākā daļa no šiem cilvēkiem joprojām jūtas tādi. Viņi ne tikai sagaida, bet arī pieprasa jaunus produktus, pakalpojumus, pieredzi, lai arī jaunajā dzīves etapā justos labāk,” noslēdz Kaflins.
